Es jau augu! Es patiesībā lielāko daļu savas enerģijas lieku sava paša izaugsmē. Tomēr brīžiem pārņem vēlme, lai blakus būtu kāds, precīzāk, kāda mani apjūsmotu un priecātos man līdzi. Varbūt tas ir sava veida egoisms?

ikviens no mums tiecas pēc atzinības... tas ir tiaki dabiski... un tur nav nekā slikta...

Ne ikviens... Daži vienkārši dzīvo, bet daži pat vienkārši eksistē.

bet tā ir eksistence, nevis dzīve...

Hm... Kas tieši? Dzīvot ar velmi sevi kādam pierādīt?

dzīve bez cīņas par sevi

Bet mūžīga cīņa var arī nogurdināt un ne pa jokam.

bet tieši cīņa spēki atkal atjaunojas no jauna...

Varbūt iedvesma un motivācija arī kļūst cīņas laikā spēcīgāka, tomēr spēki izsīkst, jo citādi cīņa būs bezgalīga un tai nav jēgas.

jebkurai cīņai ir jēgas... tā tikai jāatrod... un tā jāmeklē sevī pašā...

Kas tā par cīņu, kurai jēgu jārod pašā cīņas laikā? Cīņu ir vērts uzsākt apzinoties savus mērķus. Jo citādi cīņa pati kļūst sev par jēgu.

Dzīve.

Tik īsi un kodolīgi, ka pat iebilst nav ko! =)