| Ackaite par PČ - 2017 |
[Jun. 24th, 2017|09:11 pm] |
Šoreiz plāns bija braukt 10 stundas un nakšņot Varšavas vienzvaigžņu viesnīcā. Es nodomāju, ka tas ir vadītāju ierobežojumu dēļ, bet izrādījās - daži izlases dalībnieki nespēšot laicīgi atgūties līdz sestdienai, ja tikai divas naktis no ceturtdienas pēc ap 18 stundu brauciena pavadīs viesnīcā. Atzīšos, mani samulsināja tādu izlases sportistu eksistence, kuru fiziskā forma ir vēl ekskrementālāka par manējo - man tāds brauciens, protams, stipri neērts, bet divu nakšu reanimācijai pilnīgi pietiek. Dažs vēl pieprasīja sev papildus vietas un pat dabūja tās, bet jāteic, ka šāda izlutinātība viņa rezultātiem par labu nenāca.
Uz atvadām mums valdes priekšsēdis pavēstīja, ka mūsu valsts nav liela, bet varena. Nu-nu. Labāk viņa būtu bišķi pavārgāka un tālab mazāk bāztu šur tur savas nekompetentās pleznas.
Pusstundu stāvējām korķī uz Daugavas, jo kādam baļķvedējam bija pabirusi krava. Vispār tā bija kaut kāda destrukcijas diena, pirms poļu robežas redzējām gabalos sabirzušu automašīnu treileri.
Man prasīja, ko krieviski nozīmē Kalniņa autobusa runās neveselīgi bieži lietotais vārds “respektīvi”. Es atbildēju, ka šajā kontekstā tas visprecīzāk tulkojams kā “bļa”. T.i. bezjēdzīgs vārds, pateikts tikai, lai pa viņa teikšanas laiku paspētu izdomāt, ko sacīt.
No pakaļgala daži intelektuāli neveseli personāži (kas pirms tam bija stāstījuši par to, kā ar savām mašīnām sagrūdušies) sparīgi auroja šoferim, mudinot to uz galēji agresīvu braukšanas stilu. Galu galā Kalniņam pēc šoferu lūguma nācās pieprasīt to izbeigt. Neba nu viņi tādēļ pavisam apklusa, bet turpmāk bļāva par azartspēļu tēmām. Viena no tēmām bija, ka vinneris kā alus nemīļotājs nezin, ko iesākt ar guvumu - likmes bija uz alkoholu... Cita - viens otra apvainošana tīšā zaudēšanā. Šķiet, vienā mūsu klubā tā ir populāra izprieca. Un starp citu, no tā paša gala vēlāk nāca idejas par to, ka brauciena laikā vajadzēja filmēt, turklāt no cilvēka, kurš pats savulaik mēģināja piekasīties par manu slieksmi visu iemūžināt. Ja es būtu filmējis to turpceļu, tur varētu noiet līdz diskvalifikācijām, bet tā viss paliks pa kluso. Sauso likumu braucienos mums arī ir nemanāmi atcēluši līdz formai “nu jums pašiem sava norma jāzina”, lai gan jāteic, ka pa īstam šoreiz neviens nepietempās. Daži tā uzvedas arī skaidrā.
Leišu pierobežas bodītē Laimas šokolādes bija krietni lētākas kā pie mums (un vietējās arī). Un vīru maksas tualeti kāds bija veiksmīgi atstājis atvērtu ar ķieģeļa palīdzību.
Starp Paņevēžu un Kauņu ļoti daudz drāšu žogu pret meža lopiņiem, ik pēc pāris km - vārtiņi ar lūgumu tos pēc sevis aizvērt. Aizvērta apmēram puse.
Minūtes 25 uz robežas mūs tirpināja poļu autoinspekcija, kura bija atskrējusi uz robežu ar četriem vāģiem. Tā ka mums bija sajūta, ka iebraucam policejiskā valstī. (Jāpiebilst, ka čehi radīja par sevi analoģisku iespaidu - viņu anketas viesnīcā bija tādas, ka izsauca vēlēšanos mājupceļā iegriezties mūsu pašu Drošības policijā un ieteikt līdzvērtīgus pretmērus pret čehu tūristiem. Šķiet, čehu drošības dienestiem nav ko darīt vēl trakāk kā mūsējiem.)
Poļu miestos ir īsts, autentisks XX gadsimta Internets. Tikai izbraucot no Baltijas, tu saproti, cik ļoti mēs esam citiem priekšā vismaz šai ziņā.
Cik gan ātri tais dienvidos satumst... Varšavā jūnijā jau 21-00 krēsla...
Viesnīca ar vienu zvaigznīti Varšavā pēc komforta vilka uz divām vismaz. Brokastis gan būtu varējuši taisīt no bišķi dārgākiem produktiem, tās pēc garšas atbilda vienai zvaigznītei, bet tā jau ir piekasība. Jebkurā gadījumā es ar tām pēc tam 30 stundas nodzīvoju bez bada sajūtas. Jā, dēļ jucekļa ar autobusu Liberecā un vietējās vispārējās ātrās aizslēgšanās dēļ nepaguvu samainīt naudu, tādēļ pie ēdiena tiku tikai piektdienas pēcpusdienā - kad atradu brīdi atrauties no bildēšanas un aizrikšot līdz centram. Varēju jau kādam palūgt, bet nebija tā vērts. Jutos visnotaļ mundri.
Kā jau tapa atzīmēts, kamēr priekšnieks pēc ierašanās hoteļos kārtoja lietas, pārējiem bija ilgstoši jānīkst uz ielas, Varšavā - arī zem īslaicīga lietutiņa. Es tā arī nesapratu, kāpēc mūs vispār bija jādzen ārā no autobusa. Lai lieki nogurdinātu, vai? Kas traucēja mums mierīgi pasēdēt zem autobusa jumta, kamēr birokrātija tiek piepildīta? Es ta vismaz lietussargu līdz paķēru, bet dažs bija reāli slims. Un starp citu, kas ar ko dzīvos, visiem ir jāzina vismaz dienu pirms brauciena, nevis jāuzzina pie ievākšanās. Mani kompānija apmierināja, bet ne visiem tā paveicās. Jaunievēlēta deputāta statuss dažiem priekšniekiem nav nācis par labu... Liberecā pie arēnas vispār radās pamatīgs juceklis, autobuss tika pa kluso aizdzīts prom ar visu mantību, pametot cilvēkus, un tikai krietni vēlāk izdevās noskaidrot, kur un kāpēc viņš aizbraucis un vai vēl atgriezīsies.
Par Interhosteli Liberecā jau daudz pateikts. Ko es gribētu piebilst - blakšu nebija, vaifajs mūsu istabiņā normāls, jumts istabā netecēja, darbinieki ar savu klātbūtni mūs netraucēja. Tas bija par labo. Pārējais... personiskā pieredze: trauku dvielis normāls, ja negrib noslaucīt visu miesu; uz minēto procesu gan līdzi jāņem normāla izmēra dvielis no mājām. Jā, es paņēmu. Tāpat kā citus higiēnas sīkumus. Toties viņiem tualetē - tai pašā dušas telpā uz 5-6 cilvēkiem, bet kopumā mēs viens otram īpaši netraucējām - bija daudz tualetes papīra. Man ir aizdomas, ka tā viņi ar to pašu ieteica arī slaucīties pēc dušas.
Izvietojums: dirsā. Kā jau minēju, vajag taču kartē skatīties.
Pateicoties manai paša rūpīgi uzpūstajai, koptajai un lolotajai pedofila slavai, Kalniņš nozīmēja abus mazos puikas numurā pie manis - pieņemot, ka man vismaz būs laiks un vēlēšanās ar viņiem noņemties :) (Ja mani lasa kāds īpaši izcils idiots, tad precizēju, ka šis teksts var saturēt humora elementus un idiotiem nav ieteicams.) Kā ātri noskaidrojās, puikas bija reti normāli un nekādu speciālu aprūpi un pieskatīšanu šiem nevajadzēja. Vienīgais vērā ņemamais faktors izrādījās viņu nevēlēšanās gulēt kopā sabīdītajās gultās (nu lauki, ko padarīsi,- tur vēl joprojām pieņemts gulēt ar sieviešiem). Tā ka mēs to numuru uzreiz pārkārtojām atbilstoši tradicionālās morāles prasībām. Pateicoties kam varu apstiprināt - pagultes viņi neslauka (tur gan arī viegli netiek klāt). Nu labi, mēs arī izcēlāmies, aiz pateicības atstājot viņiem asins pleķi uz grīdas sanitārajā telpā (varēju notīrīt, bet gribējās bišķi paņirgt par viņu uzkopšanas stilu un par pleķa autoru). Un jāatzīmē spilveni, kas bija tik mīksti, ka kaut kādas praktiskas darbības ar tiem bija stipri apgrūtinātas. Labi bija tiem, kas paņēma spilvenus no mājām. Tādas lietas kā dvieļus, ziepes (ziepju, protams, nebija) utt. paņemt no mājām pieklājas katram bijušās Čehoslovākijas apmeklētājam, bet cūcību no spilvenu puses es nebiju gaidījis, lai gan vajadzēja.
No tās skraidīšanas pa kalniem kājas sāpēja jau pirms spēlēm, un es jau vēl esmu rūdīts staigātājs. Man šķiet, no visas izlases neviens neuzdrīkstējās rausties kalnā uz tuvāko unīti pēc rijekļa... līdz tam bija puskilometra pa taisno caur mežu uzkalnā vai kilometrs - pa dzīvu kalnu autotrasi bez trotuāra. Protams, es izvēlējos taisno ceļu, jo cita jau nebija. Un jutos kā Ulmanis: "Mēs ejam stāvus gaisā!" Jo ielas trotuāra galā tur nebija, bija kaut kāda kalnu kazu taka ar minēto kazu mēsliem uz tās. Simts metri augšup pa stāvumu, kādu pat Siguldā nav viegli sameklēt. Vienīgais mierinājums bija, ka lejup ar pirkumiem toties varēs ripot ātri un koši. Citādi viss bija vienkārši. Cenas Tesco vidēji par trešdaļu virs mūsējām Maximā, lētā desa laba, lētā maize draņķīga, sulas normālas.
Gods kam gods - čehi te pat pilsētas nomalēs ir labvēlīgi pret cilvēku, kurš tik vien kā nav uzvilcis krekliņu ar uzrakstu "Sorry, I'm a stupid tourist", un labi saprot manu visai jancīgo angļu valodu. Bez tam, nejēdzīgās navigācijas dēļ pat pilsētnieki kalnā man prašņāja, kur atrodas tāda vai tāda iela, kaut gan pēc nečeha es izskatījos, manuprāt, redzami.
Likās neizprotami, kas noteica šī nomaļā Interhosteļa izvēli, kad citas izlases aptvēra, ka kalnainā miestā jāiekārtojas tuvāk civilizācijai - pretī hostelim esošais Stigas dārza tehnikas veikals jeb vai melno driģeņu audzes ap to. Viņas akurāt tagad ziedēja. Viesenē tika rakstīts, ka izvēlēts pēc labajām atsauksmēm booking.com (tas ir apmēram kā spriest par kaut ko pēc komentāriem Delfos), acīmredzot pat karti nepapētot. Bet nekādi nav izskaidrots, kāpēc neviens vai varbūt gandrīz neviens nezināja, kur mūs nometinās - pat tad, kad aizbraukušais autobuss mūs pameta vienus pie arēnas. Es to sauktu par demonstratīvu pazemošanu, kas, protams, uz cīņas garu neatstāj pozitīvu iespaidu. Un tas nav pirmoreiz.
Atšķirībā no nabaga Kņazjuka, kas pa četrām dienām tā arī neatrada brīdi pastaigāt pa miestu, es dažas stundas to darīju, plus pāris soļojumi uz arēnu/hosteli un bodi. Kopumā jūtos ar pilsētu apmierināts, vācieši labi pastrādājuši (Libereca atrodas Sudetos, līdz 1945. bija pārsvarā vācu apdzīvota un bija galvaspilsēta vietējam vācu nacismam, tāda kā vietējā Daugavpils). Arhitektūra reāli varēja sacensties ar Rīgu, daudz labi uzturētu ūķu. Bet centrā visu ātri aizklapē un, neraugoties uz pierobežu un tūristiem, grūti sameklēt apmaiņas punktu - nācās iesperties Raifaizenu bankā, tur, atšķirībā no pāris vietējām bankām, naudu mainīja. Vēlāk noskaidrojās, ka otrpus dzelzceļam, kur arēna, vairums sīkbodīšu strādā ne līdz 18, bet līdz 20, bet bija jau par vēlu kādu ar to iepriecināt. Būtu zinājis, būtu ēdienu un vietējo naudu vedis līdz, bet neparedzēju tādas grūtības ar mūsu izvietošanu un vietējo mīlestību uz īsu darbadienu.
Piektdiena.
Pirmā diena bija mazliet nervoza, tai skaitā neierasto džinglu dēļ - kopumā tie bija labi, bet organizatori acīmredzot bija padzirdējuši, ka dažu bļāvēju dēļ signāli ne vienmēr dzirdami, un bija tos bišķi saasinājuši. Kā izteicās krievu viesenē - dauzot pa kastroli ar pavārnīcu.
Lai gan visumā organizācija bija pieņemama, tā uz četrinieka. Zāle bija laba (ledus halle, bez ledus, protams), galdu slīdēšana mani pilnībā apmierināja (lai gan daudziem bija cits viedoklis), sastutēti tie bija uz mūsu atvestajām Meduskoka kājām un stabili. Grafika ievērošana diez kā nevedās, bet katastrofālu oblomu nebija - lai gan pats grafiks bija neērts un pārlieku iestiepts. Problēmas uz beigām radīja ripu trūkums, kuras izgaisa apskaužamā ātrumā. (Man viņš svētdien visai būtiski ietekmēja rezultātu.) Temperatūra bija pieņemama, lai gan pāris līdzpaņemto cilvēku vienalga atļāvās staigāt “maikās - alkohoļičkās”. No visai juceklīgās ceturtdienas un halles stāvokļa es biju gaidījis ko sliktāku - no parasti lietotās koncertieejas puses halle izskatījās kā permanentā remontā esoša, iespaidu pastiprināja barošanas un dzirdināšanas sistēma, kas vairāk atgādināja padomjlaiku belašu leti ar piebrauktu kvasa mucu, un uz sienas stāvošā 2013. gada hokeja čempionāta reklāma.
Čempionāta saits bija tāds, ka es ar savu 2000. gada HTML prasmi labāku uzceptu. Turklāt tas bieži nebija pieejams daļai lietotāju. Ar rezultātu laicīgu ievadi, translācijām utt. arī bija daudz galvassāpju.
Sieviešu čempionāts, kā jau tas visiem zināms, beidzās ar dažu pārsteigu gan komandu, gan indivīdu būšanās. Komandās Latvijas izlase pārspēja neapšaubāmās favorītes - Krieviju, un es par galveno iemeslu nosauktu to, ka daža personība vismaz vienā jautājumā atcerējusies, ka miers baro, bet nemiers posta, un tīms spēlēja kā viena banda. Ja nu to visas vēl atcerētos arī ārpus sporta. Vēl svarīgs faktors bija atbalsta trūkums krievijānēm - viņu līdzjutēji šīm faktiski uzlikuši kluci, izņemot pāris ģimeņu locekļus. (Te viens no viņiem atskaitās.) Rezultātā mazā Ira, nepieradusi pie tāda spiediena pret sevi, sabruka un bija spiesta asarās nomainīties, bet komandas līderei Vikai nervi netur regulāri. Tikai Ņikitina no skata turējās droši, bet degot pirmajā kārtā ar 0:3, spēlējot trīs pret trīs un ar nervu drudzi - ar vienu efektīvu spēlētāju ir par maz. Iras vietā nāca Miloradova, bet viņa ir stipri zaudējusi formu... un mūsu komandas līdere pēc iegūto punktu skaita Laima viņu izšķirošajā spēlē uzveica. Objektīvi jāatzīst, ka kā jau parasti sieviešu sacensībās un nereti pārējās, medaļu likteni izšķīra psiholoģija, nevis tehnikas pieprašana. Ko apliecināja arī pasaules čempioņu rezultāti privātajā sadaļā - nogurusī Laima vispār palika 14., pārējās 7. un 9. Krievu līderes - 1., 3. un 6. Un jā, uzvarēja tā pati trīspadsmitgadīgā Iročka - kad ap viņu neviens nebļāva. Man tas drusku pieliek pravieša skillu, jo es jau labi sen biju viņu ievērojis starp sev pazīstama krievu trenera audzēknēm un sapratis, ka te būs bieds pasaulei. Nosolījos toreiz par viņu slimot, tā ka man uz to nakti par meitenēm sanāca dubulti svētki... Negaidīju gan no viņas jau šoreiz, baidos, vai nav sanācis par agru un nepārlūzīs. Bet tai galā pieaugušie arī paši saprot riskus (es, protams, runāju ar viņiem), gan jau tiks galā.
Ko gan lai saka par mūsējiem junioru sacensībās? Visu jau pateica Skorobogatovs savā Pēterburgas saitā: “Un lūk viņi [norvēģi] jau tiek pusfinālā, izsitot latviešu vienaudžus. Bet Latvija taču ir slavena ar savām jaunatnes sagatavošanas skolām. Un ar šādu rezultātu izlases pārstāvji nevarēs palepoties priekšniecībai.”
Tā nu ir, ka mūsu treneri nesasniedz tos rezultātus, ko dažās citās zemēs, neraugoties uz plašākām iespējām. Var jau būt, ka rezultāts nav galvenais, bet to nav viegli ieskaidrot finansētājiem.
Un starp citu, mani pamatīgi kaitina mūsu vasaras pārtraukums. Pēterburgā spēlē vasarā ik nedēļu.
Veterānu spēles varam novērtēt divējādi. Kalniņš ar Žernovoju individuāli nospēlēja pagalam kruti savam reitingam, kamēr Mihejevam bija uznākusi melnā diena. Veterānu komandā visi nospēlēja kā parasti - bez triumfiem, bet bez izgāšanās.
Bet vispār es ieteiktu pārcelt veterānu, dāmu un junioru komandniekus uz svētdienām (citādi nahren viņi divas dienas tukši grozās) un tā vietā nospēlēt piektdienās oupena apakšgrupas (lai viņiem arī ir ko darīt), bet vecveterānus guldīt vienā kapā... tfu, spēlēs apvienot ar parastajiem veterāniem un tikai apbalvot atsevišķi. Neatkarīgi no tā, kādas vecuma grupas tiks izveidotas, jo pa ITHF klīst idejas par veterānu vecuma celšanu. Toties ideju par vecveterānu oficializēšanu Saimons asi noraida, kas grūti savienojams ar manu ideju par kopspēlēšanu.
Manuprāt, mums kā organizēti sūtītai izlasei būtu izdevīgāks kalendārs, kurā katrs spēlē visās 3 dienās.
Šoreiz klāt bija arī Čīles pārstāvji, bet neviena paša āfrikāņa vai austrālieša. Un vispār, lai mums būtu visi kontinenti PČ, nāksies izsniegt pingvīniem Antarktīdas pases.
Titovs, vinnējis čempiona titulu, apbalvošanā uzrīkoja mazu šovu, kurā visiespaidīgākais bija Krievijas karoga nostiprināšana ar nezūdošām eiropeiskām vērtībām, t.i., ar čehu alu.
Sestdiena.
Dienas sākumu es veltīju pastaigām pa pilsētu - oupena komandniekam mana klātbūtne ir gauži neobligāta (vismaz man tā likās), un pats oupens iet pietiekami ilgi, lai es visus purnus sabildētu pa piecām reizēm. Atvilkos pēcpusdienā, skatos, mūsējie jau sākuši grimt un Caics nolād visus slaistus, ar kuriem sapinies.
Latvija tā gatavojās uz Krieviju un tikai uz Krieviju, ka kārtu pirms beigām kāsa pat Somijai. Caics apstulbumā nikni pravietoja, ka ja mēs negribam tā arī izlidot no turnīra, jāsāk spēlēt kā cilvēkiem, un es sapratu, ka arī mani astrālie skilli var noderēt: fakts, ka tur, kur es esmu klāt (bet nemaisos ar padomiem), daudziem manis atbalstāmiem cilvēkiem sāk veikties labāk. Efekts nav liels, bet noturīgs - par to šeit īpaši pārliecinājās dāmas, kur es parādījos tikai izšķirīgajās reizēs. Nu es piestāju klāt - un kārtu mūsējie vinnēja ar 5:0. OK.
Lai nebūtu pārpratumu - tas nekādā veidā nenomelno faktu, ka izlase pati attapās un sāka sisties. "Belševica aura" ir sen zināms un nevienam, izņemot mani, nesaprotams fenomens, bet ar viņu vien nepietiek, turklāt viņu ļoti ierobežo attālums.
Pretī pusfinālā - Krievija. Klāt sākumā nenācu, nav ko Dieva auru nelietīgi valkāt. Kad sākām zaudēt, beigās piegāju, bet arī tas nepalīdzēja.
Interesanti, ka treniņos pret Krieviju tika plānots un cītīgi gatavots A.Zaharovs, bet reāli izgāja E.Siliņš un V.Smagars, kuru stils nebija īsti piemērots šādiem pretiniekiem. Viņi par abiem izplēsa vienu neizšķirtu.
Maču ar Ukrainu es, redzēdams riebīgo kopējo noskaņojumu, pat nemēģināju skatīties. Vakar ar sevi neapmierinātais Mihejevs izteicās: "Padirsts viss, izņemot godu, un arī par godu neesmu drošs." Salīdzinot ar izlases sniegumu pēdējā mačā, Sergejs var būt par sevi lepns - viņš vismaz, vienā laidā indivīdos zaudēdams, nepadevās.
Izlase paliek ceturtā, jo vienkārši negrib spēlēt par bronzas medaļām, ja jau zeltu nav izpelnījusies. Interesanti, kā tas ietekmēs mūsu finansējumu un vai tie, kam negribējās cīnīties par izlases krāsām, paši pēc tam sezonas laikā nežēlosies par sūdīgiem galdiem un pēc tam par vajadzību pašiem maksāt par ceļojumiem? Birokrātijas noskaņojumu, kā zināms, stipri ietekmē medaļu atvešana vai neatvešana...
Uz šo pirmo faktoru jau vēl varētu pamatoti atcirst, ka es pats ne tik neizdarītu. Bet ir vēl viens apstāklis. Tagad visas stiprās izlases zinās un atcerēsies, ka mūsējos var viegli salauzt psiholoģiski - un, protams, uz to spiedīs. Zudušo autoritāti atjaunot nāksies ilgus gadus, pēc tam kad visi redzējuši, kura mums patiesībā ir bābu izlase. Tiešām, labāk būtu uz izšķirošajām spēlēm nozīmēt večus - mēs pakāstu vēl bezcerīgāk, bet vismaz visi redzētu, ka mēs sitamies līdz pēdējam, un cienītu kaut vai par to. Žēl, ka izlasē var pieteikt tikai 10. Liekas, ka daži piemirsuši - no oupena dalībniekiem tikai divi tiek sūtīti uz oupenu kā tādu, jo tikai divi no mums tur pretendē uz cienījamām vietām. Visi pārējie mūsu oupena spēlmaņi tur ir tāds pats līdzpaņemts balasts kā sprāgveterāni un tiek sūtīti tikai tādēļ, lai medaļas izcīnītu izlase.
Starp citu, procentos labākais rezultāts starp izlasniekiem bija... apslimušajam Lasmanim. Tiesa, pret stiprajiem viņu nelika, par to, vai visi bija likti īstajā laikā un vietā, man ir visai maz viedokļa (īpaši tādēļ, ka uz beigām jau radās problēma ar cīnīties gribētāju deficītu). Es parēķināju gūtos punktus 5 spēlēs pret stiprajiem, bet tas ir pēc oficiālās statistikas (tajā ir kļūdas, kurš pret ko spēlēja):
Caics 37-13 (74%)
Sīlis 33 - 17 (66%)
Miglinieks 5 - 7 (42%)
J.Zaharovs 10-18 (36%)
E.Saulītis 16-34 (32%)
Smagars 16-34 (32%)
E.Siliņš 1 - 9 (10%)
Svētdiena.
Vispār jau Caics mums kļuvis par speciālistu savu un svešu nervu bendēšanā, rīkojot pagarinājumus septītajās spēlēs. PČ fināls ar Borisovu nekļuva par izņēmumu. Zaudējot sērijā 1-3, Edgars sāka vilkt to ārā, "metot Egīliņus", kā ņirdza attālie ekrāna skatītāji - spēles "Laimītē" ar tādiem profesionāliem deģenerātiem kā es tomēr ne tikai maitā stilu, bet arī ceļ haļavas skillu. Pats es, godīgi sakot, īpaši nesekoju, manu vārdu, skatoties uz šo sēriju, ļautiņi valkāja arī tāpat. Klātesošie tāpat aicināja mani pielietot "Belševica auru" un pietuvoties sacensību vietai, bet es to ieroci pietaupīju un pienācu tikai uz septītās overtaimu. Nedomāju gan, ka tas ko ietekmēja, es biju par tālu no galdiņa. Taču viņa gols pēc tam, kad abas puses overtaimā bija izteiksmīgi demonstrējušas izgājienu neefektivitāti (kādi 7-8 no vietas bez gola, un tas pasaules līderu izpildījumā), bija klasisks priekš manis - uzmet kombeni, ripa atlec centram uz renīti un tas uzreiz sit pa kasti...
Sīkākas detaļas viesenē paša Caica aprakstā.
Uzspēlēja arī divi invalīdi. Ne tas ir kruti, ka viņi spēlē, bet tas, ka es neesmu drošs, ka pats viņus atsevišķā spēlē vinnētu... pat to bez rokām, kurš spēlēja ar stumbeņiem... Jāievēro vēl grūtības noskaņoties uz cīņu ar tādu pretinieku.
Pārejot pie paša piedzīvojumiem ar citiem nāves parādniekiem. Turnīrs bija saplānots īss, bet ar milzīgiem pārtraukumiem (3,5h starp apakšgrupām - 11 spēles un līgām - 8 spēles, bardaks noveda pie tā, ka pāris vājāku spēlmaņu nepaguva atnākt no pusdienām). Visumā man aizgāja normāli. Divas zaudes sākumā, kamēr man tur bija līdzjutēji. Tad tie aizgāja un es varēju sākt netraucēti spēlēt. Daudzas spēles atgādināja mikrosērijas - es papriekš salaižu iekšā, tad saprotu, kā aizstāvēties, un sāku atspēlēties. Plešāks vispār pēc pusotrām minūtēm veda 4:0, vēl pēc pusotrām bija 4:4... pabeidzām ar 6:6, kurš no mums izglābās, paši nesaprotam, uz beigām abi vienkārši dragājām kā sanāk. Piebeidzu grūtā spēlē Ševru un perspektīvas procesā izskatījās labi, tikai vot pēdējā spēle man bija pie TV galdiņa pret Kņazjuku. Drusku negaidīti viņš man uzreiz salādēja trīs golus, mazliet nestandarta uzbrukums. Nu, zaici, pagaģiķe. Es sāku atspēlēties, 2:3, vēl pusotras minūtes... un mums beidzas ripas. Lielu tiesu laika mēs lamādamies ripas meklējām. Tā bija vienīgā reize spēļu laikā, kad man gribējās, lai kāds no mūsu atbalstītājiem būtu tuvumā - lai būtu kas ripas iedod. Uz beigām es jau bez aizsardzības ielaidu ceturto un ar šo zaudējumu augstākajā līgā neietiku. Nu nekā darīt, toties otrajā ietiku ar labu līdzņemamo punktu bagāžu, kamēr reitinga līderis Petrovs atnāca ar nulli, būdams dziļā pofigā no pārāk liela kategoriju skaita. Otro līgu arī nospēlēju visumā labi, gan bezcerīgi uzraudamies no Pikla 2:6 (vienu es viņam ar vārtsargu iežvinguļoju, vismaz tik dvēselei veldzējuma). Un finišā... jebāāķ. Četriem līderiem vienāds punktu skaits, un es pēc savstarpējām palieku ceturtais aiz trijiem čehiem. Nu jā, pēc sējuma man kaut kur tur arī bija jāpaliek, bet sasssodīts. Tomēr žēloties īsti nebūtu par ko - apzinos, ka nospēlēju labi, ar vietām vnk drusku nepaveicās. No mūsējiem izcili nospēlēja tikai Vītols, kā septītais p/o (izsēts 11.) praktiski līdzīgi turēdamies sērijā pret otro - pasaules eksčempionu Ekestūbi. Salvis palika aiz manis. Objektīvi Salvja rezultātu nokāva hostelis un kalendārs - pēc trīs slikti gulētām naktīm (vispār jau šoreiz izlase, gods kam gods, uzvedās diezgan klusi, bet viņu čīkstošās gultas gan ne...) viņš iedzēra miegazāles un no rīta bija miegains (celšanās mums bija pusseptiņos, jo nācās pielāgoties grafikam, brokastīm un autobusam).
Mazjuniori visi nospēlēja visnotaļ cienījami savam līmenim. Sekot viņu spēlēm man nebija iespējas.
Radās daža problēma ar to, ka dažs (Ekestube, Matancevs) spēlēja vienlaikus p/o divos turnīros. Domāju, ka tādā situācijā cilvēkam vienkārši jāizvēlas, kur viņš dabūs bezspēles zaudējumu, nevis citiem uz viņu jāgaida.
Vienubrīd man radās ķīviņš ar savējiem par to, kas jāglābj, ja sīkie sāk kāst - jāskrien teikt priekšā tehniskie paņēmieni vai jābalsta psiholoģiski. Dabiski, es iestājos par otro. Tā kā gados jaunais oponents atļāvās pārāk lielu augstprātību (viņam tais dienās piepeši šis tas bija sakāpis galvā), man nācās arī bišķi paplest pāva asti un aizrādīt, ka es trenēšanā arī neesmu gluži nupat no olas izšķīlies un spēles klasē arī no viņa neatpalieku... bet vispār šajās dienās man nācās atgādināt par savas personas prasmēm un pieredzi nopietnā, nevis joku formā biežāk, kā gribētos un kā esmu paradis. Ko lai dara, vidējais intelekta un zināšanu līmenis mūsu galda hokejā krītas līdz ar ambīciju augšanu, un diez vai kas labs šo sporta veidu še gaida pie tādām tendencēm. Iztēlojieties, ka Caicam ar Sīli, kuri jau visu vinnējuši, tā lieta piegriežas, vai ka mēs paši piegriežamies Blūmentālam... kur mēs pēc gada būsim?
Neapstrādāti lielizmēra foto (Interneta izmēros un apstrādāti galda hokeja foto izlikti manā feisā, pilsētas bildes tur izlikšu vēlāk):
Piektdiena https://drive.google.com/open?id=0B8JcH4AqU4xKY1p5NmRnT1F3ZUE
Sestdiena https://drive.google.com/open?id=0B8JcH4AqU4xKVHU0RlY0Slplbms
Svētdiena https://drive.google.com/open?id=0B8JcH4AqU4xKLVQ1VU92Um1jWG8
Libereca https://drive.google.com/open?id=0B8JcH4AqU4xKYzlZNlllOXpMR0E
Lielie foto izvietoti rezerves akauntā un pēc pāris mēnešiem tiks izdzēsti, lai neaizņem vietu. |
|
|
