Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Galda hokeja ikdiena [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Erudītu Līga ]

Galda hokeja ikdiena [Apr. 14th, 2016|12:22 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|]

   Ar zināmu provinciālumu un vispārēju bezjēdzību, bet bez jaunām problēmām aizvadīts divdienu čempionātu maratons (vienlaikus notika Latvijas sieviešu, junioru un veterānu čempionāts, bet priekš izdzīvojušajiem nākamajā dienā - Latvijas komandu čempionāts). Lai gan tie radīja daudz lielāku rezonansi GH sabiedrībā, kā būtu pelnījuši, es tomēr vispirms rakstīšu par sevi. Kā padomjlaika TV programmā Время, kur vispirms bija jānoklausās gandrīz pusstunda propagandisku murgu, lai tiktu pie visus interesējošām sporta un laika ziņām.

   Cik gadus jau nav bijis tā, ka es labprātīgi piesakos spēlēt gan veterānu, gan komandu turnīrā. Iemeslu jau esmu minējis - pilnvērtīgi nospēlēt divos nopietnos turnīros divās dienās man vairs nav reāli. Pat ja mani abas dienas aizved turp un atpakaļ tieši no dzīvokļa durvīm. Taču šoreiz bija atvieglots režīms: uz komandu čempionātu komanda tika plānota pagalam vārga un man nenāktos pārlieku nopūlēties, lai izspiestu viņai augstāku vietu, jo cīņa par vietām varēja būt tikai ar tādu pašu trešo līgu. Tā nu es pa īstam taisījos sisties tikai ar veterāniem, bet komandu čempi izmantot uzspēlēšanai, ar max 8-12 man nopietnām spēlēm.

   Ak, cik maz man gribās stāstīt par veterānu turnīru. Tāpēc ka dabūju pa anālās atveres apkaimi, un diezgan pārliecinoši. Nu jā, zemāk es nokritu tikai par vienu vietu salīdzinājumā ar sējumu, bet tas tikai liecina, ka vai nu mani riņķī apgājušais un sēriju vinnējušais S.Krasts tapis labāks, vai es sliktāks. Kopumā viss notika ļoti ierastā kārtā, ar Vītola atvestajām cidonijām sākot un ar viņām arī beidzot. Galdu slīdamība ļoti atšķīrās, temperatūra bija par augstu, bet ne mokoša (atšķirībā no pēdējā Rīgas turnīra), pie veterāniem nekādi īpašie kašķi neizcēlās... vārdu sakot, kad nav jauna par ko lamāties, nav arī par ko rakstīt, ja nu vienīgi kopipastēt vecos tekstus. Tāpat kā agrāk mans uzbrukums bija labāks kā vairumam izgājienu pratēju, aizsardzība caura, humors rupjš un sirds daiļa. Ak jā, un bija rezerves ripas pie galdiem. Man tas dzīvi manāmi atviegloja, bet interesanti, cik to galā atnāca atpakaļ. Varbūt tās vnk pārdot par savu cenu?

   Daudz jautrāk gāja sievu čempionātā, kur iekšējie konflikti samilzuši līdz tādai pakāpei, ka spēļu rezultātus visai maz ietekmē sportiskais līmenis. Noklausījies stāstu par ap turnīru notiekošo, es sāku reāli bažīties par Tallinas braucienu. Trūka vēl tikai, lai viņas sāktu tur visas internacionālās GH sabiedrības priekšā viena otrai čurāt mantās un ziest līmi uz sēdekļa - un pie līdzšinējās viena miesta dāmu uzvedības ko tādu es gaidītu, šķiet, ka tur ir ieinteresētas ar citu izēšanu no galda hokeja mākslīgi pazemināt izlases līmeni, lai pašām paliktu vairāk vietu. (It kā nepietiktu ar to, ka vienā citā miestā kāds aktīvs cilvēks laikam saskatījies kosmofantastikas seriālus un tagad tēlo citplanētiešu imperatoru. Tiesa, Inčukalnā arī viens organizējošs eksspēlētājs sevi par tādu iedomājies vispār bez pamata.) Protams, es spriežu no vienas puses, bet otrajai pusei vispār ir traģiskas problēmas ne tikai ar uzvedību, bet arī ar vienkāršu kontaktēšanos. Un ar daudz ko citu,- tādēļ es te izsakos visai uzmanīgi, negribēdams novest situāciju līdz dabīgajam finālam (kurš nebūt nav tāds, kā iedomājas daži padibeņu pārstāvji). Kad bija mazākas, ne viņas, ne viņu atbalstītāji tādu bērnudārzu nerīkoja. Reizēm vecums atnāk viens.
   Kroni visam uzlika apbalvošana, kur starp ventspilniekiem pat grūti bija publikas priekšā sameklēt cilvēku, kas Sašas trūkuma apstākļos paņemtu aizgādāt jau aizbraukušajai sudraba medaļniecei prīzes. Galu galā pēc trešā Kalniņa aicinājuma par vienīgo vīrieti tur izrādījās mazais Eliss. Toties diplomi pēdējā laikā mums ir iespaidīgi un ļoti piemēroti zvetēšanai pa galvu. Un labi izņemami no rāmjiem, kuros pēc tam var sabāzt ko pieklājīgāku.

   Uz junioru pētīšanu man, dabiski, vairs laika neatlika, un es arī pacentos laicīgi aizšļūkt, taupot spēkus rītdienai. Tā ka par viņu rezultātiem spriežu tikai no tabulām.

   Nākamajā dienā sekoja komandu čempionāts. Jāteic, ka "Melnie zirdziņi", kā parasti, savācās pa pusei nejauši un no tiem, kas palika pāri citiem, kas vispār raksturīgi Rīgas klubiem - RGHK darbojas līdzīgā stilā, bet "Laimītes" dūži šonedēļ vnk bija aizmirsuši, ka te Latvijā arī kaut kādi kaktu turnīri notiek, un jau pasūtījuši biļetes uz svēju zemi. Mums arī radās grūtības. Intars, kurš faktiski iniciēja komandas reanimāciju, pēc sestdienas turnīra vēl bija nomocījies ar pseidokultūras pasākumiem un par pašu turnīra dienu bija spiests atsist ģimenes uzbrukumus, kura negribēja atzīt vīrieša tiesības uz galda hokeju. Pa pusei aizrunātais Kreicbergs vispār nolēma todien upurēt sportu kultūrai un kordziedāšanas mākslai. Toties "Laimīte" bez saviem līderiem bija noskaņota startēt tikai ar vienu komandu, un attiecīgi daudzi mazie palika pāri, kurus sāku aptaujāt. Vairāki prasītie tomēr atteica. Tā nu situācija sāka ost pēc sēra, un man nācās ķerties pie salmiņa - amatieru līgas mobilizācijas. Tajā ātri atradās Silvestrs, kurš tikai nopriecājās par iespēju tikt komandā - tuvējais Inčukalns nebija iedomājies viņu savervēt. Trīs nu bija, tagad vajadzēja vēl divus - gan rezervista pēc, gan tādēļ, ka tādā savstarpēji nesaistītā komandā kāds var viegli izkrist. Pēdējās dienās Silvestrs sarunāja savu skolasbiedru, kurš gan jau pēc dedlaina atteicās, būdams aizmirsis par citiem plāniem... tā jau ar tiem mazajiem ir. Bet apmēram vienlaikus izrādījās, ka visi nez kā aizmirsuši par "Laimītes" Lorenu, kuram nebija iedomājušies pateikt pat par junioru čempionātu sestdienā - laime, ka viņš, atšķirībā no daudziem junioriem, ikdienā skatās savā e-pastā. Urā, komanda gatava. Pēc spēka - trešā LK līga, puse spēlētāju īsti neapšaudīta (lai gan Lorenam jau bija komandu spēles pieredze par Daugmales BJC), Intars puspamodies... vārdu sakot, nekādu ambīciju, just for fun. Tā ka es uzreiz orientēju juniorus uz to, ka kalnus gāzt neizdosies un arī īpaši nevajag, viņu uzdevums ir treniņš. Īpaši tas attiecās uz Silvestru, kuru pēc uzvarām AL svētdienas turnīra startā bija pārņēmis pārmērīgs optimisms. Ar puslīdz pieredzējušo Lorenu bija vienkāršāk: uztaisījām treniņspēli, es bezatbildīgi lēju 0:4, pēc tam sāku mierīgi krāmēt iekšā un pie 10:4 nolēmu, ka pietiks, par mūsu reālajām izredzēm abiem junioriem viss skaidrs. Intars, protams, pats par sevi visu zināja. Pavēstīju, ka mēs cīnīsimies par 9-12. vietu, un galā tā arī sanāca - bijām devītie, ja pieņem, ka RGHK būtu spēlējuši - droši vien desmitie. "Droši vien", jo minētajai komandai ir grūtības ar alkoholu un pēc pārtraukuma viņu līmenis jebkurā gadījumā būtu bijis pretēji proporcionāls uzņemtā šķidruma līmenim.

   Apakšgrupā viss gāja visumā gaidāmajā kārtā. Laimīte arī bez līderiem mūs iznesa uz sauso (vispār jau tas ir apkaunojoši man, bet ko lai dara), ar nākamajiem čempioniem IGHK2 mums izdevās zvaigznīšu brīdis - pēc pirmās kārtas bija neizšķirts 2:2, bet ar to mūsu triumfi arī beidzās, pretinieki sadusmojās un sāka mūs šķaidīt kā pieaugušos. Atlika tikai spēle ar IGHK3, kura bija absolūti vienāda ar mums pēc reitinga un tāpat bija sadalījuma nolemta otrajai līgai (mūsu apakšgrupā, atšķirībā no citām, jau no sastāviem bija uzreiz skaidrs, kuri nokļūs kurējā). Nesanāca - 7:8, un tas bija taisnīgi, viņi bija bišķi labāki. No savas puses izdarīju visu iespējamo - četras uzvaras. Tai skaitā pret negaidīti labo R.Siņicinu, ar kuru turklāt sanāca muļķīgi pašās spēles beigās - pie 4:3 pielabojot vārtus, es nervozuma dēļ pamanījos tam iztērēt virs 5 sekundēm un taisnīgāk būtu bijis no manas puses nospēlēt vēl kādas 10-15 sekundes pa virsu. Bet es vnk aizmirsu par tādu iespēju, un mazais laikam sakautrējās atgādināt. Nekas, viņi tā kā tā vinnēja, un gan citā spēlē to morālo parādu atdošu. Uzrakstīju galvenokārt tādēļ, lai pats neaizmirstu.

   Otrā līga sākās ar zināmu atvieglojumu. Skatītāji jau bija izteikuši zināmas bažas par RGHK komandas morālo un fizisko stāju (dažs tur bija manāmi iemetis jau pirms sacensībām. Nu jā, tam dažam bija dzimšanas diena un vēsturiski nopelni, kuriem vienkārši nav analoga, un mēs, veči, to neaizmirstam,- bet atgādināšu, ka kopš mums ir Amatieru līga, mums parādījušies arī skatītāji, kuriem tie vecie nopelni neko neizsaka), bet komanda, nespējusi ietikt augstākajā līgā slimību izretinātā sastāva un jubilāra stāvokļa dēļ, aizbrauca mājās turpināt dzīres. Izliktie rezultāti rāda, ka faktiski RGHK bija tikai viens spēlētājs, kurš todien atbilda augstākās līgas līmenim, un ar to bija par maz pat vājinātā konkurencē.
   Bez viņiem, jautājums bija tikai par pirmo un ceturto vietu līgā. Pirmo izcīnīja mūsu grupas pāridarītāji IGHK3, ar pūlēm piemokot Jēkabpili. Mēs pret jēkabpiliešiem arī centāmies turēties, bet 6-9 apmēram izsaka spēku samēru (starp citu, es jēkabpiliešiem šosezon bieži nemanu Kuzņecovu, bez kura klubs stipri zaudējis triecienspēku, bet mūždien aizmirstu paprasīt, kas par lietu). Visas uzvaras komandu spēlē šoreiz paņēma pretinieku līderis Kristaps, man nācās samierināties ar trijām. Atlikušos zem mums VJN3 un VGHK es biju pārvērtējis, un tos mēs grupā un spēlē par 9. vietu notīrījām no ceļa ar pārliecinošiem rezultātiem - VJN3 paredzamajiem līderiem jūrkalniešiem nu galīgi negāja, un no citiem šajās komandās kaut ko gaidīt ir vai nu par agru, vai par vēlu. Pat mūsu visnepieredzējušākajam spēlmanim Silvestram šajās 12 spēlēs izdevās dabūt 5 uzvaras pret 3 zaudējumiem.

   Kopumā MZ nospēlēja gaidāmajā līmenī. Visi, izņemot Lorenu Kaužēnu, neparādīja savu labāko sniegumu, un visiem tam bija objektīvi un iepriekš paredzēti iemesli - citam pieredzes trūkums, citiem vecuma vai pienākumu grūtības. (Komandas savāktie punkti: B.-40, K.-28, Ž.-21, B.-14.) Pirms turnīra plānotais uzdevums - nebūt zemāk kā 11. un savākt expiriensu - tika pārpildīts (9. vieta), tā ka mēs varam būt apmierināti.

   Atšķirībā no mums, daži nebija apmierināti ar ieņemtajām vietām un viesenē aizmuldējās līdz ķirbim (t.i. arbitrāžas tiesai), nepaspējuši izgulēt paģiras.Tika izvirzītas pavisam jau idiotiskas versijas, kā iedomātie Inčukalna centieni nogremdēt RGHK, lai pavilktu uz augšu Ventspili (veči, nejauciet komandu čempi ar dāmu sacensībām, kurās - ne tikai pie mums un ne tikai galda hokejā - tiešām var noslīcināt izlasi vai klubu tādēļ, ka nepatīk biedrenes vasarraibumi!). Skrundas komandas vadonis savukārt sludināja, ka kalendārs bijis iekārtots tā lai viņi nevarētu ierasties, ka visiem zināms, kādēļ viņi to nevarēja (nav tiesa. Varbūt kāds pa kaktiem kaut ko otram pateicis, bet ja tur Smagars, Kalniņš un varbūt Blūmentāls kaut ko savā starpā runā, tie nebūt nav visi. Visi ir tad, kad es vai Intars kaut ko par to publikai uzrakstām, bet man tas iemesls nebija zināms un nav zināms arī tagad, jo artikulēt pretenzijas rakstiski daži īsti neprot.) Bet šais plūdos izslīdēja interesanta izpļāpāšanās par to, ka kāds piedāvājis naudu, lai Skrunda tomēr spēlētu, bet fiziska neiespējamība tam pārvilkusi lietuvēna krustu. Nu... es pieļauju, ka visi tā saucamie skrundenieki vienlaikus nevarēja tikt no Rīgas uz Inčukalnu kaut kādu reliģisku vai drīzāk antireliģisku pienākumu dēļ, bet īstie skrundenieki, kuru tur vairāk kā ducis, joprojām nav iemācījušies autostopa pievilcību. Taču ja vienām komandām piedāvā naudu par to, lai viņas spēlētu, bet citām ne, tas jau rada interesantas un necenzētas pārdomas par mūsu vadības gaišajām idejām.

   Starp citu, ja Skrundu neapmierina komandu čempja vieta un laiks, kāpēc gan viņi nevarētu paši pie sevis tādu uztaisīt? Citādi viens no lielākajiem Latvijas klubiem tikai saka, ka tie varētu to darīt un tie to, kāds varētu nopirkt to, bet paši ir netaisās neko darīt pat savās interesēs. Mums te nav tā lielā tēvoča, kurš visu Skrundas vietā izdarīs pēc viņu gaumes. No Skrundas spēlētājiem ir labums šeit Rīgā (ja kāds nezin, galdu licēju komandā tieši viņu ir visvairāk), bet pats miests stāv vientuļš un aizmirsts.

   Paklīda baumas, ka saitā uzrādītais treniņu kalendārs dažādos miestos jau vairs ne visai atbilst patiesībai. Rīgā, starp citu, ir šī pati problēma, reālie treniņu laiki tiek izziņoti savējiem ar īsziņām. Un vispār mums te rodas visādi jucekļi, jo uz čempionātiem ar speciālām vajadzībām daži nezināja junioru un veterānu vecumus un bija spiesti to skaidrot caur tālruni. Labi vēl, ka par sieviešiem neradās jautājumi, mēs GH vēl neesam deģenerējušies līdz transseksuāļiem. Nu labi, oficiāli neesam.

   Komandu spēlēs bija zināmas problēmas ar inventāru - bieži izlecoši kloķi. Vienā spēlē, kur bija jāuzvar, pārdesmit sekundes pirms beigām pie 3:3 man izleca centra kloķis, un lai netērētu laiku uz labošanu (nu jā, es arī savā labā neatceros, ka var izspēlēt pēc tam kādas sekundes), atmetu tam ar roku un iemetu vajadzīgo golu pēdējās sekundēs bez viņa. Pārāk bieži ārā lien arī vārti, bet tā lielo spēlēs ir mazāka problēma.
   Piezīme pie šī manis pieminētā gola - visiem vājajiem ventspilniekiem ir smagas problēmas ar LU tiešā metiena segšanu apmēram no zilās līnijas, aizsargs tiek nolikts pārāk tuvu vārtiem un vārtsargs pa centru. Tas bija noteicošais faktors, kāpēc es paņēmu no Ventspils 12 uzvaras 12 spēlēs. Labojiet problēmu, kungi un dāmas. Daži prot arī mest pa vārtiem, ne tikai kombenes dauzīt.
   Mūsu komandu tabulas ir diezgan neērtas - pat es pārtraukumu steigā reizēm putrojos, kurš kur rakstāms. Pretenzijas par viņām bija arī citiem, tā ka ne tikai es tāds tizls.

   Viesenē pēc sacensībām izvirzījās liela diskusija par to, vai nenogremdēt Rīgas čempionātu un tā vietā sarīkot vēl vienu komandnieku, bet par to viss, ko varu teikt, jau pateikts tur.

Bildes:
Iesilde pirms čempionāta nominācijām ar īpašām vajadzībām... to biš pirms diskriminēto slēgtajiem tusiņiem un to laikā
Juniori
Veterāni
Sievietes
Dažas nomināciju apbalvošanas
Komandas
Paša ģīmis
linkpost comment