| VJN čempis, 14.11.2015 |
[Nov. 16th, 2015|05:28 pm] |
  
Raugait, dzīves izaicinājumi parasti ir tik debili, ka tikai debils pilsonis uz viņiem vispār kaut kā reaģē. Nu tāds kā es. Tā nu dažiem ventspilniekiem (nerādīsim ar pirkstu, īpaši ja tas nav pirksts...) izdevās izprovocēt mani uz kārtējo vizīti viņu megalomiestā. Par ieganstu tapa izmantots VJN sezonas 1. posms. Sākumplāns ietvēra arī dalību Zariņturnīrā svētdienā, bet, lai gan es paliku Ventspils apkaimē līdz svētdienas rītam, nolēmu, ka tai kompānijai neesmu vajadzīgs. Pats Zariņš ieskatīja pretēji, citēju - "man nekas nebija pretīm, jo tu 2001. gadā mūs mācīji", bet galīgo lēmumu es pieņēmu, kad sestdien iznesu pagājušās reizes Zariņa turnīra uzvarētāju un reizēm komandas biedru Irbi ar 9:0. Man pašam nav nekas pretī spēlēt ar vājiem pretiniekiem, neesmu tik iedomīgs un par savas klases degradāciju nebaidos, bet manuprāt - visi, kas no viņiem gribēja spēlēt ar spēcīgākiem, varēja nākt uz VJN turnīru. Taču tādu izrādījās tikai pāris cilvēku. Ko tad es tos citus negribošos nesīšu ārā, kā saimniece samazgas... :D
Sākumplāns ar nakšņošanu Ventspilī vai apkaimē vispār bija liels&trekns un ietvēra manu jaunības pieredzi - prognoze solīja nakti bez salnām, bet vējainu un lietainu, tā ka vienkārši staigāt pa Ventspili nesolījās patīkami. Nācās paņemt līdzi vairāk mantības kā gribētos, lai nodrošinātu to minimālo komfortu, kas vajadzīgs rūdīta veclaiku tūrista labsajūtai un ko mūsdienās uzskata par bomža dzīvesveidu, kamēr par tūristu tagad sauc ģenētiski nevēlamas protoplazmas gabalu, kuru ar lidmašīnām un autobusiem izvadā pa speciāli sagatavotiem objektiem.
Viegla, nedaudz kretinējoša lietutiņa pavadīts, es no Priedaines stacijas laternu gaismā aizčāpoju līdz Ventspils šosejas sākumam... Aber das Čļen. Apgaismojums beidzās asā pagriezienā, kur stopēt varētu tikai maniaks-avāriju radītājs. Nācās pasoļot tālāk, un te nu bija problēma. Stops tumsā pats no sevis ir ķēpīga būšana. Es biju apgādājies ar atstarojošo vesti, bet... Kopā ar manu apģērbu viņa (bļeģ) stipri atgādināja policista uniformu, un tauta vnk bijās no manis. Kad nu debesis tapa pelēkākas, mani paķēra uz mājām Tukumā braucošs taksists. Tur jau bija gaišs, un es atviegloti iestūķēju vesti somā. Kāds vietējais mani parāva piecus km līdz krustojumam ar Jelgavas dižceļu, kur stopēt bija loģiskāk kā pie iebrauktuves Tukumā, un te nu idiotam paveicās - uz sacensībām braucošais Elvijs Siliņš atpazina mani un tā es nokļuvu galā bez tālākiem sarežģījumiem. Ja neskaita jocīgo atgadījumu, kad pa ceļam Elvijs aiz delikātuma nolēma uzsmēķēt ārpus mašīnas, lai netraumētu manu organismu, un šī mērķa labad piestāja benzīntankā. Njā... Es savā dzīvē esmu redzējis pietiekami benzīntanku, kuros ne tikai smēķēt aizliegts, bet pat mobilos tālruņus lietot, lai no dzirkstelītes viss neuziet gaisā... Toties pateicoties tam, mūs tur pa pretīmbraucošā busa logu pamanīja daža elitāra persona iz VJN. Vispār tas jau riskē izvērsties par apšaubāmu tradīciju, kad ievērojamākie Rīgas un Ventspils kadri brīvdienās samainās pilsētām.
Pa ceļam apspriedām pasaules un Jūrkalnes likteņus. Vēlāk mājupceļā man ienāca galvā viens projekts, kā attīstīt izmirstošo, bet labi novietoto un visumā simpātisko Jūrkalni. Kas vajadzīgs, lai savestu kārtībā ciemata demogrāfiju? M... vieglas uzvedības dāmas. Kā viņas piesaistīt? Savilināt tūristus, seksuāli izbadējušos, bet ne tik ļoti, lai izvarotu vietējās neprofesionālās meičas, un tad jau padauzas pašas saskries. Un es zinu tādu tūristu kategoriju un zinu, kas viņus var Jūrkalnē piesaistīt. Hava nagīla, kungi. Tulkojumā no ivrita - priecāsimies. Kā mūs māca angliskā Uikipēdija, vienīgais interesantais fakts par Jūrkalni iraid, ka tanī dzimis komponists Ābrams Idelsons ( https://en.wikipedia.org/wiki/Jūrkalne , https://en.wikipedia.org/wiki/Abraham_Zevi_Idelsohn ). Kas par viņu sakāms Vikai - "Idelsohn is generally acknowledged as the “father” of modern musicology." Nē, tas pohuj... "His works include the monumental Thesaurus of Hebrew Oriental Melodies (10 volumes, 1914–1932) and Jewish Music (1929). He is considered to be the author of the lyrics of the famous Jewish folk song "Hava Nagila."" Bingo!!! Ja ciemā ir dzimis visu laiku populārākās žīdu dziesmas autors, tad tas ciems uzaudzis uz zelta dzīslas. Hasīdi, kuru dziesma tā sākotnēji bija, ir centīgi ceļotāji, arī Amerikas žīdus varētu interesēt tāda vēsturiska vieta un vispār, Jūrkalne ar visām savām 12 nakšņotavām un likvidējamo pamatskolu var sevi pozicionēt kā pasaules līmeņa mūzikas centru un žīdu kultūras mantojuma pamatakmeni. Vudstoka, Roskilde un Aglona vienā flakonā. Fiksi taisām reklāmu un ikgadēju havanagīlisku pop-festivālu, to biš Ventspils novada dziesmusvētkus ar minētās dziesmas skandināšanu, pieķeram klāt suitu nacionālās gaudošanas - burdona ietekmi uz ebreju tautas mūziku, un pēc pāris gadiem mūsu ivritvalodīgie gidi vadās uz turieni plānprātīgu tūristu barus. Lai Ņūvasjuku piemērs mūs iedvesmo.
Nu jā, es it kā gribēju par galda hokeju rakstīt, bet nevar jau no viņa vien dzīvot. Atgriežoties pie saviem auniem - ne bez grūtībām sameklēju VJN semināru telpu, kurā vietas objektīvi bija uz ap 20 humanoīdiem un tik viņu arī bija. Neba nu visi bija sanākuši, bet pietiekami, lai no 17 dalībniekiem mani izsētu kā desmito. Klasiskā shēma sīksacensībām - riņķis, 8 p/o, loši izspēlē otro līgu. Atšķirība no klasiskās shēmas - overtaimi kā pašreizējā ledus hokejā, ar punktu skaitīšanas sistēmu 3-2-1-0. Ja klubam no augšas tiek apmaksāts sacensībām patērētais laiks, tad tā ir finansiāli ideāla sistēma, cita labuma no tās neredzu - nu varbūt vienīgi nervu un pofigisma stiprināšanai junioriem. Vēl labāk efektīvai laika apgūšanai būtu jau no paša sākuma aizvadīt turnīru uz 1-2 galdiem.
Galdi izrādījās ne tik ideāli, kā biju gaidījis no dažu personāžu kādreizējiem smīniem par VGHK, precīzāk izsakoties, tie bija visai viduvēji - pat no 2008. gada. Toties dažs bija tā saslidināts, ka pat man radās problēmas... Viņu laušanā es aprobežojos ar vienu kāju, kamēr man blakus esošais Alens pamanījās izraut divus kloķus jau pirmajās spēlēs, par ko dabūja uzklausīt zināmu kritiku no kluba vadības un turpmāk upurēja savu aizsardzību objektīvajai realitātei. Vispār remontu spēles laikā bija daudz, rezerves galdi nebija uzlikti vietas trūkuma dēļ. Tabulu rakstīšanas vietā tika pielietota pašapkalpošanās sistēma ar individuālajām lapām, kas ir labs paraugs tam, kā kādreizējie izmisuma risinājumi kļūst par normu... es, protams, varētu uztaisīt tabulu un sarakstīt rezultātus, bet negribējās svešā vietā sākt citus izkomandēt pat ar vadības atļauju.
Vinnēja R.Kamzols, otrais finālists man negaidīti bija A.Siliņš. Vispār mazā Jūrkalne kā galda hokeja centrs kļuvusi nopietni ņemama, tagad tur ir ne tikai Siliņi, bet arī dvīņi Janvari - Valts jau iekrita man acīs pirms nedēļas, kad ar zemu reitingu tik tikko nepiesita mani, un šoreiz riņķī vispār mani uzvarēja 3:4. Līgā es atspēlējos 5:3, bet spēlēt nācās uz pilnu klapi.
Astotnieks izdalījās uzreiz un bija visai blīvs pēc punktiem, tajā kā trešais ielauzās zem manis iesētais Arhinovičs (cita starpā, viņš savas vājās pašidentifikācijas dēļ dabūja diplomu arī par trešo vietu starp dāmām), bet neiekļuva Ernšteins. Manas spēles ar Gunti apliecināja, ka viņš atkal nav formā pārliecīgas darba slodzes dēļ. Man tas bija vairāk kā izdevīgi - VJN bija ļoti centīgi parūpējies par balvām, un man akurāt gribējās veterānu otrās vietas lielšokolādi. Žernovojs man nebija noķerams, bet patikt garām Ernšteinam izdevās - līgā pazaudēju tikai A.Kalniņam overtaimā, attiecīgi galā devītais, jo Alens pasēja punktus gan Guntim, gan Valtam. Guntis atpalika par punktu un savstarpējo.
Kopumā nospēlēju labi savam līmenim, bet izaugsmes perspektīvas joprojām ir nulle. Viss, ko es varētu pielikt, atņems manam stilam citus vitāli svarīgus komponentus.
Izrādījās, ka mans autopilots nekam neder. Spēlēju ar vienu vājo, uzlieku 3:0 un ieslēdzu autorežīmu... Nu bļāviens, es visu darīju trīsreiz lēnāk un vājāk kā parasti, bet rokas vienalga saslidināja 13 golus. Negribēju, sorī. Līgas spēlē jau laidu muļķi apzināti un sanāca kulturālais 4:2 (abi pretinieka goli bija labi, bet aizsardzības gan tur nebija kā lēģeros nobendētas šķiras, ar viņu varēja darīt ko gribējās).
VJN un Saša personiski bija izmantojuši šo saiešanu visādu pēdējā pusgada dzimumdienu pieminēšanai un vainīgo apsveikšanai (vispār jau dzimumdienā būtu par izdzīšanu pasaulē jāapsveic dzimēja māte, bet tas laikam būtu pārāk ciniski), un par pasākuma naglu kļuva Elēnas piektdienā, 13. novembrī svinētā pilngadība. Īpašā sajūsmā par viņas pilngadību bija Saša un Guntis, kuriem nu parādījusies iespēja novelt kluba vadību uz meitenes maigajiem pleciem (jāpiebilst, ka formāli viņa klubā nemaz līdz šim nebija reģistrēta, kas reiz radīja man domu pārmānīt viņu uz MZ...) . Elēna savā baltajā halātā, jāteic, arī bez tā izskatījās pēc pasākumu vadošas medmāsas un ņēma uz sevi vairāk darāmā kā apkārtējie.
Par godu šiem kluba svētkiem (varētu sākt kluba ēras atskaiti no piektdienas 13. XI 2015, kā Ziemu Korejā gadu skaitīšana sākas no Kim Ir Sena izdzimšanas dienas) mājturības pulciņš, nolēmis šoreiz visus atstāt dzīvus, bija pasūtījis torti no profesionāļiem. Garšīgu. Un tie āpši pat visu neapēda! Visā VJN es izrādījos vienīgais, kurš nebaidījās par savu slaido līniju un tehniski varēja trīs tādas tortes pārdesmit minūtēs aprīt un paprasīt vēl,- bet visam ir morālas robežas, pat manai gatavībai uz haļavu notiesāt meitenei visus viņas svētku saldumus. No citiem, diemžēl, es piedienīgu palīdzību šai lietā tā arī nesagaidīju.
Sarunās tika pieminēts drausmīgais birokrātiskums, ar kādu mūsu klerkzemītē nākas spiest no valsts atļauju visprastākajām lietām. Oi, kā mēs to Rīgā izprotam... Mums arī savulaik nācās organizēt melno kasi (ievērojiet, es neprecizēju, kur tieši!) un visvisādi sadabūt čekus par visnegaidītākajām būšanām, lai legalizētu naudas vai vismaz tās tērēšanas pamatojumu pārsūknēšanu. Krietnu laiku čeku sagādes jautājums bija ikreizējas sanākšanas dienaskārtībā. Nu vairs tik traki nav, bet ilgus gadus gāja aizraujoši un es reiz jau žēlojos, ka mūsu vadība neraksta memuārus - "Bistro Fricis" kaunīgi nolīstu maliņā. Un tagad tās problēmas grib uzkrāmēt Elēnai. Yopt...
Starp citu, Saša man prasīja, kad nākamā federācijas valdes sēde. Un ko es varēju atbildēt, pie mūsu (lai neteiktu - Kalniņa) nevēlēšanās laicīgi apziņot visus, uz ko tas attiecas? Un vispār vairumu sēžu varētu jau pirms sezonas ieplānot un kalendārā ielikt, nevis pagultē starp savējiem noturēt.
VJN atkārtoja manu jau Jakovgradā atzīmēto kļūdu - lieki papīrojās ar diplomu rakstīšanu. Un arī tas bija uzvelts pašisaprotatkam.
Uz beigām es paķēru līdzi uz Rīgu vedamo jaunpienākušo VJN biedru sarakstu (izrādījās gan, ka Intaram pietiek ar fotokopijām) un ieminējos, ka no Rīgas skolēnu čempionāta svešzemniekus, tādus kā kurlanderus, jau arī ārā nedzīs, mums vajag masovku atskaitēm. Atbildei tika loģiski aizrādīts, ka braukt uz visu dienu tādēļ vien, lai ar pilnīgiem nuļļiem desmit spēles uzspēlētu, ir mazulietiņ nonsenss, kad nākamajā dienā var to pašu izdarīt ar VGHK dalībniekiem. Ja pašcieņa atļauj.
Izvadījies pa duravām un koridoriem, es sūri nopūtos, pametis acis satumsušajās debesīs. Atkal stops tumsā un jūs vēl prasāt, kāpēc ziemā es reti apmeklēju tālturnīrus. Aizgāju līdz naftas galvaspilsētas robežai, nostājos apgaismotā vietā pie šosejas un sāku vēcināties.
Pa nākamajām stundām izdevās "nostopēt" tikai vietējos policistus, kuri, protams, brauca turpat tuvumā un man nebija prātīgi dažu km dēļ atstāt apgaismoto vietu. Tapa aizvien vēlāks, un es, pazaudējis cerības, drusku pablandījos pa miestu un uzkodu (spāņu apelsīns no manas somas, izvilkts ārā parkā pie Sarkanmuižas dambja, dabūja nervu šoku un lūdzās viņu drīzāk apēst, jo tik riebīgus laika apstākļus nekad savā ibērieša mūžā nebija matījis), pēc kā sāku realizēt plāna "A" apakšpunktiņu - nakti lauka apstākļos. Pamatā bija plānota bomža telts no virves, plēves sienām un burbuļplēves pamatam - tas viss ir vieglāks nešanai kā kārtīga telts un pietiekami ērts vienai naktij. Taču radās jautājums, kur to sliet. Pie jūras netrūkst labu silu, tak nakts piekrastē solījās būt īpaši vējaina, un šāda konstrukcija ir pret to stipri jutīga (viņas galvenais mīnuss). Pa ceļam uz Rīgu vēja mazāk, bet meži tik pārpurvoti, ka tur pamodīsies ar gatavu reimatismu, un atrast pa tumsu sausāku vietu visai problemātiski. Pļavas neder tā paša vēja dēļ. Galu galā es nospļāvos par visu savu tūrista pieredzi un vienkārši nomaucos gulēt uz soliņa autobusa pieturā-nojumē Mauros pilsētas pievārtē, izspriedis, ka tik atbaidošā naktī nekādas vietējās kompānijas tur nevazāsies. Tā arī notika... Kopumā mana nakts pavadīšana izcēlās ar iepriekšparedzamu ideālu kretīnismu. Satuntulējos papildus apģērbā un nogulēju līdz rītam kā kāmītis migā, bet kad uzsvīda gaisma, relatīvi mierīgi aizkūlos uz Rīgu.
Un te ira bilži. Lielākā izmērā sk. purngrāmatā.
Elēna procesā stipri atgādināja vecāko medmāsu trakonamā, kurā ārstus jau izmetuši pa logiem.
Ventspils jauno ekologu zīmējums. Tas zaķis Vidzemē gan manām acīm izskatās pēc musulmaņa-slepkavnieka.
Aizlodzē tikmēr tas Kungs debesīs laida pagāniskās simbolikas festivālu.
Ja kādam kaut kas tai bildē nepatīk, viņam būs problēmas...
Mājupceļš.
Nu un tādas bildes, kuras varētu interesēt tikai fanātisma pēc. Ar kuru mēs te Rīgā neizceļamies, spriežot pēc Caica treniņu apmeklējumiem.
   
   
   
   
   
   |
|
|
