| |
[Jun. 18th, 2033|10:25 pm] |
Līdz šodienai dzīvoju viesnīcā, kas it kā bija normāla viesnīca, bet tā tomēr nav īsta dzīve, jo pa īsto dzīvot viesnīcā var tikai Ugunsgrēka varoņi. Ķīniešu beibe dzīvo pie Kaķa, un atklājās, ka Kaķim ir tante, kas ļoti labprāt savā mājā uzņemtu kādu no mūsu bara. Tā kā es vienreiz Kaķim uztaisīju zupu, nebija ilgi jādomā, kuru cilvēku viņš vēlētos uzņemt savā ģimenē. Vakar jau lēnām sāku jūgties, jo viesnīcā cauri sienām sāku dzirdēt Marko kaitinošo balsi. Brazīlijā tagad ir visādi protesti. Es domāju, ka es varētu paprotestēt pret to, ka cilvēkiem ar stulbām balsīm vispār ir ļauts runāt. Tā es šovakar pārvācos. Viss kā pasakā - piemēram, pagalmā aug banāni un tie zvaigžņu augļi. Tā kā tante nerunā angliski, tad mana portugāļu valoda šī vakara laikā ir progresējusi par 230%.
Šodien mums bija lauka izbraukums. Šķiet, mans pagājušās nedēļas balkona solo ir atstājis nopietnas pēdas, jo beibes, kas satikšanos nokavēja par 10 minūtēm, uzreiz devās pie manis, lai atvainotos par kavējumu. Protams, lielāko daļu lauka darba pavadījām gaidot, bet tā bija ļoti jauka gaidīšana (un šoreiz arī ar kādu jēgu - kamēr vieni braukāja pa ezeru un ņēma paraugus, otri gaidīja, kad pirmie irsies krastā un atdos laivu). Gaidot lielāko daļu laika pavadīju, guļot zālē. Dienas beigās mums gan tika paskaidrots, ka pa zāli nevajadzētu vārtīties, jo tur dzīvo indīgi kukaiņi. Tā kā es nāku no košanas zemes Latvijas, diemžēl nevarēju pateikt, vai man ir kāds iedzēlis, vai ne, jo tādus sīkumus nejūtu.
Mans programmas vadītājs Luišs - it kā nopietns un garlaicīgs purns - ar katru dienu paliek labāks un labāks. Šodien pārrunājām, kā esam iepazinušies ar pilsētu. Viņš vaicāja: "Zini to ielu, kur abās pusēs ir bāri?" Jautājums laikam bija retorisks, jo viņš turpināja: "Ā, pareizi, kam es prasu..." Vēlreiz atgādināšu, ka Luišs ne reizi mani nav redzējis pālī, vienīgi zina, kur kartē ir Latvija. Šodien mums bija paredzēts pārgājiens, un mēs tikām maigi piekodināti, ka vajag paņemt garās bikses. Man, protams, to nebija, jo pēdējās garās bikses izmetu ārā apmēram pirms gada.
Luišs: "Elīn, Tev bikses ir līdzi?"
Elīna: "Ko?"
Luišs: "Oi, piedod."
Beigās, protams, pārgājiens nenotika, jo bijām aizkavējušies un metās tumšs. Diemžēl paspējām uzņemt kopbildi. Man tās kopbildes ar daudziem cilvēkiem vispār besī - besī viss, sākot no fotogrāfēšanās procesa, beidzot ar rezultātu. No šīs bildes mēģināju izmukt, bet Luišs mani noķēra aiz škvarņika un nelaida prom. Kad tika ierosināts, ka varbūt visiem vajadzētu palekties, gan paspēju izsprukt. Un tas bija iemesls, kāpēc šāda traģiska bilde vispār netika uzņemta. Tas bija mans ieguldījums starptautiskā miera nodrošināšanā. |
|
|
