| Par 500 skolēnu turnamentu |
[Dec. 3rd, 2016|12:42 am] |
Ups. Sanāk, ka es rakstu par skolēnu čempionātu brīdī, kad visiem par viņu ir pohhui (igauniski šis vārds nozīmējot vienaldzību), nu bet man vienmēr kaut kā tā sanāk. Nejaušība? Nedomāju... (C) viens Krievijas telepropagandists.
Šoreiz tā sanāca tādēļ, ka es gribēju vispirms līdz RK fiksi uztaisīt ekselī rezultātu tabulas un tikai tad rakstīt savu muldēšanu. Nepaspēju. Jāatzīst, izgāzos, jo pārvērtēju sevi - plānoto divu dienu vietā vajadzēja četras, un ne tikai tāpēc, ka esmu bezatbildīgs slaists. Kungi sektoru vadītāji. Jūs zināt, ka praktiski visiem jums rokraksti ir nesalasāmi, kad vārda jēga nav uzminama no konteksta? Un ar jaunpienācēju uzvārdiem tā uzminama parasti nav. Tikai tie, kas pacentās rakstīt drukātiem burtiem, izvairījās no negoda. Nu un vēl Stūrmanis ar Mucenieku, kuri raksta tik glīti, it kā būtu skolā mācījušies.
Un ladna vēl uzvārdi, bet aritmētika... es sāku saprast, kāpēc S.Kalniņš visos darbos tik ļoti paļaujas tikai uz sevi. No tiem, kas darbojās pilnu slodzi (3 grupas), tikai trīs cilvēki spēja pašu tabulās pareizi saskaitīt punktus - Haralds, Laima un E.Caics. Pārējiem kļūdas bija tādā līmenī, ka šur tur par pirmo vietu ieceltais pēc punktu pārskaitīšanas palika ceturtais. Nav taču tik grūti veikt minimālu pārbaudi - 11 cilvēki riņķī izspēlē 55 spēles, tātad kopā visiem jābūt 110 punktiem. Ja cipars nesakrīt, tad kļūda ir noteikti. Cītīgākie var arī vārtu starpību paskaitīt, plusiem un mīnusiem jāsakrīt,- bet tā jau laikam ir turnīru aritmētikas profu līga.
Es, protams, te izgāžu žulti pār citiem aiz kauna par paša tūļīgumu apkopošanā, nu bet sevi es jau izlamāju (un vēl ilgi pie sevis lamāšu) un pacentīšos labot savu trūkumu. Citiem arī neskādētu.
Aber nu pie lietas. Visumā pasākums tika novadīts pieņemami, lai gan atmosfēra zālē nebija tik laba kā agrāk - turnīrā manāmi mainījies etniskais sastāvs, attiecīgi pieaugusi vecāku agresija pret apkārtējiem un pašu atvasēm. Politkorekti nerādīšu ar pirkstu, bet visa tā bļaušana uz bērniem, viņu raustīšana, mēģinājumi izspiest bonusus no sektoru vadītājiem (kādu jaunāku izdevās salauzt) manī radīja visai lielas šaubas par integrācijas iespējām.
Neraugoties uz to, ka nu turnīrs bija ne vairs Rīgas, bet vislatvijas lieta, uz bezmaksas izklaidi ieradās mazāk ļaužu kā pagājušoreiz, un kas skumīgi, neatnāca vairums to, kuri bija pagājušogad. Aizstājēji neradīja tik labu iespaidu. Par iemesliem vēl neesmu drošs, bet zinu, ka, pirmkārt, it kā lielā reklāmas kampaņa nostrādāja uz trijnieciņa. Vairāki vecāki atveda bērnus tādēļ, ka uzzināja par pasākumu manā purngrāmatā - daudzās skolās nekādas info nav bijis, bet lasīt afišas uz žogiem laikam neatļauj audzināšana. Otrkārt, ietekmē atšķirības spēkos - tā kā ielūgumi ļāva piedalīties RK par velti, tad mūsu juniori-profi ieradās un izcīnīja tos. Iztēlojieties vienā grupā R.Miglinieku, E.Liepiņu, vienu amatieri un astoņus iesācējus. Un tāda grupa arī bija. Un pagājušogad tāpat arī bija, tā ka te strādā tas pats efekts, kas iesviežot Rīgas Kausā tos, kas pirmoreiz pie kloķiem un zinātniski saucās "zemē iemīcīšanas sindroms". Varbūt labāk dosim mūsu profiem-skolniekiem tos ielūgumus tāpat, lai tikai viņi nespēlē ar jauniņajiem? Iesācējiem taču pat amatieru līga vismaz pa pieciem sausiem goliem krāmēja iekšā. Vai taisām profiem speciālu grupu, kur pakaifot savā starpā.
Vēl bišķi par atmosfēru. Jūs visi zināt, ka parasti Kultūru vidusskolā ir smacīgi, uz vakaru pārstāj slīdēt galdi utt. Skaidrojumi, kādēļ nevar vēdināt, ir visdažādākie. Tad lūk, mūsu medmāsa sadusmojās par to cūcību, aizgāja kaut kur un pēc pārdesmit minūtēm zālē tika ieslēgta ventilācija, kas padarīja spēles apstākļus par pieņemamiem. Ja mums vienīgais cilvēks, kas spējīgs nodrošināt tai zālē ventilāciju, ir medmāsa, tad manuprāt, būtu pareizi viņu aicināt uz katrām sacensībām - strādājoša ventilācija padara to zāli no ciešamas par labu, un tāds uzlabojums turnīriem ir daudz svarīgāks par palīdzību spēlētāju lauztajām rokām un kājām.
Lauztas kājas, kā arī smadzeņu satricinājumi šoreiz nebūt nebija izslēgti. Sacensībās tika pielaisti arī bērnudārznieki, kuriem nācās stāties uz līdzpaņemtiem vai improvizētiem paliktņiem, lai tiktu vajadzīgajā augstumā. Neviens nenožāvās, kas liecina par labu gan viņiem, gan viņus pieskatošajiem vecākiem,- bet es tomēr esmu pret tādiem numuriem sacensībās. Domāju, ka šajā vecumā labāk aprobežoties ar treniņnodarbībām, kurās var piemeklēt galda augstumu. Negribētos, lai mēs ieietu galda hokeja vēsturē ar pirmo reālo traumu mūsu sporta veidā.
Tāpat kā agrāk, jautājums par 5:0 vai 10:0 tautai nebija skaidrs un abi varianti sektoros bija vienlīdz bieži. Domāju, ka W:0 joprojām būtu labākais risinājums, uzticot šo jautājumu vienam rezultātu ievadītājam - viņš jau nezina, kas ir reāls rezultāts, bet kas bezspēles vinne.
Kaut kāda pārpratuma dēļ mēs pasējām visus spēlētāju kontaktus, atdodami viņiem atpakaļ reģistrācijas kartītes. Atliek cerēt uz AL bukletiem, kurus es dalīju slikta komivojažiera stilā, plus palīdzēja apzinīgākie sektoru vadītāji. Vismaz par viņiem vecāki slavēja nezināmo autoru, ka ļoti saprotami uzrakstīts, kas man bija vienīgais gaišais stariņš šai būšanā...
Un re, ko es domāju. Varbūt mēs tomēr spējam uz vietas veikt atnākušo datorreģistrāciju un izdrukāt sektoru vadītājiem tabulas un kārtu lapas. Jā, tas ir grūti pie tādiem bariem. Taču tas, kā mums iet līdz šim ar rokrakstīšanu, tomēr jau vairs nav pietiekami solīdi mūsu līmenim, un vismaz es jūtu vajadzību to mainīt. Jā, mums kādi pieci cilvēki prot ar roku visu novadīt un sarakstīt kā pienākas arī vispār bez elektrības un tehnikas, ieskaitot printeri (kurš mums sadumpojās akurāt uz pusnakti pirms Rīgas Kausa, starp citu, un tik tikko reanimējās), bet ne vairākums. Un tas mums aiztaupītu problēmas ar nepieciešamajiem glītrakstīšanas kursiem.
Manas bildes visi redzēja AL feisbukā, kurš to nedarīja, pats sev ļaunprātīgs antropomorfisks dendromutants (krievu teiciens - сам себе злобный Буратино). Fotogrāfs no manis joprojām nav nekāds ideālais, bet tehnisko starpību starp manām parastajām bildēm un ar vidējas klases kameru uzņemtajām, domāju, tauta pamanīja. Vismaz ar šo kameru var dienas gaišajā laikā asāk bildēt tuvplānus. Atlicis tikai iemanīties ar to strādāt, a to pēdējoreiz spoguļkameru es lietoju padomju laikos, neskaitot pāris reizes podziņu spiešanu citiem. |
|
|
