22

ir pagājis gads, kopš esmu bijis Latvijā. 

man riebj dzīvot neziņā, man riebj nezināt to, ko laiks man gadās, man riebj tas, ka es fiziski nevaru neko plānot, jo tas vienkārši fiziski nav iespējams. 

bet pa šo laiku ir arī notikušas pozitīvas lietas - es dzīvoju kopā ar cilvēku, kas mani mīl un man it kā par neko nebūtu jāuztraucas. 

bet tas, ka man nav par ko uztraukties, liek man uztraukties. vai es kaut ko kavēju? vai es varēju kaut ko izdarīt citādāk. uz vairākiem no šiem jautājumiem atbilde ir ''jā'', bet nu tagad jau ir par vēlu un man laikamašīna diemžēl nav. 

atliek cerēt uz neko, jo varbūt Visums atkal izlems man iespītēt un veicināt pretējo. bet 31. jūlija lēmums tam nelīdzēja.