| GH, kārtējā atskaite |
[May. 12th, 2015|12:56 pm] |
   Viss notiek, viss jautri. Notiek treniņi, notiek skolu un fanu turnīri, pa tām starpām dažs galda hokejists vēsta, ka nosūdzējis mani kompetentām iestādēm par radikālu antifašismu (es gribētu redzēt Drošības Policijas ģīmjus, kad viņiem to apsūdzību ar atsauci uz manu feisbuku nolika priekšā), vārdu sakot, procesējam tālāk.
Mums te pēdējā laikā pavisam nekaunīgi kļuvuši personāži, kas uzskata, ka sporta sacensību laikā fotografēt sportistus nedrīkst, acīmredzot drusku sajaukuši adreses. Man gribētos atgādināt, ka te mums tomēr ir oficiāls sporta veids un tiem, kas tajā piedalās, vajadzētu uzvesties kā sportistiem sacensību vietās, nevis kā jaunkundzēm viņu tualetes telpās - citādi rodas jautājums, kāpēc šādi kautrīgi ļaudis vispār ierodas uz sporta turnīriem, nevis spēlē pie sevis mājās pie nolaistiem aizkariem.
Tiesa gan, bildēt pēdējā laikā vienalga īsti nebija ko. Pirms pasaules čempionāta regulāri gatavoties Rīgā uzskatu par vajadzīgu tikai es, kam ne prātā nenāk uz to doties :D
Sākumam - 30. aprīlis. Pirms paša LČ ieradās kaut cik pieņemams pulciņš, zināmā mērā pateicoties Ventspils desantam. To desantu es, būdams izcili ļaunatminīgs, uzrīdīju vienam izlases spēlētājam, lai izēd smadzenes viņam - rezultātā psiholoģiski sagrautais upuris LČ gluži nesasniedza plānoto rezultātu. Lai neteiktu vairāk.
Pēc pusfinālu izspēles izrādījās, ka gribētāju pabeigt p/o ir atlikuši tikai divi, un arī mana pretiniece, uzzinot, ka viņai būs jāspēlē ar mani, nekavējoties pārdomāja, labprātīgi atstājot man piektās vietas laurus. Spēlēt ar mani sēriju pirms svarīga turnīra - tie iraid nāve, izmisums un nervu sabrukums!
Ledus hokeja čempionātu laikā Rīgā kā odi pēc lietus aug alus teltis, dažās no kuriem skaidrākie ļauži spēlē arī galda hokeju. Reizēm arī Latvijas čempions nenosmādē šādu izpriecu.
Vēl daža pazīstama personība.
Nu un pēc visa tā uz treniņu, ieskaitot treneri, ieradās divi cilvēki. Kuri tad nu arī darīja ko varēja. Edgars, meklēdams stimulus, piedāvāja man 7 vārtu handikapu - es atteicos, labi zinādams, ka spēle uz rezultāta turēšanu nu galīgi neatbilst manam stilam un no tādas manas spēles nevienam nebūs labuma. Tā nu nācās viņam noskaņot sevi uz manis atstāšanu sausā vai vismaz 10 vārtu samešanu. No sākuma tā lieta diez kā nevedās, bet tad mēs uztaisījām minūtes spēļu sēriju un... cauri ar mani bija, pārskaņoties atpakaļ uz galda hokeju (jo minūtes spēles vai, teiksim, spēles bez vārtsarga es par tādu ne gluži atzīstu, citi noteikumi - cits sporta veids) neizdevās. Nevar pat teikt, ka es būtu galīgi sabrucis, bet gan es atslābu, gan Edgaram beidzot izdevās pierunāt sevi iznest tak mani kā pienākas un sākt stabili aizsargāties, un sekoja iznīcinoša "sausā" sērija. Pēdējās divas spēles jau tika man piespriestas dvēseles atveldzēšanai, lai gan tik slikti jau nu ar mani nebija, ka es ietu slīcināties, pakāsis Caicam.
Ceturtdiena no otrdienas ne pārāk atšķīrās, vienīgi atnāca A.Liepiņš, no kura es paretam kaut ko izspiežu. Tā bija arī šoreiz. Jautājumu par otro vietu nebija, bet pret viņu vismaz kaut ko varēju izdarīt.
Treniņš izcēlās ar lapsenes ielidošanu, kuru es gribēju eliminēt, bet labsirdīgākais Edgars izdzīt. Jāsaka, pirms tam viņš ar daiļu spērienu bija nejauši iztriecis pa atvērto logu ripu, un man radās aizdomas, ka lapsene ir apvainota par savas mājiņas demolēšanu ar lidojošām ripām. Galu galā Edgars viņu izdabūja ārā, un arī ripa pēc tam tika savākta.
Te pa starpu vajadzēja būt bildēm un atskaitei no valdes sēdes, bet... valde, pārkāpjot savus deklarētos solījumus, sadomāja sēdēt slepeni. Nevar teikt, ka es nevarētu uzminēt šādas uzvedības iemeslus - tāpēc arī, uzzinājis par sēdi dienu iepriekš, pavēstīju publikai par viņas notikšanu tikai tad, kad tā jau bija sākusies, jo man arī šāda šaubīga kombinācija konkrētajā gadījumā likās krietnā mērā pamatota. ("Visam ir savi iemesli, un parasti tie ir neglīti iemesli..." © es) Taču tādā veidā valde stipri zaudē autoritāti ilglaicīgā perspektīvā (manuprāt, uz vairākiem gadiem) un man gribētos redzēt, kas tiks darīts, lai labotu situāciju. Baidos, ka nekas. Es tādā reizē būtu ja ne atvainojies, tad vismaz izskaidrojies publikas priekšā, kāpēc vajadzēja tieši tā un ne citādi. Varu pats izdomāt pāris attaisnojošas puspatiesības, ja vajag :)
Starp citu, no valdes vispār tikai četri cilvēki vien esot bijuši. Man rodas jautājums - varbūt pat dažiem valdes locekļiem netika paziņots, lai tiem neizrādītos nepareizs viedoklis jeb vai lai tie neatvestu papildspēkus?
9. maiju es pavadīju Pārdaugavā, kā jau rūdītam antifašistam pieklājas. Stingrā izolācijā no visiem, izņemot uz 40 minūtēm sporta zālē ielaižamām sportiskām ģimenēm, priekš kurām tad nu arī tika šis tas no skolas rīkots. Kāda ceturtā daļa izvēlējās piedalīties manis uz ātru roku "organizētajos" mikroturnīros, pārējie raustīja kloķus vnk tāpat. Tabulas liecina, ka sīkie (dažs grupu uzvarētājs, kā Ē.Zaics, bija tikai 7 gadus vecs) visumā nospēlēja labāk par vecākiem. Bet man nebija ko viņiem un viņu vecākiem poligrāfisku piedāvāt, jo sezona galā (un mūsu viņas kalendārs/aģitmateriāls arī bija derīgs tikai činavnieku parliecināšanai un savu testikulu aplaizīšanai, nevis cilvēku piesaistei), vasara izskatās bezcerīgi un amatierisma nākotne miglā tīta.
Ja kāds grib aizliegt galda hokejā lamāties, tad lai paskatās uz tiem purniem un pamēģina pats nenolamāties. Vai ir iespējams runāt par kulturālu sporta veidu, kura inventāra iepakojumā redzami tādi australopiteku mūļi?
Statistika: turnīriem pieteicās 32 dalībnieki. Reāli izspēlēja 31, kas liecina par labu Imantas skolas organizācijai - par Ziemeļblāzmu tā bija krietni pārāka (bet ne nu tāda kā gribētos).
Sanāca maza problēma ar vienu ģimeni - neatradu šos sociālajos tīklos, laikam pieder pie ļaudīm, kas vairās publiskuma. Bet seniors izrādījās liels padomjlaika galdiņu interesents, meita savukārt bija labākā no dāmām. Laika trūkumā nepaprasīju meitenei tālruni koordinātes, pieņemdams, ka mūsdienu Internetā vienalga visi ir iekšā... tagad jūtos vainīgs Zariņa priekšā. Lai gan senioram es pateicu, kur meklēt vecgaldiņu fanus, bet diez vai pietiekami precīzi.
Iz oficiālās atskaites - gribētājiem tika organizēti riņķa turnīri, kuros savās grupās uzvarēja Ēriks Zaics, Ralfs Dauksts, Reinis Šķēle, Madars Dilbergs un Emīls Matīss Reinfelds. No dāmām labākos sasniegumus guva Dārta Ragaine, Zane Šaršūne un Elita Šaršūne.
Vēl viena doma. Pēdējā laikā bieži nācies manīt, ka izsitot kloķi līdz galam, ripa augstu palecas prom no sitēja, arī ja tai nepieskarās. Nevar teikt, ka problēma būtu jauna, bet agrāk es tik bieži to neatceros. Un rau, man ir aizdomas, ka uz tagad ražojamajiem galdiem leiši ietaupa uz līmes, ar ko laukumu virsmas tiek pielīmētas, tā ka virsmas svarīgos punktos tapušas vaļīgākas. Kam vairāk darīšana ar jauniem un vecākiem galdiņiem, varētu paskatīties, vai tas neizskaidro šo spēli ietekmējošo apstākli... Īpaši tas manāms kreisā aizsarga un centra galos, jo ar tiem parasti arī sit. Arī aktīvi grozot figūriņas, jūtams, ka galda virsma vairāk noskaņota vertikāli kustēties un tā izkustināt ripu, neka tas bija pirms pāris gadiem.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}