| Vazājos pa mežiem |
[Aug. 8th, 2015|03:35 pm] |
  
25 Liepupes apkaimes bilžu.
Pirmām kārtām apmeklēju seno lībiešu pilskalnu. Atšķirībā no jūrai tuvākām vietām, te meža zemenes bija normāli pārgatavas.
Zemesvaļņa atliekas.
Kādam ienācis prātā blakus estrādei iestādīt nožogotu svētozolu, un ekonomijas pēc aiz tās pašas sētas nolikt vietējo dievekli. Divi vienā, steidzieties pirkt.
Lauku estrāde blakus kapiem arī neizmuka no klasiskās mūzikas festivāla.
Putniņi čiepst, odiņi dūc, dunduriņi sūkā. Laipni lūdzam saplūst ar kultūru.
Darvina atlasei - akmeņainā Liepupe. Te īsti nevar noteikt, bet krauja ir metrus 12.
Lazdas ceļmalā. Riekstus redzēju diezgan maz.
Mežõnīgi eitrofējies ezers.
Aizčāpoju pa gulbju soļošanas trasi, pa ceļam pūloties ar pārāk agri modušies dunduriem, kam pieder tas asiņu maiss uz ceļa - man vai viņiem.
Gulbju ceļš pamazām gaisa džungļos.
Mežniecība parūpējusies par kulturālu atpūtu blakus pamatīgam skudrupūznim.
Tālākā trase izskatījās visai nepiemēroti pilsētas apaviem, un es griezos atpakaļ.
Visas rekomendācijas latviski iesaka ēst saulsardzeni ar sviestmaizi (citās valodās, ieskaitot Vikipēdiju, ir mājieni par sēnes indīgumu). Sviestmaizes sēnes dzīves cikla cienīgam finālam man nebija, toties netrūka melleņu, meža zemeņu un aveņu. Sanāca īsti vegāniska uzkoda. Par laimi, apkaimē neviena sitama purna nebija, tālab likumsakarīgā noskaņojuma maiņa pēc bezgaļas ēšanas palika bez sekām apkārtējiem.
Liepupes pieteka.
Civilizācija pamazām uzvar dabu.
|
|
|
