| Galda hokejs 25.03 Burtniekos |
[Mar. 26th, 2017|11:57 am] |
Bildes pienāca ne visai ātri, bet neko darīt. Albums te
Tie, kas mani lasa regulāri, droši vien jau zina, ka man tagad pienāktos rakstīt uzvaras relācijas - sen man nebija izdevies uzlekt līdz 17. vietai. Tomēr stingri ņemot, nekādas sensācijas nav. Es tabulā apsteidzu tikai tos, ko esmu nereti apsteidzis arī agrāk un kuru klase tikai nedaudz pārsniedz manējo. Zem manis nepalika neviens no spēcīgajiem spēlētājiem, izņemot Žernovoju, kuram nav pieticis ar trim sen traumētajiem pirkstiem - viņš atbrauca spēlēt ar vēl trim apsaitētiem, savainojies vimbu zvejā. Yopt, es tādā reizē noteikti būtu palicis mājās, visam jau ir robežas! Tomēr pat tādos ekstremālos apstākļos Saša spēja iznest otro līgu un tikai izslēgšanas spēlēs bija spiests atzīt, ka pirksti tomēr pārāk sāp priekš augstvērtīgas spēles. Ja mums būtu kāds medālis par fanātismu, tad es zinu, kurš to nopelnījis.
Objektīvi man palīdzēja divas turnīru traucējošas lietas - vairums galdu slikti slīdēja, dodot priekšrocības niknākajiem sitējiem, nevis spēlēt pratējiem, un mazās apakšgrupas. Apziņa, ka pie desmit spēlēm atpūtas spēles nevar atļauties, lika man jau no starta sisties ar pilnu spēku - un pirmajās spēlēs nonest uz tādu cīņu vēl negatavos R.Kalniņu un Mucenieku. Viss tālākais bija tehnikas lieta,- būdams izsēts sestais un neredzēdams sev konkurenci starp zemāk reitingotajiem (es jau pirms turnīra Caicam izteicos, ka ja pat no šādas apakšgrupas neiziešu uz augšu, būšu galīgs losis), varēju mierīgi realizēt iegūto punktu pārsvaru. Iziet kā pārliecinoši otrais no apakšgrupas, par punktu atpaliekot no Caica, es nebiju plānojis, bet, protams, tas bija patīkami. Samulsušo konkurentu reakcija arī bija patīkama... tikai tagad, diemžēl, mani kādu laiku ņems nopietnāk un "melnā zirdziņa" efekts vairs nestrādās...
Augstākajā līgā es nospēlēju krietni labāk kā cerēju (plānoti bija 4 punkti ar acīmredzami vājākiem + tikpat kaut kur izplēst, + 6 līdzi no apakšgrupas, tā vietā es kopā savācu 19 - virs 40% iespējamo punktu). Palīdzēja tas, ka pēc tik mazām grupām vēl bija palikuši kaut kādi spēka resursi, kuru parasti uz otro kārtu man vairs nav. Tomēr nekādu ilūziju par savām prasmēm man nav radies - viens 1:10 un pieci zaudējumi ar -6 pietiekami skaidri rāda, ka pat tādā veiksmīgā dienā es neesmu spējīgs tikt galā ar nopietniem pretiniekiem. Es nepaņēmu nevienu punktu no tiem, kas iekļuva p/o astotniekā, un dabūju pret viņiem vārtu starpību 9:53. "Izšāvu" es todien visnotaļ mēreni, un tikai apkārtējo pārspīlēti sajūsminātā reakcija man te liek to atkārtot. Pie stiprāka dalībnieku sastāva un lielākām apakšgrupām man tādi joki nesanāktu.
Vēl līdzēja tas, ka mana dalība galdu krāmēšanā pirms turnīra šoreiz bija neliela un piektdienas rītā - vnk kopā ar šoferi sastiepām tos busiņā. Attiecīgi man pietika laika atpūsties.
Parasti man neatliek laika un spēka sekot citu rezultātiem, bet šoreiz atzīmēšu, ka Lagzdiņa triumfu pār Caicu bišķi aptumšoja apkārtējo prātojumi par to, ka uzvara turnīrā tiek atdota apzināti uzvarai kopvērtējumā. No citām lietām pieminēšu Viļuma un Žubecka pagalam nepārliecinošo sniegumu apakšgrupās, kas radīja domas par viņu pārcelšanu nākamsezon uz Amatieru līgu. Tai pašā apakšgrupā viņus un arī H.Janvaru negaidīti apsteidza Bezenkovs, tā izcīnot apakšgrupā 7. vietu. Otrajā līgā visi trīs galā izrādījās krietni virs Bezenkova, bet tam vairs bija tikai statistiska nozīme.
Atceļā vaifaja trūkuma apstākļos nācās spēlēt dambreti uz planšetes (programma stipri gļukoja, bet tas neietekmēja rezultātus). Sanāca apmēram tāpat kā galda hokejā - nekad neesmu speciāli mācījies dambreti spēlēt vai piedalījies turnīros, bet puiku, kurš mācījies dambretes pulciņā, vinnēju ar 4:2, pārējie juniori-pretendenti tika manis vnk iznīcināti. Lai gan spēlēju es objektīvi slikti, bieži pieļaudams muļķīgas kļūdas. Manas uzvaras bija pretinieku vēl daudzāko kļūdu rezultāts un dēļ labākas pozicionālas spēles.
Iz citām pieminēšanas vērtām lietām.
Apskatīt pašos Burtniekos ir maz ko. Burtnieku muiža ir bijusi impozanta, bet tās ēkas pamatīgi nolaistas. Pārējie objekti atrodas vairākus kilometrus no ciemata. Kaut kādā jēgā ir tikai aizsoļot pa Vintēna ielu no kultūršķūņa līdz ezeram, pa ceļam ieejot muižas parkā (slapjā laikā celiņi dubļaini) un pa trepēm tajā uzkāpjot līdz pilsdrupām - no tām palikusi dažus metrus augsta siena, uzkalnā kopā ar tām ir muiža un aiz kokiem vēl pāris senu māju. Kultūršķūnis ir mūsdienīgs, iekļauj arī nelielu jaunatnes centru un muzeju, uz kuru man laika neatlika - bija jāgaida zālē ar fotokameru. Kaut ko es tai muižā paspēju nobildēt - bet info trūkuma dēļ īsti nezinu, ko, un tāpēc nesteigšos likt objektu bildes Vīķenē, kur to pietrūkst (https://lv.wikipedia.org/wiki/Valsts_aizsarg%C4%81jamie_kult%C5%ABras_pieminek%C4%BCi_Burtnieku_novad%C4%81).
Un vispār mūsu problēmas ar laiku top apnicīgas - kad pussimtam cilvēku stundām jāgaida uz desmit, nekas labs no tādas attieksmes nevar sanākt. Pats ļaunākais, ka nevar pat nekur aiziet, jo neviens nezina, kad atradīsies moments priekš apbalvošanas. Izslēgšanas spēļu sistēma gan ir izdevīga tiem dažiem cilvēkiem, kas ar viņu sastopas starptautiskos turnīros, bet grauj mūsu reputāciju spēlētāju un skatītāju acīs. Man aizvien vairāk liekas, ka visām nomināciju apbalvošanām jānotiek tūlīt pēc sacensību faktiskā noslēguma pēc to līgu rezultātiem, un tikai pēc tam var spēlēt p/o. Vai, ja vnk nepaspējam sarakstīt, iepriekš norunātā un visiem zināmā brīdī, teiksim, pēc trešās p/o spēles.
Sanāca arī visādi citi pārpratumi ar laiku - dažiem sanāca putrošanās tādēļ, ka saitā bija norādīts nepareizs sacensību sākuma laiks (9:30), citi nevarēja atrast autobusa izbraukšanas laiku, kurš nebija laikus norādīts viegli pieejamā vietā, un kam ienāca prātā pēdējā vakarā saistīties ar mani vai uz nakti ieskatīties saita viesgrāmatā, tie paspēja, bet dažs tā arī palika pusceļā.
Kopumā Burtnieku MJIC es novērtēju kā daļēji piemērotu galda hokejam. Daļēji - jo apgaismojums zālē ir ļoti vājš un piemērots tikai tad, kad netieša gaisma krīt iekšā pa lielajiem logiem un tikai malās spēlējošajiem. Saulainā laikā nāktos aizklāt saules puses logus un spēlēt pustumsā, tuvāk ziemas mēnešiem rītos un vakaros - vienkārši tumsā. Kas tur bija atkarīgs no vietējiem/Valmieras organizatoriem, ar to viņi bija tikuši galā labi. Meduskoku aizstājušie soli bija pietiekami daudzi, stabili un vajadzīgajā augstumā. Ventilācija dažiem radīja problēmas, bet mani šoreiz tā mazāk ietekmēja - šķiet, iespaidīgie logi radīja gaisa un plašuma ilūziju.
Vairāki titulēti spēlmaņi atzīmēja pēkšņi uzradušos problēmu - ripas sasodīti bieži leca ārā no vārtiem, neraugoties uz deflektoriem, pat no to apakšējās daļas. Vai nu deflektori piepeši kļuvuši elastīgāki, vai arī spēlētāji pamazām pieraduši pie mūsu smilšpapīra galdiem un tagad visi mauc ar tādu spēku, ka ripas lec atpakaļ.
Man, kā zināms, ir tradicionāls talants visiem uzlabot apetīti. Šai gadījumā es to darīju autobusā, skaidrojot par paredzētajām pusdienām, ka no Burtniekiem ar autiņu līdz Valmieras slimnīcai ir 20 minūtes un ar saindēšanos pa tādu laiku nemirst. Pats es sacensību dienā barojos tikai ar šokolādi - Centrāltirgus piena paviljonā viņu tirgo puskilo stieņos par ap 4€, trīssimt gramu parasti ir dienas norma. Uzskatu, ka spēļu un braucienu laikā vēderam nav jāatņem organismam enerģija uz barības pārstrādi, un šokolāde šai ziņā ir ļoti mazprasīga.
Pa ceļam pie Inčukalna patrāpījās ceļu policisti, kuri, pamanījuši, ka vedam bērnus, katram gadījumam mūs nobremzēja un pārbaudīja šoferi. Bet cik grūti bija novaldīties un neiebļauties kaut ko tādu kā "Mierīgi! Neraut ārā šaujamos!!!" ...
Daži nolēma, ka man var uzticēt pieskatīt viņu atvases pa ceļojuma laiku. Kungi un dāmas, pirmkārt, man uz to trūkst laika, otrkārt, priekš tā ir vajadzīga pieskatāmā minimāla gatavība sadarboties (ja vien nepielietot publisku žagartehnoloģiju, kura man nav raksturīga, bet šai gadījumā manāmi uzprasījās). Citādi sanāk tikai konflikti. Līdzīgas problēmas, kā redzēju, bija arī ventspilniekiem. |
|
|
