| Bezsižeta komentāri pie 26. marta spēlēm |
[Mar. 30th, 2016|04:50 pm] |
Un tā, Amatieru Līga dodas vasaras guļā, aizvadījusi kārtējo turnīru. Ar turnīru viss bija pieņemami, izņemot kavēkļus un tropisko atmosfēru, kas pie beigām atkal pārvērta spēli par neatbilstošu ITHF noteikumiem nepieņemamās galdu neslīdamības dēļ (ja kāds nezina, to lietu krietni ietekmē gaisa mitrums). Pussimts amatieru un pārdesmit vecāku dubultoja reitinga turnīra elpotāju skaitu, un šai zālē to var atļauties tikai pie strādājošas ventilācijas.
Dzīvi galdu licēju komandai drusku atviegloja Lieldienas, pateicoties kurām mēs varējām salikt galdus piektdien pa dienu, nevis vēlā vakarā, un paspēt atpūsties. Ne katram gan tas nāca par labu, dažam licējam spēku bija palicis par daudz. Un arī dažam nelicējam. Mēs acīmredzami pārlieku uzticamies apkārtējiem, izsniegdami viņiem sulveidīgus cukurdzērienus - kad zāle tiek pielaistīta ar lipīgiem šķidrumiem, par labu viņai tas nenāk.
Pats es nebūtu iegaumējis nevienu no savām spēlēm, bet pretinieku reakcija reizēm bija iespaidojoša. Tāda gadījās pēc vinnes pār S.Kalniņu 7:2 (kurš visai reti tik daudz ielaiž - tai dienā otro vietu pret viņa defu ieņēma Viļums, kurš viņam salādēja "tikai" piecus), pēc kāsiena 5:6 E.Blūmentālam (un viņš man saliek jau vairākas reizes no vietas!) un pēc kārtējās vinnes pār vienu no junioriem, kurš pirms spēles solījās beidzot tak man salikt, jo treniņos nekādi nesanāk. Drusku virs pusminūtes pirms beigām viņš visnotaļ pelnīti veda 3:1... un tad pretinieks pāragri nomierinājās. Tālāko ar mani bieži spēlējušie saprot, citiem precizēju, ka izšķirošo golu es ietriecu sekundes trīs pirms beigām. Paņemt viņu uz MZ, vai, lai iemācītu sisties līdz galam? Starp citu, es vispār šai turnīrā pēdējās sekundēs iešķiebu četrus izšķirīgus vārtus. Nav slikti. Bet labāk būtu nenovest līdz tādu vārtu nepieciešamībai.
Mazuliet jocīgi sanāca pēdējā spēlē pret A.Kalniņu - viens orākuls pirms tās man prognozēja zaudējumu, es attraucu, ka Alens, lai arī neapšaubāmi stiprāks, ir man ļoti ērts pretinieks un es viņam parasti salieku. Orākuls šaubās galvu vien nogrozīja, bet man izrādījās taisnība - 7:3.
Un tagad man ir vēn faking jautājum. Kā klātesošie zina, es ne locekļa netrenējos (ja neskaita kādreizējo reakcijas treniņu uz tetrisa), un mans tehniskais arsenāls neapšaubāmi ir vissliktākais visā otrajā līgā. Taču pie tam, ieņemot 13. vietu līgā, es tajā biju ceturtais pēc iemestajiem vārtiem. Tad lūk, kāda jēga trenēt izgājienus, kombinācijas utt., ja es, to visu neprazdams vai prazdams Amatieru līgas līmenī, sametu vairāk par pratējiem?
Cits jautinājums, uz kuru atbilde jāmeklē man pašam, ir mana caurā aizsardzība - atkal līgā ielaidu vairāk kā pēdējā vieta. Baidos, ka problēma nav manā atklātajā spēles stilā, bet vienkārši manā slinkumā un stulbumā. Kurš nočukstēja, ka tie arī ir mans spēles stils?!
Aizņemts vairāk ar domām par amatieriem kā spēli, nospēlēju absolūti garlaicīgi: gan grupā, gan līgā stingri atbilstoši reitingam, sausā ne reizes nepaliku un ne reizes neiemetu ar vārtsargu, noguru tā, ka Caics - kurš vairāk kā jebkurš redzējis mani nogurušu un zina, ka nekas man tādēļ nenotiks - ieraudzījis mani, iebrēcās par sprāgušas zivs eksterjeru un satraukti prasīja, vai ar mani viss kārtībā. Nu gan jau es pats pamanītu, ka benzīns beidzas un jātinās miglā, kamēr nav radušās veselības problēmas, līdz maniem gadiem nodzīvo tikai tie, kas prot aprēķināt savus resursus :)
Tiesa gan, vienā ziņā es nošāvu buku - sava slinkuma dēļ laikus neaizgāju pie friziera (esmu apaudzis kā der Mežavecis) un bez pārbaudes pieņēmu, ka ar matu lentu pietiks, lai izskatītos pēc humanoīda. Es kļūdījos. Lenta ar tādu stārķu ligzdu uz galvas galā netika un izskatījos es visai atbaidoši pat pēc paša iecietīgajiem standartiem.
Taisot bildes apbalvošanai, nācās konstatēt, ka vairākums spēlmaņu savus metāllūžņus un tualetes aplīmējamos saņem un tur ar tādu sejas izteiksmi, it kā tie būtu urnas ar tuvinieku pīšļiem un glīti ierāmētas miršanas apliecības. Cenzdamies uzmundrināt laureātus, es gaismurakstot pats uzģērbu platāko no saviem smaidiņiem, lai provocētu atbildes reakciju. Visumā gājiens izdevās, lai gan jāatzīst - mans radikālais, bet ne visai zobainais smaids spējīgs pārbaidīt pat vampīru ordu.
Turnīru stipri bojāja ceremoniālas dabas aizķeri. Atkal ne visiem izdevās sagaidīt AL apbalvošanu, jo galvenajam tiesnesim bija jāpaēd. Nu OK, to tiešām vajadzēja, bet nah tad nevarēja nolikt savā vietā izsniegt balvas (vai pirms tam rakstīt diplomus) kādu citu jau pierijušos? Tikai reputāciju sev bojājam ar šādu Kalniņš, Kalniņš ueber alles.
Ar to pašu saistīta turnamenta datuma pārcelšana par nedēļu uz priekšu - uz Lieldienām. Man kādi pieci cilvēki rakstīja, ka jaunais datums viņiem neder, jo jau kas cits saplānots. Labi, ja tas būtu forsmažors, kura dēļ nav kauns izbojāt plaši publicēto kalendāru. Aber īstais iemesls no sabiedrības tapa turēts noslēpumā un cik zinu, šī ir pirmā reize, kad tas tiek publiski paziņots (lai gan daudzi jau zina no "sarafānu radio"): tāpēc, ka galvenais tiesnesis attiecīgajā dienā bija ārzemju ceļojumā. Nuštozabļaģ. Vai tiešām ir neiespējami nodot savu atbildību par turnīru uz kādu citu vai citiem? Tāda totāla atbildība par visu reizēm kļūst par tikpat totālu bezatbildību, kad sistēma neparedz un neatzīst rezerves variantus. Jā, neviens no mums, izņemot pašu Sandi, negrib uzņemties papildus darbus un pienākumus. Bet tas nenozīmē, ka mēs visi tos nepildīsim, ja mums tas būs uzdots - īpaši jau ja tas ir nevis kā norma, bet kā ārkārtējs gadījums.
Sacensības atkal vinnēja "Laimītes" skola, tikai Edgaram Saulītim izdevās iespraukties pusfināla četriniekā un "noēst" trešās vietas kausu Migliniekam. No citiem augšlīgas rezultātiem mani samulsināja H.Gala augstā un J.Kalnevica zemā vieta. Otrajā līgā bija palikuši tādi dūži, kas bez jautājumiem pirmās kārtas pleiofos izsita pirmās līgas autsaiderus, rezultāti šai un trešajā līgā bija bez īpašiem pārsteigumiem. Trešajā līgā K. Strupišs atkal apliecināja, ka amatieros atrodas tikai aiz vēsturiska pārpratuma.
Formāli Amatieru līgas sezona ir beigusies, un tagad var izdarīt secinājumus un spriest par tālāko. Es vēl neesmu apkopojis viedokļus, bet principā mans plāns izskatās tā: ieviešam dalības maksu 3-5€ (šis jautājums uzskatāms par izšķirtu) un par to naudu dodam spēlēt vairāk spēļu kā tagad. Nu jau AL kodols - ap 50 spēlētāju - ir apraduši ar turnīriem un spēj izturēt daudz vairāk kā pirms trīs mēnešiem. Nav vairs arī tādas vajadzības pēc vecumu nošķiršanas, jo vairs nav tās īpašās pietātes pret vecgadību, kas raksturīga nesportiskiem bērniem, un noskaidrojies salīdzinošais spēku samērs. Attiecīgi, es taisos valdei likt priekšā pietuvināt AL sistēmu izlases reitinga turnīriem - spēles divās kārtās, apakšgrupas ar sējumu pēc reitinga un sekojošas līgas. Spēļu skaits un grupu izmēri atšķirīgi no LRT. Domāju saglabāt ideju par labāko pievienošanu pēc uzvaras apakšgrupās trešajai profu līgai, bet samazinot to maksimālo skaitu līdz 5-8. Līdzšinējā trešdaļa - tas bija ārkārtējs solis amatieru līmeņa pacelšanai.
Jāapcer arī sistēmas maiņa, kā varmācīgi atdalīt amatierus no profiem - tagad biežās un juceklīgās dalības dēļ ierobežot ar konkrētu 2000. vai citu vietu būs grūti, jo amatieru reitings stipri atkarājas no spēlēto turnīru skaita, un es prātoju par maksimālo punktu skaitu, ko spēlētājs ieguvis turnīros. Principā, man gribētos nodalīt no amatieriem nost 3-5 stiprākos, kuri pēc klases sezonas beigās varēs pacīnīties pat par vietu otrajā līgā (piem., Strupišs, Mencendorfi), pārējie var arī palikt lejā. Pie līgu sistēmas klases starpības nozīme mazinās un attiecīgi psiholoģiskās traumas tiek ārstētas līgās - ja mazais gatavs uz tām palikt. Ja ne... Redz, tagad jau - spriežot pēc tendencēm - pašreizējā Amatieru līga pēc pāris gadiem būs zemākajā profu līmenī un jāpārformatē par jaunu, izdzenot gandrīz visus tagadējos uz augšu. Starpība starp profiem un mājas spēlmaņiem ir tāda, ka AL aizpilda vidējo līmeni starp tiem, atstājot īstu amatierismu Sarauj dalībniekiem. Tas ir skumji, bet pašlaik nešķiet ticami izveidot speciālu Cālīšu līgu vājākajiem amatieriem - vienkārši nepietiek ne organizētāju, ne vecāku, kas gribētu savus bērnus vadāt uz acīmredzami trešās šķiras sacensībām. AL paspēja ar trīs posmiem iekarot autoritāti GH sabiedrībā, bet uztaisīt vēl vienu tādu pašu līgu pavisam vājajiem... Un tad pēc gada vēl vienu, jo bijušie pavisam vājie jau atkal sāks iznest jaunatnācējus... Bardaks sanāks un tikai. Nav pat svarīgi, vai mēs gribam, lai AL dalībnieki sportiski augtu, tas vienalga notiek un ar to jārēķinās. Vecākiem un bērniem jāsaprot, ka pieredze sākas ar pamatīgu kāšanu tiem, kam pieredze jau ir, un AL uzdevums - katru gadu organizēties tā, lai kāsieni nebūtu pagalam traumējoši un katram tiktu kaut pusducis līdzvērtīgu pretinieku, labāk - ducis. Bet vienlaikus es pašlaik negribu amatieros līgas ar pastāvīgu sastāvu, lai neiekonservētu mazākos savā sulā (veči tādā varētu arī mierīgi pavārīties), tālab - nelielas atlases apakšgrupas un tālāk līgas. Starp citu, būtu labi izbeigt acīmredzami neefektīvo AL grafika piesaisti LRT spēlēm. Manā skatījumā ideāls būtu tūlīt pēc apakšgrupu izspēles (katrā pa 9, sadalītiem pēc labākā reitinga rezultāta) sadalīt pa līgām un pēc max pusstundas sākt līgas, kuras lielā mērā tiek izspēlētas pa LRT pārtraukuma laiku. AL apbalvošana notiek bez LRT spēlētāju un galvenā tiesneša klātbūtnes LRT līgu turnīra laikā, pēc tā paša principa - maksimums diplomu, minimums dzelžu. (Ja kādu interesētu mans viedoklis par šīs sezonas AL organizāciju uz vietas, kausu arī kopvērtējumā nebūtu - tie bojā pašu AL principu un traucē masveidībai.)
Junioriem no AL ir vairākas tehniskas dabas problēmas: daļa Interneta servisu, kā purngrāmata un daži pasta servisi, pieprasa lietotāju minimālo vecumu 13 gadus, kas apgrūtina mazo iespējas saņemt informāciju. Aukstasinīgākie šiem ierobežojumiem uzspļauj un nosauc viltus vecumu, bailīgākie paļaujas uz vecākiem un to akauntiem, liela daļa vismaz pastkasti gan sev izveido, bet ieskatās tajā tik reti, ka automātika to atslēdz kā neaktīvu. Es secinu, ka runas par bērnu ievilkšanos Internetā ir pārspīlētas - savā vairumā viņi no tā neko nejēdz. Bet tas, dabiski, nenāk par labu viņu sportiskajai dzīvei.
Un pavisam smieklīgi ir tad, kad kā pasta adrese un tālrunis tiek norādītas... kluba vadītāja koordinātes. Kad kluba vadītājs izšķir bērnu dalību amatieru sacensībās, pašrocīgi tos reģistrē un cenšas kontrolēt viņu sportiskos kontaktus, lai tie neuzzina par daudz - normāli tas nav. Slimo ar šādu paradumu gandrīz visu aktīvo klubu līderi.
Un beigās, ja nu kāds neseko vizuālās informācijas plūsmai, te ir bilžu koordinātes:
Amatieru līga
Latvijas kauss, apakšgrupas
Latvijas kauss, līgas
Latvijas kauss, apbalvošana
Video: Caics-Lagzdiņš, trešā spēle |
|
|
