Pussprāguša galda hokejista piezīmes - LČ 13/05/2017 [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

LČ 13/05/2017 [May. 16th, 2017|10:48 am]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|]

Pasaule ir liela, trekna un pretīga kā es, un tāpat kā es, viņa nav slinka to regulāri pierādīt. Arīdzan Latvijas čempionāts nekļuva par izņēmumu, lai gan man personiski it kā nebūtu ko žēloties - nospēlēju stingrā saskaņā ar reitingu. Bet organizācijas problēmas bija vienkārši neciešamas. Labi, mēs jau esam pieraduši, ka uz čempionātu Čehijā, kur būšot labi slīdoši galdi, jāgatavojas uz principiāli neslīdošiem. Kuru gan še interesē mūsu rezultāti kaut kādos čehos, ja nu vienīgi pēc principa "jo sliktāk, jo labāk" ( (c) V.I.Ļeņins.) Pēc čehiem visi ieslidinātāji izbrīnīti teiks "mēs nezinājām, ka tā var" un sāks darīt pakaļ, kad būs jau par vēlu. Taču jau sen spēlētāju pamanītais fakts, ka maijā Inčukalna sporta kompleksa zāle ir nepiemērota jebkādam sporta veidam, šoreiz bija uzbriedis līdz tādai pakāpei, ka pat dažs parasti karstummīlošs spēlētājs žēlojās pa feisu, bet normālākie dinozauri brēca, ka "Kalniņu vajag iegrožot", "jābeidz izvirtības un jāaprok stjuarte" un pieminēja visādus Turku PČ un citas drausmu lietas. Temperatūra +23/+24 telpās nopietnā turnīrā nav pieļaujama, un ja netiek lietota zālē it kā esošā ventilācija, tad labāk šāda čempionāta nebūtu vispār. Viņš mūsu sportam nodarīja vairāk ļauna kā laba.

Ja mēs nespējam pavasarī atrast piemērotas telpas, tad iespējams, būtu vērts turpmāk visus nopietnos turnīrus rīkot pirms aprīļa vidus. Tiesa gan, nelietojot speciāli šādiem gadījumiem ierīkoto ventilāciju, mēs pat decembrī spējam pārvērst galda hokeju par ūdenspolo, kā to parāda Rīgas kausi.

Pie šīs nu jau, diemžēl, parastās problēmas pievienojās organizatoriskas nejēdzības ar mākslīgu laika iestiepšanu. Sākot no atklāšanas ar visādām liekām pļāpām un ākstībām (manuprāt - jebkura atklāšana, kas ilgst vairāk par 5 minūtēm, ir uzskatāma par izgāztu) un beidzot ar milzīgām izslēgšanas spēļu sērijām, kuru idiotisms, šķiet, bija acīmredzams jau pirms turnīra katram, izņemot organizatoru. Rezultātā augstākās līgas spēles izvērtās par bezjēdzību - vairums izlases spēlētāju bija ieinteresēti tajās spēlēt slikti un pietaupīties sērijām, kas pirms PČ uzskatāms par galīgu izmisumu. Šādos apstākļos notiekošā čempionātā vispār vairāk par 30 spēlēm nedrīkstētu aizvadīt, un nekā dīvaina, ka vismaz divi no trīs medaļniekiem finišēja uz tabletēm. Pārvērst mūsu sporta veidu par farmakoloģijas triumfu - tas nu bija jāprot. Iestiept turnīru vēlāk par 21:00 arī bija jāprot, ieskaitot 80 minūšu (!!!) pārtraukumu starp līgām. Vispār šķiet, ka mēs velti smejamies par Titova neveiksmēm, paši mēs savu līmeni arī esam smagi nolaiduši. Pagājušogad bija tas pats un šķiet, ka mācīties no kļūdām pie mums skaitās cilvēka necienīgi.

Mājās braucu vilcienā kopā ar laimīgo uzvarētāju, kuram pateicīgie ceļabiedri atceļam neatrada vietu mašīnā. Uzvarētājs izskatījās tā, ka es nebiju drošs, vai no manas puses nevajadzētu pavadīt viņu līdz mājām kā piedzērušos, lai neaizmieg uz ielas. Un sūdzējās, ka nācies nospēlēt virs 50 bezjēdzīgu spēļu, lai beigās nospēlētu septiņas, un arī tās abi finālisti pēc tāda turnīra spēlējuši slikti... un kas tur dīvains, ja pat finālsērijas tiesnesis tās laikā pa reizei bija redzams guļus... Izskanēja arī doma uz līderiem nevajadzīgo spēļu pamatīgas samazināšanas rēķina galvenās sērijas spēlēt līdz 5-6 uzvarām, ar skaidru mājienu "jūs tur bez mums izspēlējiet trešo vietu, bet mēs ar Ati atnāksim, norubīsim tikai garu-garu sēriju par pirmo un iesim mājās".

Viens no iemesliem, kādēļ turnīrs pārvērties par mazo ellīti, ir vidējās klases pieaugums - pateicoties Amatieru līgai, uz LČ tagad ierodas puslīdz sagatavoti spēlmaņi un tiem, kas nav topā, gandrīz nav atlicis atpūtas spēļu. Manā apakšgrupā bija tikai divi, ar kuriem varēju spēlēt pofigā. Risinājumi manā klātbūtnē tika piedāvāti daudz un dažādi, gan apakšgrupu spēļu līdzņemšana (starp citu, pie esošās 1/8 sistēmas arī p/o varētu ņemt līdzi līgas spēles, lai no tās augšlīgas rastos kaut vai kāda jēga), gan grupu un līgu samazināšana, un, protams, praktiski visi, kas man par to ieminējās, bija pret p/o no 16 cilvēkiem, lai gan viens ieteica 12, kas ir tas pats mīkstinātā variantā. Bija arī ideja taisīt to turnīru divas dienas garu, bet tā man ir neizprotama - mēs nedzīvojam Krievijā, kur šādu formātu diktē valsts izmēri, un Latvijā vieglāk veidot "Masters" turnīru sēriju kā materiāli aplaupīt cilvēkus ar divdiennieku.

Starp citu, mēs esam pārstājuši saitā izlikt tādas lietas kā sacensību nolikums pirms tām un fotogrāfijas pēc. Nu labi, visi šīszemes kulturālie ļaudis tāpat pastāvīgi lasa manu feisbuku, bet tomēr nekārtība.

Daudziem negaidīti turnīrs darbdienā kļuva labi apmeklēts. Viss tops bija uz vietas. Bet turpmāk... ja mums valsts tik negaidīti uzrīko darbdienas, tad varbūt taisām maija sākuma turnīrus svētdienās. Ar baznīcu šī it kā no viņas atdalītā valsts konfliktēt neuzdrīkstas un svētdienu par darbdienu nez vai izsludinās.

Bišķi par sevi. Kopumā rezultāts tādiem apstākļiem normāls - tā kā, šķiet, karstumu es panesu vissliktāk no klātesošajiem, vismaz redzami svīdu vairāk. Fotografēšanas dēļ man arī daļēji trūka tās atpūtas, kas citiem, tā ka vieta pēc reitinga uzskatāma par pieņemamu.
Grupas turnīrā es kārtas piecas pirms beigām gāju kā septītais, bet attālums līdz sestajai bija seši punkti un, sapratis, ka tikt uz augšu te nespīd un uz leju arī vairs nenokrist, atļāvu savam organismam atpūtu un sāku kāst punktus velns zina kam. Vispār tādi nesportiski aprēķini man nav raksturīgi, bet tik neloģiski organizētā turnīrā bija jādomā par fizisku noturēšanos līdz galam - trūka vēl tikai tikt aizgādātam Rīgā ar zilajām lampiņām. Otrajā līgā visu izšķīra man atlikušo spēku daudzums, ar kuru pietika tikai blīvajai tabulas vidusdaļai. No īpatnībām varu atzīmēt tikai man neraksturīgi labu vārtu starpību abās kārtās, lai gan ielaisto vārtu skaits vienalga bija virs normas.

Pirms turnīra viesgrāmatā daži ļaudis, uz kuriem nerādīšu ar p, izprovocēja manu un Ilgvara fallometrisku fleimu, kura sekas saprātīgāki ļaudis cerēja izmantot reklāmai. Galu galā Ilgvars tomēr nolēma palikt dzīvs un neierasties. Objektīvi tas bija loģiski, jo, ja vienīgais ierašanās mērķis bija izsist man iedomību, tad >40 spēļu maratons pie manas lielākas fiziskās izturības nozīmēja nepieciešamību jau apakšgrupu posmā izsisties augstākā līgā kā es, jo tālāk vairs nekas nebija cerams. Kas neizskatījās reāli... turklāt arī laika apstākļi pirms turnīra nebija gluži viņa cerētie un acīmredzot organisma pussabrukšanas periods lika sevi manīt.

Protams, sīkie atkal mētājās ar ūdens pudelēm, liekot atkal domāt par to, vai tiešām viņiem tās vajag dot. Kalniņš mēģināja šos audzināt, bet viņam tāpat bija darba pāri galvai.
Kaitīgais paradums likt tablo otrādi bija pamanāms arī finālsērijas laikā. Vispār tas ir risks, ka roka automātiski aizvirzīs rezultātu uz otru pusi. Man grūti saprast, kādēļ, piemēram, lietot savas figūriņas no citām spēles versijām turnīros ir aizliegts, bet pārlikt otrādi tablo atļauts. Gan viens, gan otrs ir negodīga spēle un nesportiska attieksme. Tieši tāpat kā man nesaprotami ir aizliegt uzklāt silikonu ar pūšanu, bet vienlaikus atļaut to uzklāt ar salvetēm.

Racionalizācijai - ja nu mēs pie atklāšanas tulkojam visu krieviski (bet ne angliski, kā galda hokejā pie humanoīdiem pieņemts), tad labāk būtu sasēdināt visus šķībacainos dārgos viesus vienuviet un pielikt viņiem tulku, lai neizklausās tik stulbi.

Bildes feisbukā
Storčaka brošūra par treniņiem
linkpost comment