Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Komunistiskās sestdienas talkas par godu VIĻeņina dzimumdienai posts [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

Komunistiskās sestdienas talkas par godu VIĻeņina dzimumdienai posts [Apr. 24th, 2017|06:50 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|]

Tumšajās debesīs nesās pluskaini mākoņi, vadot savu melno mesu. Oranžie lākturi Rīgas centra ielās dega kā blāvas purva maldugunis, un ne mašīnas, ne humanoīdi pussešos no rīta nebija tik stulbi bāzt savus purngalus ārā no stacionārajām novietnēm, lai iepazītu spēcīgu vēju ar slapju sniegu, neatšķiramu no cieta lietus. Un tikai klusi lamas apmēram astoņās valodās izvirzdošais jūsu padevīgais kalps, cīnoties vējā ar lietussargu, nikni soļoja autoostas virzienā.

Visiem sūdiem ir priekšvēsture, un bieži tā ir pat skaista, kā zefīrs šokolādē. Arīdzan operācija ar kodēto nosaukumu "Tikai manis viņiem vēl arī trūka" teorijā izskatījās daiļi. Aizstopot uz Burtniekiem, novinnēt visus - nu vai nenovinnēt, nav principiāli, ne tādēļ es braucu,- atkulties ar stopu atpakaļ, tādējādi nepatērēt ne centa uz pasākumu un vēl izspēlēties ar daudzmaz līdzvērtīgiem pretiniekiem, kādu tur solījās būt 4-5. Tas ir daudz, jo "Laimītē" visai vietējai otrajai līgai sācies pavasaris un normāli spēlēt treniņos viņi vairs nav spējīgi. Būtiski bija arī tas, ka organizatori mani uz Burtniekiem speciāli aicināja, un es tādās reizēs cenšos būt atsaucīgs. "Klauvējiet, un jums taps atvērts" (iz pamācības, kā nogremdēt beļģu zemūdeni).

Tas, ka zefīrs šokolādē jau ir izgājis kuņģa pārstrādes stadiju un sasniedzis likteņa taisno zarnu, kļuva skaidrs ceturtdienas vakarā. Pirmkārt, es treniņā atkal līdz pamatīgām asinīm nodauzīju kreisajai rokai pirkstus. Manā dzīvē tāds negadījums noticis četras reizes, un visas četras - "Laimītē". Tendencija, adnako... Nācās palūgt Lagzdiņam plāksteri, kad pabeidzu riņķu spēles (ar triumfāliem 50% punktu, starp citu) un nolipināties. Tas nozīmēja, ka jāspēlē tuvākās pāris nedēļas būs uzmanīgi, lai pirms LČ nesajātu pleznu galīgi. Varat iztēloties, kā tas būtu manā izpildījumā? Nu ģēniji, yopt. Es pats wot nevaru.... Otrkārt, tā kā visi, kas Rīgā māk spēlēt, vīkendā aizbrauca uz Českas respubļiku, vairs nebija neviena, kas pkt-se pieskatītu galdus arēnā "Rīga", kur atkal ledus hokejisti niekojas. Āmen. Vai tur kāds bija sestdien, es nezinu, bet pats es mājās piektdien no šiem atgriezos 23-00 morāli un fiziski traumētā kondīcijā. Treškārt, laika prognoze bija nepārprotama: ja es mēģināšu pēc šitā sestdienas rītā trijos soļot uz Juglu, lai sešos aiz pilsētas robežas sāktu stopot, man tajos sešos vajadzēs nobalsot vai nu ātros, vai psihiatru. Laiku solīja izcili nesimpātisku priekš tālām pastaigām un, uzslavēsim sinoptiķus, prognoze piepildījās.

Vienīgais, ko varu pateikt par ceļu uz Volodimirsku (Valmiera nosaukta Pleskavas ex-kņaza Vladimira vārdā), ir tas, ka autobusā nebija vaifaja. Ja neskaita posta uzraxtīšanu purngrāmatai, ceļu es attiecīgi nogulēju. Turpat pie Volmāras autoostas mani paķēra mikriņš ar galdiem un valmieriešiem (kurš, šķiet, bija īrēts par naudu, jo šoferis visu turnīru velti nonīka atpūtas istabā) un aizrāva līdz Burtniekiem.

Pats ļaunākais, ko es biju gaidījis, nenotika. Nevienam nebija iešāvies prātā laicīgi atcerēties, ka 22. aprīlis ir V.I.Ļeņina 147. izdzimšanas diena, un svinīgā pionieru līnija izpalika. Toties to, ka šai dienā nozīmēta Vislatvijas komunistiskā sabata talka ar svinīgo baļķa nešanu, atcerējās pārāk daudzi, un tas ietekmēja dalībnieku vecuma un šķirisko sastāvu. Nebija neviena pilnvērtīga oupenista, visi bija vai nu veči, pārāk pieredzējuši, lai viņus kaut aiz ausīm ievilktu tādās talkās, vai juniori, kuri gāja turp, kur veči vēlēja. Burtnieki organizatoriski aprobežoja savu piedalīšanos ar zāles došanu un, kas raksturīgi, pagalam izgāza dāmu kategoriju, nesableķojuši nevienu vietējo spēlēšanas kandidāti. Nācās sieviešu jautājumu ņemt man savās izvirtušajās rokās un pašam uz vietas noķert tuvāko meiču, apsolot viņai par spēlēšanu uzvaru sieviešu klasē. Gods kam gods - E.A.O., būdama vienīgais netrenētais cilvēks visā šai kompānijā, visas 16 spēles cīnījās līdz galam, ātrā un agresīvā stilā pamanoties ielaist tikai 51 vārtus - vidēji trīs spēlē. Ja nu vēl arī kastē iemācītos trāpīt, citādi tas viss atgādināja pingpongu un iegūto punktu ziņā beidzās ar to, ar ko vienmēr noslēdzas galīgu iesācēju spēles pret trenētiem amatieriem. Bet sasodīts, es savā organizatora un špīlera karjerā esmu redzējis simtiem pieaugušu tēviņu, kuri bēg no galdiņa jau pēc pāris zaudējumiem, un varu novērtēt pretējo variantu. Bez tam... kā es saprotu, jauniešu centra finansējumu var ietekmēt tur sagatavots nacionālās izlases sportists, un akurāt sieviešu izlase galda hokejā ir tā, kurā ir reāli pa gadu ielauzties.

Starp citu, tai jaunatnes centrā nav sarga ar musketi patrepē pie durvīm, kā lielākos miestos, toties tumšā vietā novietota marksistiski-ļeņiniska stila pierakstu klade (jā, papīra! Nē, mūsdienās ražota!) ar ultimatīvu aicinājumu visiem apmeklētājiem pašiem pierakstīties, a to Bigs Braza grib uzturēt kārtībā savu statistiku. Pierakstīšanās aktivitāte bija nožēlojama, lai gan, tikai prombraucot pamanījis uz stūra šo antikvariātu, es izraisīju par to arī apkārtējo interesi un daži veterāni bija tik laipni atzīmēties.

Pie organizācijas jāpiebilst, ka mums acīmredzami trūka izslēgšanas spēlēs nespēlējoša cilvēka ar glītu rokrakstu. Datortehnoloģijas un Intara exceļi še vēl bija sveši, tāpēc tabulas Rektiņa k-gs skrīvēja ar roku - glīši, bet glītums prasa laiku. Tas pats vēlāk sanāca ar diplomiem. Cerams, ka pēc mēneša Valmierā atradīsies kāds mazāk aizņemts cilvēks šādiem mērķiem... bet šoreiz izsludinātais turnīra taimings no 10 līdz 14 ievilkās līdz 16:30. Man gan no tā bija tikai labāk, jo brīvi izspēlējos un arī "palaikam iespējamie visu veidu nokrišņi" akurāt piecos uz Valmieras apvedceļa nebija sastopami. Tā ka lai gan saule spīdēja vadītājiem acīs - kas, protams, apgrūtina autostopu,- pusseptiņos es jau biju atstopojies Rīgā tikai pusotru stundu gājiena attālumā no mājām.

Jāpiebilst, ka brīva laika tai turnīrā bija ļoti maz - pārtrauka pēc apakšgrupām bija izziņota uz pusstundu, kas ir vairāk kā pietiekami, lai paēstu, bet pamaz, lai apskraidītu miesta ievērojamākās vietas. Īpaši kad tās izmētātas vairākus kilometrus viena no otras. Tomēr es uzvilku gumijniekus (jā, es neesmu Burtniekos pirmoreiz :) ) un aizrikšoju kauču tuvākajā vietā nobildēt dabas liegumu "Burtnieku ezera pļavas". Jūs, protams, to nezināt, bet Vikipēdijā maijā notiek fotokonkurss "Wiki loves Earth", kurā tauta izliek savas dabas objektu bildes - Latvija šogad piedalīsies pirmoreiz, bildējam oficiālos dabas aizsardzības objektus un maijā izliekam Vīķenē foto. Konkurss apmēram analoģisks septembrī notiekošajam arhitektūras pieminekļu fotokonkursam, par kuru jau esmu še stāstījis. Neba nu es cerētu ko vinnēt, bet gādāt par savas zemes iemūžināšanu un tās bilžu publicēšanu - tas manās acīs ir patriotisms. Atšķirībā no valdības, leģionāru vai vienalga kuru veco laiku slavināšanas vai gānīšanas.

Ko stāstīt par pašu turnīru? No Valmieras vestie galdi (pašos Burtniekos esot tikai pāris, atbilstoši reāli trenējošos skaitam), ievērojot uz viņiem uzlipinātos uzrakstus un reklāmas ķipa "Riga Cup 2008" vai "2009", bija uzskatāmi par labiem, lai gan svaigākus tādus pašus galdus es nosauktu par mēreni samocītiem. Slīdēja visi pieņemami un līdzīgi, kloķi izleca un izrāvās reti, taisnāki gan viņi varēja būt, bet ne jau nu tas ir iemesls, kādēļ 1.līgā es paliku piektajā vietā, palaidis garām ne tikai abus Krastus (uz to es principā biju gatavs, apzinādamies savu slikto formu), bet arī abus Riekstiņus. Izslēgšanas spēlēs es Riekstiņus ne bez cīņas uzveicu, bet labi nospēlējušajam Emīlam Krastam zaudēju un paliku trešais, tā izpildot savu plānoto minimālo programmu. Manai spēlei piemita man pēdējā laikā raksturīgie faktori - pirmkārt jau, sagrābis pārliecinošu vadību (+3/+4), es to bieži aiz nevēlēšanās speciāli turēt rezultātu palaidu vējā un tikai uz nerviem spēles beigās nosargāju minimālu pārsvaru. Otrkārt, bieži strādājošais jau senais faktors "Belševica pēdējās 30 sekundes", kad no mēsliem uz beigām izlienu es pats. Īpaši smagi no tā todien cieta KristapsR. Un treškārt - visās sērijās zaudētā pirmā spēle, parasti smagi. Pretinieka izpēte prasa upurus, pat ja sērijas ir līdz 3 uzvarām. Tā rezultātā es biju vienīgais, kas 1/4 (un 1/2) iestiepa savu sēriju ilgāk par 3 spēlēm, un arī par 3. vietu pienācīgi pagurdināju apkārtējos.

Sašķeltā vecumu struktūra un sīkjunioru pārpilnība radīja zināmu haosu apkārt - ja starp vadošo sešnieku un citiem večiem, t.i., večiem sākoties apmēram no 13 gadu vecuma, bija Pavlovska vārdā nosauktais fīlings, tad pavisam mazgadīgā otrā līga dauzījās kā jau tas šajā vecumā sagaidāms. Telpas bija pietiekami plašas priekš normālas spēles, bet ne priekš ālēšanās. Večiem viņus sabļaut parasti neatlika laika, noskaņojuma, kristīgās žēlsirdības un ticības rezultātam.

Bilžu šoreiz nav tik daudz kā parasti, jo arī pasākums mazāks. Re:
Sports
MJIC
Ciemats un dabas parks
linkpost comment