| LV veterānu GH čempionāts bildēs*1024 |
[Apr. 13th, 2015|11:43 am] |
No lielā otršķirisko turnīru jucekļa, kas notikās aizvadītajās dienās, man bija tas gods pieteikties vienīgi veterānu čempionātā (lai gan ļoti niezēja pieteikties arī pie dāmām). Tā nu iepakojos "Jaroša vizītkartes" krāsās (melns ar sarkanu - ukru banderiešu karogs), noskaņojuma pēc reizes piecas no vietas noklausījos "Ļapis-Trubeckoi" dziesmu "Gaismas karotāji" (par to vēlāk izteikšos citur, kas nelasa mani draugu dienasgrāmatās - pats sev ļaunprātīgs antropomorfs dendromutants*) un aizčāpoju meklēt, kas mani aizvedīs līdz dzhunglius unylus hintzenbergus.
Iz vagīnlatviešu un mazcilvēku turnīriem es neko daudz neredzēju un nesapratu, tā ka atzīmēšu tikai, ka BDO retā spēlēšana nav cēlusi viņas klasi un tā nu čempione mums nemainījās. Diemžēl, ļoti reti kura turpina nopietni spēlēt pēc izprecināmā vecuma sasniegšanas, un pašlaik mums ir risks drīz pazaudēt sieviešu nacionālo selekciju kā tādu rezervju trūkuma dēļ. Viens no iemesliem, starp citu, ir amatieru līgas trūkums - ideja savulaik tika noslīcināta prātojumā "pēc gada padomāsim", bet problēmas mums ir nevis pēc gada, bet jau sen. Pie junioriem es paspēju samanīt, ka Gusevs efektīvi terorizē reitingotākus spēlmaņus - rau, pie kā noved spēles pie lielajiem. Diemžēl, spēka pietrūka... Domāju, ka vēl kādam sen laiks, principā paliekot pie mazajiem "Daugmalē", pa reizei apmeklēt treniņus ar stipriem dalībniekiem, kā tādu neesošās amatieru līgas šķīstītavu. Vai sarunāt ar pāris pusstiprajiem, lai tie vismaz reizi mēnesī aizvelkas līdz maskačkai.
Drusku pamaitāja turnīru reģistrācija, kas beidzās jau trešdien (!!!) un ne katru izdevās pierunāt izšķirties tik ātri par labu dalībai. Zināms mīnusojošs efekts bija arī dokumentu obligātumam, lai gan man, starp citu, pasi tā arī nepaprasīja. Dokumentācijas uzliesmojums gan saistīts ar pēdējām neveselīgajām VID aktivitātēm, nevis ar mūsu birokrātismu. Šitā valsts sāk stipri atgādināt vienu nelaiķa impēriju ar slieksmi visur bāzt savu degunu.
Atgriežoties pie saviem āžiem, konstatēšu, ka kopumā viss nogāja ne sliktāk kā parasti. Parastie organizācijas trūkumi "nomināciju" čempionātos - Inčukalna kompleksa karstums/smacīgums (un vēl diena bija padevusies neparasti silta), grūtības ar mūzikas pieskaņošanu papildlaikiem tiesnešu kolēģijas kurluma dēļ, apbalvošanas ķēpas utt.- sen kļuvuši par mūsu firmas zīmi, bet nekādas jaunpienākušas ķibeles un nozīmīga bardaka es nemanīju. Dažiem omu pamaitāja pāris izlipināmo tabulu saīsināšana līdz punktu sarakstam. Šķiet, bija plānota arī video uzņemšana, bet statīvs tā arī tukšs nostāvēja blakus finālistu galdiņam. Laikam finālisti/-es bija nepareizie.
Turnīra laikā kārtējo reizi pierādījās, ka vienkārša skaļa bļaušana spēles laikā ir daudz problemātiskāka par klusām visneķītrākajām lamām. Viens tāds triumfāls bļāviens netīšām noslāpēja spēles beigu signālu pie apkārtējiem galdiņiem, un ķilda ar liecinieku un tiesnešu piesaukšanu par to, kad bija iesists izšķirošais gols (kurš lielā mērā noteica vēlāko medaļu likteni), kļuva par turnamenta galveno notikumu.
Nelaimes putni katrā riņķa turnīrā pie mūsu sistēmas ir pēdējie divi reitingā: uz viņiem visi pretinieki nāk asinskāres pilni, dabūjuši iepriekšējā spēlē pa ādu no diviem līderiem. Šai reizē par citu grēkiem cieta Krūziņš un Blūmentāls.
Salvis, kā allaž, lādēja pārslidinātos galdus - viņam mājā treniņu galds slīd daudz sliktāk. Mans ieteikums saslidināt savējo neatrada izpratni, lai arī tauta paskaidroja, ka viņus neviens nav slidinājis un vnk tagad Stiga taisa tādus haispīdus. Jāpiebilst, ka lai nu kurš būtu žēlojies - tieši viņš man riņķī salika negantāk par visiem (1:4).
Par zvaigzni un "melno zirdziņu" veterānos kļuva Pavlovskis, kurš ņēma un ieguva otro vietu, iziedams no septītās riņķī. Ar to pašu viņš kļuva arī par labāko paša radītajā kategorijā "50+". Es tajā sagaidāmi biju otrais - tādējādi mēs apliecinājām, ka pamatotas ir manas pretenzijas uz to, ka mūsu tālaika turnīri 70./80. gadu mijā var tikt uzskatīti par Latvijas čempionātu augstāko līgu, jo bijām un paliksim tālaika spēlmaņu labākie. Ja kāds no tālaika pārstāvjiem (1965. un vecāki) grib to apstrīdēt, lai pamēģina mums salikt.
Jāteic gan, ka tik acīmredzami tas nebija. Manu (un mana galvenā pretinieka) likteni izšķīra pirmā spēle, kurā izsētais kā 8. es uzveicu kā 9. izsēto Krastu. Paspēlētu - un vēl jautājums, vai galā būtu priekšā Bulam... Tālākās spēles jau bija tīrā formalitāte. Nospēlēju es atbilstoši savām iespējām - lai gan no piecām zaudēm tikai viena nebija minimāla un vārtu starpība bija až +31 (pie kam es demonstrēju izteiktu aizsardzības hokeju, neielaižot nevienā spēlē vairāk par 4 vārtiem), ar sesto vietu pēc riņķa, bija jūtams, ka es finālistu grupā tomēr esmu astotais ritenis. Sērijas to apliecināja. Sākumam pārliecinoša sakāve 1-4 ar Žernovoju. Tiesa gan, vienīgā mana uzvara bija ar 8:0... nu bet kā jau es norādīju pagājušajā textā, kad Belševicam sāk krist, tad atliek tikai nodzēst gaismu un paslēpties pagaldē. Atšķirībā no pagājušreiz aprakstītā upura, Saša, identificējis problēmu, neuzskatīja par vajadzīgu lauzties pret nepārvaramas varas radītiem apstākļiem un morāli pacēla ķepiņas. Es savukārt turpināju mest iekšā g.k. tādēļ, lai pēc tam būtu ar ko paķircināties. Nākamajā spēlē viņš man atdarīja ar 8:3.
Sekoja sērija ar Ernšteinu, kura apliecināja parasto situāciju - viņš ir bišķi labāks. 2-3 sīvā cīņā. Nu un par 7. vietu es piemocīju 3-1 Īšu, kurš jau bija tāla ceļa jūtīs un tālab nerādīja labāko sniegumu.
Akurāt līdz veterānu turnīra beigām visiem pietika Vītola atvesto mājas cidoniju. Es ieminējos par viņu nolikšanu junioriem, bet Arnis tikai sērīgi nopūtās - tie negauši jau mēra nezina, grābs ar abām saujām un ne uz piecām minūtēm nepietiks. Tā jau ir, ka galvenais, kā pietrūkst mūsu junioriem, ir svētā inkvizīcija - bet būtu redzējis mani Arnis šokolādes tuvumā, viņš vēl padomātu, vai tikai ar junioriem gadās līdzīgas problēmas...
Nebija uzklausīts mans savulaik Kalniešu S.-im izteiktais priekšlikums sieviešu čempionāta uzvarētājai prezentēt tādu lielu rozā zaķi. (Nu jā, es parasti savu humora izjūtu cenšos realizēt par svešu naudu.) Toties mani pašu aplaimoja ar humanitāro palīdzību pensionāriem ķīniešu izmēra kaklspilvena (importētājs bāzējas tuvu Inčukalnam) un zaļās tējas izskatā. Starp citu, par tēju - laba ideja. Normāli cilvēki alkoholu sporta prīzēs neizsniedz.
Pie apbalvošanas notikās aplausu piesaukšana cilvēkiem, kas bija jau aizlaidušies. Es tā arī līdz šai dienai neesmu sapratis, kāpēc jāaplaudē tiem/tām, kas nav uz vietas - par veiksmīgu aizmukšanu, vai? Varētu nodomāt, tos aplausus kāds ieraksta un pēc tam nosūta pakaļ pa e-pastu.
* krievu idioma - "Сам себе злобный Буратино".
Iz manām frāzītēm pēdējo sporta sacensību laikā
* ... vēl neviens nav patentējis mūzikas stilu "smagā ūdens roks"? Tas jau nav galda hokejs, bet kautiņš zem ūdens.
* Te arī aprakts tas suns, kurš jau sen tārpu sagrauzts, bet akurāt taisās izrakties vēl kādu apriet.
* Mans izcilais talants katru dienu uzturēt tieši trīs dienas neskūtus bārdas rugājus.
* Nevajadzēja man matus mazgāt - sirmums tapa redzams. Tā nevarēja saprast.
* Vainot visā sevi ir iedomības kalngals.
* Pareizais stūris ir nevis tas, kurā tu tēmēji, bet tas, kurā nebija vārtsarga.
* Lēni un apdomīgi tu vari nodarboties ar seksu ar smilšpapīra prežiem, te tu stāvi pie kloķiem.
Par paša bildi paldies Kasparam Sablinam.
   
   
   
   
  
  
</center> |
|
|
