We are not amused. - September 29th, 2016 [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

September 29th, 2016

Par glamūru, valšiem un likšanu pie sienas [Sep. 29th, 2016|12:00 pm]
Vispār interesanti ar to neseno jubilāru Dmitriju Šostakoviču.

Mēs visi, protams, galvenokārt zinām viņa simfonijas un savulaik LNO iestudēto Mcenskas apriņķa Lēdiju Makbetu. Bet, ja jums ir neveselīga apsēstība ar 30.-60. gadu padomju kino (man ir), iespējams, būsit pamanījuši arī to, ka viņš bija visnotaļ aktīvs kinomūzikas rakstītājs. Kāpēc ne, par kinomūziku maksā un neliek pie sienas (savulaik Staļinam ļoti nepatika Lēdija Makbeta, un kopš tā laika Šostakovičs visu laiku drausmīgi baidījās.)

Un tiešām, iespējams, ārpus Austrumeiropas Šostakovičs ir pazīstamāks ar savu kinomūziku. Pareizāk sakot, ar vienu noteiktu sacerējumu, kas tiešām ir kinomūzika, bet ne tai filmai, kas viņu pataisīja slavenu. Stenlijs Kubriks, kam ļoti patika savās filmās izmantot simfonisko mūziku, vienu Šostakoviča valsi ielika kā Eyes Wide Shut sākuma un beigu titrus. Tā nu kino skatītāju apziņā attiecīgais valsis neizbēgami nostiprinājās kā mūzika, pie kuŗas ļoti eleganti izģērbjas Nikola Kidmena.

Taču tā filma, kur šī kompozīcija sākotnēji parādījās, bija drusciņ cita – 1955. gada "Pirmais ešelons". Pieņemu, nosaukums Staļina represiju iebaidītajam Šostakovičam uzvēdīja pārāk nelāgas atmiņas, taču šis pirmais ešelons veda komjauniešus, kas brīvprātīgi devās uz Kazahiju apgūt neskartās zemes. Protams, beigu beigās no tās zemju apgūšanas nekas izcils nesanāca, bet tam nebūtu jāpievērš uzmanība; filma visu procesu attēloja tā, it kā apguvēji tiešām saprastu, ko viņi dara. Kas tur ko nesaprast: uzaŗam zemi, skatāmies, lai labība nesadeg, pa vidam iemīlamies – viss skaidri, vienkārši un tā, kā ir dzīvē.

Vispār filma ir daudz skatāmāka, nekā pēc šāda apraksta varētu spriest. Turklāt nākamā šī paša režisora filma ir "Lido dzērves", ko pazīst pat tie, kam nav neveselīgas apsēstības ar padomju kino. Taču šī apcerējuma ietvaros mūs interesē komjaunieši un Šostakovičs, un lūk, ilgi nav jāgaida! Kolīdz kā pirmais ešelons ieripo gala stacijā, komjaunieši vatņikos aiz priekiem turpat uz perona sāk dejot – jā, jūs uzminējāt, attiecīgā valša pavadībā.

Še apstāsimies. Kontrasts starp to, kas šīs mūzikas pavadījumā notiek abās filmās, ir tik krāšņs, ka rodas aizdomas – Kubriks to speciāli. Un, ņemiet vērā, "Pirmais ešelons" ir glamūrīgs kino, tur ir par mīlu un tur ir smuka traktoriste, kas iemīlas tajā tur izmeklētājā no k/f "Sargies auto", tur ir glamūrīgais apgaismojums, nu tas, kur varones seja ēnā, bet acis izgaismotas, un tad viņa tā saka: "Bet vai sirdi prēmēt var?!" Šīs filmas un valsis, kas viņu sasaista, lieliski attēlo atšķirības starp 1955. gada PSRS un 1999. gada ASV. "Mēs esam entuziastu kolektīvs, kas apņēmušies dot cilvēkiem maizi, tomēr tik viegli viss nesanāk" pret "mēs esam gudrie, skaistie un veiksmīgie, kas ir lieliskās attiecībās, tomēr gribam kniebties ar citiem". Kolektīvs pret indivīdu. Ja jums tā tīk, cēlākie mērķi pret dziļākajiem instinktiem.

Labi, turpināsim. Iespējams, esat ievērojuši, ka līdz šim es šo kompozīciju neesmu saucis vārdā. Tas tāpēc, ka viņai ir daudz vārdu. Tā kā viņa parādījās šajā filmā, viņu mēdz saukt par "Valsi no "Pirmā ešelona"" (starp citu, pievērsiet uzmanību, kā visās fotogrāfijās Šostakovičs izskatās vismaz ļoti noguris, ja ne dziļā izmisumā). Taču Šostakovičs ļoti atbalstīja otrreizējo pārstrādi, un ar nelielām izmaiņām šī kompozīcija parādās vienā viņa svītā, ko ilgu laiku uzskatīja par 2. džeza svītu. Tieši tā tas parādās Kubrika filmā – valsis no 2. džeza svītas Karaliskā Concertgebouw orķestŗa izpildījumā.

Lielāko daļu cilvēku nemulsināja tas, ka tā svīta galīgi neizklausās pēc džeza. Taču dažus mulsināja, un tieši tajā gadā, kad iznāca Eyes Wide Shut, kāds Šostakoviča pētnieks uzraka īsto 2. džeza svītu. Savukārt šī, kā izrādās, ir Svīta estrādes orķestrim – un patiesi, skan tieši pēc mūzikas, ko spēlēt saviesīgos sarīkojumos, kur vajag, lai būtu jestri. (Īstā 2. džeza svīta ir samērā īss, tomēr piemīlīgs apcerējums, kas daudz vairāk izklausās pēc džeza.)

Tātad – beidzot būtu tikuši galā, 2. valsis no svītas estrādes orķestrim, superīgiņi. Ak, nē, viss vēl nebeidzas.

Es jau minēju, ka Šostakovičs atbalstīja otrreizējo pārstrādi? Lūk, kā norāda krievu tīmekļa žurnāls "Ļebedj", arī šis valsis ir otrreizējā pārstrāde, tikai no trim valšiem ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: "Amūras līča viļņi", "Donavas viļņi" un "Mandžūrijas sopkās". Žurnāls "Ļebedj" apgalvo, ka šādi izpaudusies Šostakoviča savdabīgā humora izjūta – ak tad Lēdija Makbeta jums šķiet pārāk murgaina? Labi, sadiegsim jums tādu valsi, ka biksēs čurāsit aiz sajūsmas (runā, ka Staļinam esot paticis). Pēc tam viņš ar šīs kompozīcijas populārizēšanu īpaši neaizrāvās, nav jau gluži viņa, vai ne. Tomēr sadiegums izrādījās tik krāšņs, ka nu jau populāritātē jūtami pārspēj sākotnējās kompozīcijas.

Protams, šāda semplošana nav nekas nosodāms. Tas vien, ka "Voodoo People" ikviens var salikt no dažādu kompozīciju fragmentiem, nepadara attiecīgo salikumu par sūdu. Un, atšķirībā no cīsiņiem un polītikas, mūzika tikai iegūst no tā, ja apskatās, kā viņu taisa.
link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | September 29th, 2016 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]