| GH Latvijas politkorekto kategoriju čempionāti, 08/04/2017 |
[Apr. 11th, 2017|11:45 am] |
Pirms turnīra viesgrāmatā attīstījās manis izprovocētas žēlabas par to, ka veterāni vairs nenākot, jo viņiem vairs nav tās atmosfēras - pārlieku asa kļuvusi sportiskā cīņa, pārāk unificējusies spēle un spēlētāji (citiem vārdiem, interesantu personību tapis krietni mazāk), un arī alu iedzert vairs uz vietas nedrīkst. Nu jā, man arī 20 gadus atpakaļ stāvēja ja ne labāk, tad vismaz biežāk, zāle bija zaļāka (jo brilles tīrākas), un ja es tad būtu gribējis bojāt pats sev spēļu atmosfēru ar alkoholu, varētu turēt vairāk kā tagad. Bet ja kādam ir vēlme organizēt šādu specifisku pasākumu priekš večiem un tiem, kuri viņiem šķiet tādai reizei piemēroti - neviens tā kā neliedz. Es domāju, ka LGHF valde šādai konkurencei būs pretimnākoša saimnieciskā saprāta robežās. Tikai man šķiet, ka realizācija nesanāks akurāt no it kā ieinteresētās puses, jo nevienam patiesībā tas vairs nav vajadzīgs, kā nevienam no politiskajiem veclaiku fanotājiem dzīvē nav vajadzīga PSRS atjaunošana pilnā tās komplektācijā.
Es gan proponēju dažiem pie jūras mītošiem ideju pārņemt Možajeva "Tējas kausa" tradīcijas un sarīkot vasarā savu turnīru laukos ar attiecīgu stilu. Ideja netika uzņemta naidīgi, bet neizskatījās arī, ka kāds tai būtu nobriedis.
Ja man kaut kā pazuduša žēl no pagājušo gadu atmosfēras, tad tikai Vītola cidoniju, un tas točna nebija tas laiks, par kuru tiek nostaļģēts. Nu un Sternāta spēles ar metinātāja ķiveri galvā,- tā ir daļa no tā, ko Ilgvars domā ar veco fīlingu un ko tagad sauktu par motivācijas trūkumu vai sērijas atdošanu. Bet tas numurs bija neparasts pat tiem laikiem.
Bija arī vecā runa par dalības maksas atcelšanu par īpašiem nopelniem. Ja nerēķinām to, ka drīzāk mums tā būtu jāatceļ dāmām - bez neaktīviem nopelnotajiem kaut kā var iztikt, bet bez sieviešiem jēdziens "kaut kā var iztikt" aiziet pagalam skumjās tālēs,- piezīmēšu, ka es sev ne bez ilgas ņaudēšanas šādu statusu panācu nevis par kādreiz izdarīto, bet par to, ka turpinu kaut ko darīt. Goda viesiem var pasniegt dāvanas un bez maksas iesēdināt tribīnēs (ak jā, mums skatīšanās vienalga bez maksas. Kāda skāde), bet ne likt šiem spēlēt - vai nu tu esi sportists, vai piemineklis pats sev... Un arī wildkārdus parasti dala stiprajiem uz īpašiem starptautiskiem turnīriem, nevis uz kādu veterānu apsmiekla čempionātu...
Piezīme pie darīšanas. Ceturtdien es lādēju busiņā visādus tehnoloģiskus krāmus, kā tribīņu detaļas un meduskokus (toties tas stulbais pidistāls neielīda, jo par lielu, vot!), un man ne visai patīk tribīņu plākšņu stāvoklis (viena līstīte bija pa pusei nost) - bet tas mūs uztrauks, protams, tikai kad viņas iebruks. Es arī agrāk pēc iespējas vairījos no tās apšaubāmās konstrukcijas, bet fotogrāfiskie pienākumi man bieži liek līst tur, kur gudrāks cilvēks virsū nekāptu. Salabot plāksni pirms sacensībām laika nesanāca, tālab uz tādas arī sēdējāt.
Vizuāli diezgan liela mūsu krāmu daļa palika uz vietas evakuācijas trepēs, pārsvarā - tur jau gadiem ilgi nīkstošās tukšās kartona kastes. Skolas vadība žēlojas, ka ugunsdzēsējiem pret šo degošo materiālu sakopojumu tādā vietā ir iebildumi, un es, atzīdams viņu viedokli par pamatotu, virtuāli aizgāju pavaimanāt pie mūsu inventāra pārziņiem. Cerams, lieta taps atrisināta. Pietiek jau ar to, ko mums tiešām vajag pie viņiem turēt, jo visiem slinkums ik pēc Rīgas turnīra krāmēt busā un vest uz noliktavu, nav ko piegānīt draudzīgu telpu vēl arī ar atkritumiem.
Starp citu, ja nu kāds nezin - es pa reizei pieskatu GH spēles iesācējiem arēnā "Rīga" vienlaikus ar ledus hokeju, un tur ir tas pats nepiespiestais fīlings ar apkārtklīstošiem un pie galdiem lienošiem alkašiem, kas savulaik Krasta ielas "Lido" alus pagrabā, alus glāzes reizēm tiek liktas pat blakus galdiem. Ja kāds nezina, kur taisīt turnīru šādā atmosfērā, tā būtu visai piemērota vieta. Trīs stundu laikā var paspēt izspēlēt visi, kam tāds turnīrs patiks, ākstīties spēļu laikā var pēc sirds patikas (ledus hokeja organizatorus vienalga nepārspļaut) un skatītāji arī garantēti...
Kā katram psihiski nestabilam indivīdam (ja kāds vēl nezina - man ir izziņa par paranoidālu šizofrēniju, tiesa, stipri aizvēsturiska), man ir slieksme savās asociācijās pārlekt no vienas tēmas uz citu, un apkārtējie bez paskaidrojumiem nespēj izsekot, kā tas notiek. Lai top kārtējais ķengurlēciens. Pļumps!
Viena saruna tai ledus arēnā lika man atcerēties pāris ļaužu augstprātīgās piezīmes par mana viedokļa neņemšanu par pilnu. Lieta tāda, ka tādi izteicieni par klātneesošiem galda hokejā kļuvuši, šķiet, par vispārēju normu. Pēdējo pāris mēnešu laikā es esmu dzirdējis, ka nav ko ņemt par pilnu, ko saka: ventspilnieki, Zarinieks, inčukalnieši, vesela kolekcija rīdzinieku... Kosmosa dievi, jūs varat ar to bardaku tikt galā? Mums te gandrīz visi privāti murkšķ, ka gandrīz visi pārējie ir tādi dumji tērētie kā ceļu nodoklis, un es laikam te esmu pēdējais, kurš ņem visu ļaužu sacīto par pilnu - nu vismaz tajā nozīmē, ka cilvēka sarunātais raksturo kā minimums viņu pašu.
No otras puses, man vajadzētu priecāties, ka dažas intelektuāli vājākas būtnes neņemot par pilnu manu viedokli. Ja viņi to ņemtu par pilnu, vienlaikus būdami nespējīgi viņu saprast sava attīstības līmeņa dēļ, sanāktu daudz ļaunāk. Intelekta un humora trūkumu visnotaļ var nomaskēt ar norobežošanos no visa, kur šīs lietas sastopamas, un lai Ktulhu viņiem palīdz šai procesā.
Jāteic, ka šoreiz saitā mums bija veiksmīgi saplānots taimings: noteikti laiki apbalvošanām, kad cilvēkiem būt uz vietas, un tas bija izdarīts sarežģītākos apstākļos kā parasti (jo trīs sacensības vienlaikus). Ja nu kaut drusku būtu izdevies šo plānu arī realizēt, būtu pavisam skaisti, bet viņš palika tikai koncepcijas līmenī... Var vēl piekasīties pie tā, ka vilciens Inčukalnos piestāj 8:50, bet reģistrācijs sākās tikai 9:30 un sacensības pēc 11:00 (pēc publicētā plāna 10:15), takš galvenais jau te, vai tu, cilvēks, tiec iekšā zālē oder nicht. Es uzskatīju par vajadzīgu šoreiz nekrist nevienam uz astes, bet atbraukt paagrāk ar vilcienu - nodomāju, ka sacensību laikā fotografēt man brīžu būs ļoti maz, tas, tāpat kā Burtniekos, būs jāpaveic g.k. iesildes laikā. Nebiju gaidījis tādu sen pie mums aizmirstu jucekļa līmeni ar laiku, bet no fotogrāfiskā viedokļa tas man bija izdevīgi, sanāca vairāk brīvu brīžu citu spēlēšanas laikā. Atgriežoties toties iespraucos ventspilnieku busiņā, jo visi citi caur centru braucošie tobrīd jau bija prom.
Nolēmu atkal uzģērbt koši oranžo T-k: neba nu tādēļ, ka saistītos ar uzvarām, bet vnk jau piegriezies būt pelēkam un nemanāmam. Jutos daiļš kā dienvidu saulriets pār izgāztuvi. Tā pati oranžā ideja piedzima arī Intaram... Fīlings, kungi. Un īpaši dāmas. Līdz pretdabiski krāsotām parūkām gan vēl neesmu nobriedis, kad paša mati izkritīs, tad par to padomāšu. Vēl jo vairāk kā vecos laikos izskatījās Gundega, kura bija neapšaubāmi pamanāmākais cilvēks mūsu bandā.
Atklāšanas vienīgais reālais trūkums bija ļaužu sadzīšana tribīnēs - tas nebija tās ķēpas vērts, tikai laika noraušana. Vietējais junioru orķestris kārtējo reizi apliecināja, ka no viņa ir vairāk jēgas kā no visādiem dārgiem pontu metējiem lielsacensību atklāšanās - pienācīgais tiek nospēlēts, vairāk mums arī neko nevajag. Pēc tam tika piedāvāts pameklēt starp paziņām, vai kāds vēl negrib jūnijā tikt uz Čehiju pa lēto,- ja jau vienalga braucam, varam vēl kādus paķert.
Un tad es pazaudēju interesi par pārējo pasauli, jo sākās paša spēles. Gāja visai apšaubāmi, bet riņķa galā izrādījās daudz minimālu uzvaru uz nerviem un piektā vieta - pie septītā sējuma pieņemami. Izslēgšanas spēļu pārsteigumi nostūma mani uz sesto, bet arī labi, ja ievēro, ka zem manis bija izsēts redzami stiprākais Skarainis. Protams, es pie sevis biju cerējis uz ko vairāk, bet ne vienmēr takš runcim krējuma puods. Būtiskākais šais spēlēs priekš manis bija, ka es šobrīd vismaz gada pirmajā pusē esmu kļuvis manāmi spēcīgāks par Ilgvaru. Un ka ar Salvi es joprojām neko nevaru padarīt - viņš mani iznesa kā neviens cits. Dažiem cilvēkiem ledus hokejs tomēr nāk par labu... Savstarpējo spēli es tradicionāli pakāsu arī labi nospēlējušajam Vāveram, bet domāju, ka sērija starp mums varētu beigties citādi. Vispār man šoreiz atradās neparasti daudz iemeslu lamāties spēļu laikā - gan paša spēles dēļ, gan manis un apkārtējo necienīgā daudzu galdu stāvokļa dēļ (viņi bija ļoti daudzveidīgi, un uz sliktāk slīdošajiem, kā parasti, spēles likteni izšķīra veiksme. Man viņa smaidīja biežāk, bet es izvēlētos tomēr vinnēt ar meistarību uz saslidināta galda nekā ar tizlu dauzīšanu uz smilšpapīra). Kā zināms, kad organisms pāriet uz forsētu režīmu, viss acīmredzami liekais tiek automātiski atslēgts, ieskaitot pieklājīgas manieres... Vēl pakāsu sēriju S.Kalniņam - pat organizēšanas nojāts, viņš ar savu vienīgo efektīvo paņēmienu pastāvīgi uzlauza manu aizsardzību. Daži pirms tam bažījās, vai viņš neatdos uzvaru sērijā pret Vāveru, lai garantētu tam medaļu sprāgveterānos (kas varētu noderēt pie pārrunām par prēmijām no vietējās varas), bet gods Sandim izrādījās augstāka prioritāte, un Vāvers pelnītu medaļu sev vienalga izcīnīja ar paša spēkiem pret ziemas novājināto Ilgvaru. Iespējams, ka inčukalniešu sērijas iznākumu ietekmēja arī uz brīdi uzpeldējušās aizdomas par nesenās Latvijas Kausa finālsērijas "tīrumu". LGHF valdei toreiz nācās to apspriest, un pēc video noskatīšanās tā vienprātīgi izlēma, ka tīšas sērijas atdošanas nebija, bija "motivācijas trūkums" (diplomātiski) jeb "pofigs" (mans apzīmējums). Ko lai dara, Latvijas Kauss nu nav tās sacensības, kas motivētu mūsu stiprākos spēlētājus tās kaut vai apmeklēt, kur nu vēl cīnīties par uzvaru. Piebildīšu, ka daži no večiem uzskata, ka mans spēles līmenis aug kopā ar vietām, bet man ir pretējais ieskats - ka vnk pārējie grimst...
Praktiski nenoguru turnīra laikā - veterānu turnīri parasti ir pārāk īsi reālam nogurumam, jo tajos nav īsti stipru pretinieku, kuri spētu tevi izsūkt. Laimītes treniņi, kuros spēļu parasti sanāk mazāk, izspiež mani krietni vairāk, jo tur nākas cik spara turēt marku pret daudz spēcīgākiem spēlmaņiem. Bet dabiski, ka vājāk spēlējošiem veterāniem arī šis līmenis bija pasmags.
Pie sieviešiem un junioriem nebija nekādu īpašu pārsteigu. Sievietēm jauno maiņu saaudzēt vēl nav izdevies, un medaļas sadalīja visas parastās un spēkos daudzmaz līdzvērtīgās večiņas. Atzīmēt varētu Gundegas ceturto vietu, izrautu pateicoties stiprākiem nerviem kā zemākstāvošajām, un Annijas sesto - augam, augam...
Sanāca mazs bardaks ar, manuprāt, bezjēdzīgo "čempionāta debitantu" apbalvošanu - tā kā tā starp prīzējamiem neviena debitanta nav un nevar būt, balvas tiek pasniegtas junioriem ar krietnu sacensību pieredzi, turklāt "debitantu" izmeklēšanās ir ķēpīga. Nācās vēlāk atrast papildbalvu aizmirstajam. Vēl jāpiebilst, ka ierāmētie diplomi ar balstiem večiem izskatās pēc lieka naudas tēriņa - labi, bērniem vēl var patikt tādus nolikt uz galda kā veiksmes stāsta apliecinājumu, bet kur lai tos liek veterāns, kurš ar tādiem saviem diplomiem var piecām tualetēm sienas un pat griestus aplīmēt? Ja nu vienīgi aizvietot to diplomu iekšā ar kādu sirdij mīļāku bildi... Drusku specifiska bija arī ideja par zemglāžu kartona paliktņiem balvās - var jau būt, ka es esmu puritānis, bet man nešķiet dabisks sportists, lejošs savā glāzē tādus šķidrumus, kuri pat galdu var nocūkot, nemaz jau nerunājot par iekšām. Par svastiku uz viena tāda kartoniņa, ievērojiet, es nesaku neko, tikai par sportisko dzīvesveidu. Par "Mentosiem" arī neko nesaku, kaut kur taču tie sasponsorētie ķīmiskie ieroči mums jāliek, pirms atskries indiāņi ar tomahaukiem un tos visus nolikvidēs pa savam.
Pamazām sāk izkristalizēties izlases kandidāti sprāgveterānos - objektīvi pašlaik stiprākais trijnieks tiem, kam pāri 50, ir Vītols, Skarainis un es. Pēc pasaules reitinga otrais ejošais Pavlovskis šobrīd reāli ir ceturtais (lai gan pakāsa sēriju arī Vāveram, kurš tāpat spējīgs aizstāt kādu nebraucēju). Citi no šī piecnieka stipri atpaliek. Protams, ja nespriežam pēc Latvijas sezonālā reitinga, kur es eju kā nešaubīgi pirmais vienkārši biežākas dalības dēļ.
Starp citu, veterānu vidē aizvien pastiprinās prātojumi, ka nu jau varētu veterānu vecumu arī starptautiski pacelt - citādi skatoties uz Paķi vai Žubecki un zinot, ka tie jau ir veterāni, var noiet līdz šizofrēnijai. Galu galā, mums te nav vingrošana vai heroīna lietošana, kuras var cilvēku novest līdz veterāna statusam jau agrā jaunībā.
Par bišķi citu lietu. Izrādījās, ka mūsu jaunā paaudze laukos viegli iepinas naidīgu specdienestu spēlēs, tādās kā "Синий кит", kuras tiek lietotas psiholoģiskās informācijas vākšanai un sekojošai manipulēšanai. Smieklīgi, ka no pedofiliem Internetos bērnus brīdina (lai gan, manuprāt, pašlaik tas jau ir aizgājis neadekvātas histērijas līmenī un bērnu drošībai nodara daudz vairāk ļauna kā laba), bet no krietni bīstamākām lietām - ne. Domāju, tas tādēļ, ka agrāk latviešu jaunieši bija imūni pret šādām spēlēm - pietiek atcerēties 90. gadu "rotaļas" ar ekstrasensiem un NLO zonām, kurās piedalījās praktiski tikai krievvalodīgie. Paļaušanās uz to, ka arī pašreizējā jaunā paaudze saglabās to pašu adekvātumu un kritisko pieeju, acīmredzami nav attaisnojusies. Labāk jau vizinieties uz vilcienu jumtiem un peldiet pāri ledainām upēm - tad, ja dabūsiet galu, vismaz varēsiet pateikt "paša dzīve, paša neveiksme", nevis "es paspēlēju sevi, būdams sveša marionete". Starp citu, pašreizējā antireklāmas kampaņa Rīgā ar nerakstītu devīzi "nosmulē visu, kas izskatās skaisti", tāpat kā 99% citu grafiti, ir no tās pašas sērijas. Man liekas, pat junioriem vajadzētu prast pirmām kārtām sev uzdot seno romiešu formulēto jautājumu "kam tas izdevīgi?"
Fotogrāfijas šoreiz sašķeltas pa albumiem, lai kaut cik normāli ielādējas. Vispār mana pieredze mauj, ka vairāk par 100 bildēm katrā feisa albumā nav labi. Saraksts:
Visāda GH perifērija
Juniori
Sievietes
Veterāni
Dažas bildes parādījās ātrāk, jo es tās uzņēmu ar planšeti, kas pa taisno iziet Tīklā, plus vēl pārkačāju visas Intaram uz Federācijas datoru no spoguļkameras. Sākumā es nodomāju, ka viņš tās visas arī uzreiz neapstrādātas izlicis, bet izrādījās - ne, nolēma pagaidīt, kad es tās daudzmaz apstrādāšu. Ķēpa tā ir diezgan ilga, bet manas estētiskās jūtas neļauj parādīt jūsu ģīmjus pasaulei tieši tādus, kādus tos iemūžina neitrālais aparāts. |
|
|
