|
Jun. 16th, 2014|11:29 am |
Nu, ir man kedas, neesmu baskāju skriešanas entuziasts un, diespas, Vibramos arī neskraidu. Divi pāŗi un divu dažādu japāņu ražotāju (man patīk japāņu mašīnas, fotoaparāti un kedas). Ar piepacēlumiņu pēdas velvei, jo man savulaik sastāstīja, ka man tādu vajagot. Vienas ir skriešanai pa asfaltu, otras skriešanai pa meža takām, ar gumijas pumpām uz zolēm un nemirkstošiem pārklājumiem. Regulāri mainu, lai kājeles nepierod pie vienām.
Abas kedas kaut kad bija triecienu absorbējošas, bet kur vairs tie laiki, viņas abas nu jau ir brangi panēsātas. Un man tā patīk labāk, ja tu jūti, kā tu to kājeli liec, tad tu no triecieniem vari izvairīties, nevis absorbēt viņus.
Bet vispār man ir milzu aizdomas, ka pasākumā galvenais ir nevis kedas, bet gaita. 180 solīši minūtē, mugura taisna, uz priekšu gāžamies potītēs, nevis gurnos, piezemējamies uz pēdas, nevis papēža, tādā garā. |
|