| GH Ventspilī 15/10/2016 |
[Oct. 30th, 2016|04:05 pm] |
Raugait, slinkums reizēm uznāk ne tikai jums. Viņš reizēm pārvar arī manu tieksmi sēt labo, daiļo un mūžīgo, aprakstot galda hokeja dzīvi cilvēkiem saprotamā (un necilvēkus kaitinošā) formā. Tālab raxc par Ventspils LK un AL posmu tā aizkavējies.
Es laikam tā arī nebūtu piespiedies to būšanu nokomentēt, bet te pār galvu nāca vecā romiešu anekdote: "Katon, kādēļ tev vēl nav uzcēluši pieminekli? - Pasarg' dievi, labāk lai cilvēki prasa, kāpēc man to nav uzcēluši, nevis kāpēc ir uzcēluši." Tā nu sanācis, ka mani globālie nopelni sporta un civilizācijas labā noveda pie tā, ka es tagad skaitos LGHF valdē, kuras pagājušajā iesaukumā nebiju iekļauts. Praksē tas neko nemaina, jo valdes sēdes un balsošanas parasti sastāv no tiem, kam pietiek enerģijas atvilkties uz sēdēm, nevis no formālā valdinieku sastāva. Nu un no tā, kurus par to apziņo - informācija par nākamajām sēdēm joprojām tiek izplatīta visai nestabili, te publiski, te pačukstot pa krūmiem, te pašas sēdes notiek pa tālruni.
Jāpavēsta arīdzan - jo daudziem par to ir nepilnīgs viedoklis, precīzāk izsakoties, praktiski neviens no tā neko nesajēdz,- kā tā valde tiek ievēlēta. Laiki, kad mēs paši sevi iecēlām, ir aizgājuši, tagad birokrātisko prasību dēļ viss notiek formālāk - valdi ievēl valsts reģistrēto galda hokeja klubu pārstāvji, pie kam neskaitās prasti klubi pie pulciņiem, tādi kā VJN vai Laimīte. Cik saprotu, mums tādu ir četri - Rīga, Inčukalns, Ventspils (Zariņš) un Jēkabpils. Laikam vēl ir Skaistkalne, bet tie ar mums jau sen vairs nesarunājas. Praktiski valdes vadība vnk pateica viņiem, ko grib redzēt sastāvā uz nākamajiem 4 gadiem, klubu galvas padevīgi noliecās, un atlika tikai sarakstīt protokolus un atdot tos "institūcijām". Tā kā slinkums uz vecumdienām raksturīgs ne tikai man, ar šo punktu sanāca krietns aizķeris, bet šais dienās tas ir nokārtots.
Nu un par to, kā viņu, galda hokeju.
Sākšu ar žēlošanos par ļauno likteni - Amatieru Līga Ventspilī izskatījās pavisam traģiski. 13 dalībnieku, no kuriem tikai pāris vietējo - ko tādu pat es negaidīju, lai gan apzinājos, ka turnīrs ar dalības maksu nevar savākt tikpat cilvēku kā bez tās. Daļēji tas skaidrojams ar organizācijas problēmām. Klātesošie varbūt jau zina, ka abu Ventspils klubu vadītāji pēdējā laikā bija aizņemti ar pašu dzīvi, un galveno amatieru aprūpes aktīvisti no galda hokeja dzīves vispār izdevies izēst. Kā noskaidrojās, atlikušie nav ne uz ko lietderīgu spējīgi, tā ka perspektīvu Ventspilij es neredzu, kamēr tur neparādīsies jauni ļaudis, kas spējīgi uz normālu kontaktu ar apkārtējiem, vai pie pilnvērtīga darba neatgriezīsies iepriekšējie. Pašam man nebija praktiski nekādu iespēju ietekmēt tur notiekošo. Gods kam gods, VJN pacentās pa pilsētu izlipināt aicinājumus, bet šeit sākumā laikam gan bija vajadzīgs arī iztērēt laiku uz individuālo pieeju, t.i. pirmajā reizē vilkt visus zināmos amatierus aiz ausīm, lai neraustās. Protams, ja vienota informācija par tiem vispār kādam Ventspilī ir. Kad trīs cilvēki dara vienu lietu kaimiņos esošās lokācijās, sākas greizsirdība un slepenība.
Pie tam piebildīšu, ka uz vietas todien sacensības no Ventspils puses bija organizētas ļoti labi pēc mūsu standartiem, visas pamanāmās problēmas - apgaismojums, apbalvošanas aizķeri, visai apšaubāmā galdu slīdēšana utt. - bija no viņiem neatkarīgas.
Var izteikt arī aizdomas, ka vietējie mazie nenāca sliktās pieredzes dēļ - pāris gadus atpakaļ, kad AL vēl nebija, viņus Ventspilī smagi sasita, un tas varēja nodzēst entuziasmu uz visu dzīvi. Savulaik es par to paskumu - http://klab.lv/users/kaszczejs/56062.html .
Rezultātus AL stipri ietekmēja Burtnieku atrautība no civilizētās pasaules - viņu uztrenētākie spēlētāji savāca pirmās trīs vietas, iekļūstot AL tikai uz tā rēķina, ka bija maz guvuši punktus reitinga turnīros. Nu nekas, toties tagad viņi zina savu spēku un var cerēt pacīnīties par vietām arī nopietnākā konkurencē - jo uz profu līgu no tāda dalībnieku skaita iziet tikai viens, un abi pārējie būtu sasnieguši ko vairāk, uzreiz spēlējot pie profiem. Bet lai viņi to uzzinātu, bija vajadzīgs turnīrs.
Kā parasti, AL apbalvošana tika veikta tik novēloti, ka vairs nebija iespējams visus sasaukt. Tas nu nav normāli, ka apbalvošana notiek 2 stundas pēc turnīra beigām. Un gaidīšana, kad nav pat zināms konkrēts laiks, bija ļoti traucējoša. Pat kaut kādā ekskrementālā lidostā pieņemts paziņot par reisa kavēšanos uz tikuntik minūtēm, bet mums tā kā būtu civilizēta būšana.
Bilžu maz gan tādēļ, ka es pats bišķi aizrāvos spēlēdams (kā rezultātā noguru), gan tādēļ, ka zālē priekš foto bija patumšs, gan tādēļ, ka es pamēģināju apvienot patīkamo ar lietderīgo, pārtraukumos mēģinot sabildēt Ventspils ievērojamākās vietas saskaņā ar arhitektūras un kultūras pieminekļu sarakstu Valsts_aizsargājamie_kultūras_pieminekļi_Ventspilī , kur tā uz ātru roku varēju tikt klāt. Un te man arī ir tāda antimākslinieciska atkāpe.
No vienas puses, viss tas aizsargājamo objektu saraksts izskatās pēc ņirgāšanās. Pat Rīgā viņš acīmredzami tiek stādīts pēc principa "pēc iespējas vairāk Rīgas centrā esošo ēku, pēc iespējas mazāk tādu, kuru īpašnieki negrib ķēpāties". Ja Ventspils centrs atrastos Rīgā, es domāju, tai sarakstā iekļūtu nevis desmits, bet simts Ventspils ēku. Un pilnībā, nevis "tikai durvju vērtnes"! No otras puses... pat no šī nožēlojami īsā saraksta puse manis atrasto ēku Ventspilī bija tik katastrofālā stāvoklī, ka civilizēti uzbildēt viņas man nebija pa spēkam. Bez tam, daļa sīkāku objektu vienkārši ir nozagti vai "atdoti restaurācijā", kamēr pašas ēkas brūk kopā. Pilsēta, kas pretendē uz tūristu pievilkšanu, kaut ko tādu nevar atļauties.
Mājupceļš sanāca diezgan skaidrprātīgs (nu jau vairs mūsu spēlētāji nav mazgadīgie, lai dzertu šņabi), bet vienalga bišķi nervozs - vispirms tauta pazuda Tobago (tirdzniecības centrā), pēc tam šoferim nācās parādīt meistarību, 1 km pirms Spāres nobremzējot kaut kādu briežveidīgo bariņa priekšā. Viņš pat nepiestāja pēc tam uz pusminūti nomierināt nervus un paskatīties, vai mūsu sagāzušās statīvu plāksnes nav izsitušas caurumu grīdā, mierīgi brauca tālāk. Jāteic, ka publika aplaudēja šoferim no rīta par iebraukšanu Ventspilī (lai gan salīdzinājums ar pilotu bija nevietā), bet šī epizode to bija pelnījusi daudz vairāk.
Atceļā piebraucām KV izkrāmēt galdus - nesēju izrādījās krietni vairāk kā vietas trepēs.
Par paša rezultātiem. Nejuzdamies īsti vesels un izgulējies, spēlēju ar maksimālo mobilizāciju, sasniedzu apmēram ko parasti. Izsējos 27., izspiežot tālos ceļos nogurušo Kristapu, iekļuvu elites līgā, kur tapu baismīgi apskādēts un iztērēju spēkus, kuru pēc tam pietrūka p/o pret Brenguli. Viņš bez tam tapis labāks, tā ka sērijas iznākums 1:3 bija visnotaļ pamatots. Vienīgais mierinājums - ka sametu tai elites līgai 70 vārtus (vairāk kā 3 pa spēli, 13. vieta augstākajā līgā pēc iemestajiem vārtiem), bet Kaspars, kuru desmit gadus Caics apmāca mest iekšā,- 31. Mani mūžsenie jautājumi, kāpēc jāmācās kombinācijas, izgājieni, sarežģīti metieni utt., ja es salādēju vairāk kā tie, kas viņus speciāli trenējuši, joprojām nav atbildami cenzētā valodā. Abas manas pārliecinošās vinnes (6:2) bija pret tiem, kas visvairāk nogura organizācijas darbā - M.Saulīti un Žernovoju (S.Kalniņam tomēr izdevās izvilkt uzvaru). Vēl piebilstams, ka es apzināti provocēju stipros spēlētājus samest man 10 vai atstāt uz sauso, lai viņiem būtu kāds stimuls nopietni spēlēt. Nu un dopizģelsja - Miglinieks man 10 tiešām arī spēja samest. Uz nulles gan ne reizes nepaliku, lai gan pāris reizes bija tuvu tam. Dažs, kā Žeņa, pēc tam izteicās, ka es esot viņiem uzdzinis asumu sisties arī turpmākajās spēlēs.
Pāris uzvaras grupā un līgā pret nedaudz stiprākiem es guvu tīri tādēļ, ka pretinieki bija aizmirsuši par manu slepeno ieroci - gāzt pa kasti. Tas ir, netēmējot un vienalga no kurienes, toties uzreiz. Caics tikām skaidroja apkārtējiem, ka visi kulturāli otrās šķiras spēlētāji met tikai no konkrētiem piešautiem punktiem. Viegli uzminēt, kādas priekšrocības gūst tas, kurš nav sev uzlicis tādu šķīstības jostu. Formāli es izgāju no grupas kā ceturtais un pēc punktiem diezgan pārliecinoši, bet tik tikko izlīdu no Romala un Drozda, tā ka daži goli varēja to visu izmainīt. Cik atceros, tad apakšgrupā es neielaidu nevienu izgājienu (no ap 20) un krietni salepojos par saviem skilliem, bet augšlīgā mani ātri nolika pie vietas. Godpilnās trešās vietas no apakšas... Palika sajūta, ka esmu labi cīnījies, bet slikti nospēlējis.
Ventspilnieku vecās sociālās problēmas atkal parādījās nenormālā tieksmē pēc noteikumu burta - es biju cerējis, ka ar vecumu tas tur pāries, bet acīmredzot tā atmosfēra nav labojama. Ticiet nu cilvēkam, kuram paranoja bijusi oficiāla diagnoze - pasaule nebūt nav noskaņota visus pastāvīgi apkrāpt, Latvijā tā ir viena (agrāk divu) kluba iekšējā problēma. Nu un, protams, pilnmēness. Es ieteiktu turpmāk LRT posmus saskaņot ar mēness fāzēm.
Vēl uzjautrinošs fakts - šķiet, šur tur atzīties, ka manī klausās, ir tikpat nepieklājīgi kā atzīties skatāmies televizoru vai zooporno, tā ka nākas publiski izlikties akliem un kurliem un lasīt mani ar planšeti zem segām, lai kāds nepamana. Protams, labāk jau būtu kaut ko rakstīt pašiem, bet ko lai dara, ja izglītība neatļauj.
Nu un bildes. Pilnāki komplekti te:
galda hokejs
pilsēta
Durvis - arhitektūras piemineklis. Un ko, man tā viņas arī pasaulei parādīt? Vikipēdija, yopt, nav mans personiskais blogs, kur es rakstu ko un kā gribu...
Ja ticam Vīķupēdijai, tad šai pagalmā (te vai blakus zem autostāvvietas betona klucīšiem) atrodas senkapi. Arī kultūras piemineklis, starp citu.
 |
|
|
