| Valmiera, 21.03.2015 |
[Mar. 24th, 2015|01:04 pm] |
   
Pagājušo sabatu galda hokejisti svinēja Valmierā, kur notika sezonas pēdējais LV kausa posms. Kopumā es teikšu, ka priekš pirmās reizes bija labi diezgan, un vispār, RTU koridoros pirms daudziem gadiem ne to vien esam pieredzējuši. Tomēr es to saku savā līmenī un savā stilā, kurā galdu šūpošanās ne tikai netraucē, bet pat palīdz. Temperatūra bija sportam piemērota (tāds iespaids, it kā pēc daudziem gadiem es būtu beidzot uzklausījis pats savas lūgšanas), tribīnēs varēja manīt pat dažus skatītājus, kurus g.k. gan nācās pašiem atvest līdz.
Neraugoties uz galdu nešanas darbu, vietējais pārstāvis S.Krasts negaidīti pamanījās iekļūt augstienē, kur arī tika pienācīgi un nesaudzīgi apstrādāts. Vēl izcēlās R.Miglinieks, kuram stila papildināšana ar manām izdarībām acīmredzot nākusi par labu - 3. vieta, un 4. vietā sevi iecēlušais E.Siliņš. Visi trīs ieradušies Jēkabpils pārstāvji (kas par tādiem atzīmēti reitingā) arī ieņēma vietas krietni virs sava sējuma. No pagājības izniruši vairāki seni vidējas klases spēlētāji, kuri izrādījās gandrīz tai pašā līmenī - tā nu tas i, ka ja mūsu augšgals pēdējā desmitgadē sasniedzis jaunas un jaunas spēles virsotnes un vairs ij nenolaižas lejā līdz mums, sīkajiem knariņiem, tad mana otrā līga neko īpaši mainījusies pēdējos 7-8 gados nav un spēlē apmēram tāpat kā tad. Izgājienu iemācīšanās otrlīdziniekiem neko nav pielikusi - spēlē tie kļūst efektīvi tikai tad, kad visu pārējo faking pretinieks iemanījies nobloķēt, un otrajai līgai tas nedraud. (Tāpēc arī es joprojām, kad pietiek spēka, tai pašā otrajā līgā turos visnotaļ pieklājīgi, lai gan tehnika man ir tā pati, kas pirms 10 gadiem.) Augstu kāpis arī A.Gusevs, kurš palika zem manis tikai tālab, ka nav iemācījies sist mani nopietnās spēlēs - treniņos mums jau iet līdzīgi. Domāju, tā ir tīri psiholoģiska problēma. Pašreizējā paaudze varbūt nav dzirdējusi vienu no maniem mīļajiem pastāstiem - kad iepriekšējā Krimas kara laikā (XIX gs.) sabiedrotie lenca Sevastopoli, franči sūtīja uzbrukumā savu elites vienību - zuāvus, kuri valkāja marokāņu feskas. Krievi skatās - rikšo kaut kādi musulmaņu galvassegās... bratuški, tie tak turki! Turkus mēs zinām, vectēvi viņus sita, tēvi sita un mēs sitīsim. Un sakāva objektīvi daudz stiprāku pretinieku, tīri uz kurāžas. Zinātu, ka franči - diez vai sanāktu. Tā nu es bieži uz automāta situ tos, par ko esmu bijis stiprāks pagātnē - pierasta lieta, un arī viņi savukārt atmiņu dēļ uztver mani briesmīgāku, kā esmu.
Valmieriešu un apkaimiešu (krekliņi norādīja uz Burtniekiem) bija kādi desmit, abi Krasti nospēlēja labi, pārējie - kā nu bija gaidāms. Turnīri ar slēgtu dalību tikai savējiem ne visai palīdz celt klasi.
Par sevi. Nospēlēju atbilstoši reitingam, bez būtiskām pārsteigām. Ja neskaita to, ka treniņspēlē pakāsu Zabello, kas mani nokaitināja vairāk kā visi zaudinājumi oficiālajās spēlēs. Jutos tā, it kā kāds čurātu uz mana kapa... Pie beigām sāka parādīties nogurums, bet kopumā tā nekas.
Mazliet uzjautrinoši sanāca, kad laikam jaunas emocijas meklējošais R.Blūmentāls, sametis pāris vārgulīšiem pa 7 ripām, sāka mani uzkurināt, ka lai viņu uzvinnētu, jāiemet astoņas. Nu... es, protams, sasviedu ar krietnu uzviju. Vispār augstās priekšniecības rezultāts liecina, ka bijība pret baronlielskungiem mums ir saglabājusies visai mikroskopiskā apjomā. Viņam visi, kas spējuši, pašapliecinādamies lādējuši iekšā bez mazākās kautrības, bet par laimi, zaudēt viņš prot.
Neskādētu gan veicīgi iemācīties arī vinnēt, a to Pēterburga ar 50+ jau tuvojas. Pagaidām no večiem tikai es esmu skaidri izlēmis, ka turpu nebraukšu. Ja nu vienīgi nenotiks kaut kas tiešām ekstraordinārs, kā Ingermanlandes neatkarības realizācija, tā izraujot Pīteru no impērijas skavām. (Ja kāds nezina - ir tai reģionā savi separātisti, to nopietnības līmenis gan tuvs nullei.)
Iz piezīmjgrāmatiņas:
* Braucu, uzprasījies pēc veduma Īšam. Vienīgā pietura pa ceļam sanāca pie Straupes narkoloģiskās slimnīcas, bet ne tādēļ, kā jūs nodomājāt - tur remontē ceļu.
* Sacensību sākumlaiks, cik varu spriest, netika izziņots vispār - man ceturtdien "sarafānu radio" pienesa vēsti, ka tiek plānots uz pusvienpadsmitiem, bet vispār jau šī lieta ir tiktāl piegriezusies, ka vairs pat lamāties negribās. Labi, es pats bardakā jūtos kā mājās (manas istabas redzētāji sapratīs), bet ne visi ir gatavi funkcionēt tādas organizatoriskas histērijas apstākļos.
* Valmieras 5. vsk. var palepoties ar daudzvietīgu ateju pie sporta zāles. Diemžēl, par tik acīmredzamu lietu daudz kur citur nav padomāts.
* Mūžīgās problēmas ar apbalvošanu - praktiski neiespējami panākt visu dalībnieku klātbūtni, ja ieņemtās vietas tiek noskaidrotas krietni pēc tam, kad vairums dalībnieku jau beiguši spēles. Un tā kā tās balvas cilvēkiem vajag kā suņam krūšukabatu (g.k. viņu pasniegšana svarīga nevis viņu saņēmējiem, bet galvenajam tiesnesim, kuram gribās atskaitīties sponsoriem), tad negatīvās emocijas apbalvojamos cietējos sit augstu vilni.
* Starp citu. Protams, ir vairāk kā jocīgi uzklausīt no manas mutes vaidavas par citu taisītām sūdīgām bildēm, bet tas mobīlais anahronisms, ar ko Kalniņš uzņem oficiālās apbalvošanas bildes, ir krāms pat uz manu gaismasrakstu fona un spējīgs atbaidīt no mūsu saita ne tikai sponsorus, bet pat bildēs redzamos apbalvotos personāžus. Nemaz jau nerunājot par to, ka raibais fons šoreiz padarīja tās bildes par estēta murgu.
* Tagad, pēc Valmieras posma, var rīkot jaunu aptauju par to, kur taisīt posmus - Valmierā, Jēkabpilī vai Abrenē, un paskatīties, kā mainījušies viedokļi - ja mainījušies.
* Man sāk rasties aizdomas, ka viens pilsonis regulāri tīšām paliek otrajā līgā, lai sajātu mums visiem noskaņojumu viegli uzspēlētu tā vietā, lai nikni sistos pa augšu. Jeb vai negrib uz Pīteru, bet baidās to pateikt.
* Mans pļāpīgums un vispār labvēlīgā attieksme spēles laikā dažos mazpieaugušos izsauc aicinājumus aizbāzt man muti ar konfektēm, lai tā mute nesmirdētu aizvērtos. Pirmkārt, jums vajag, jūs mani arī ar konfektēm apgādājiet. (Arnis wot ar cidonijām apgādā arī bez tāda tālejoša mērķa.) Otrkārt, tādi sīkumi kā konfekšu pilna mute man netraucēs viņu virināt.
* R.M. trešā vieta rada manī diezgan jocīgas jūtas, ievērojot to, cik bieži es no viņa es ņemu "Laimītē" punktus :) Starp citu, pirmais trijnieks atkal pilnībā sastāv no tiem, kas trenējas "Laimītē". Pat bez Sīļa un Caica.
* Atceļā pusmašīnas ņēma un aizmiga. Es tikmēr meditēju uz Orionu, līdz Rīgas ugunis viņu praktiski nodzēsa. Nu jā, mūsdienās pieņemts meditēt uz karti mobīlajā aplikācijā, kuru demonstrēja R.Valainis (parādot arī citu braucēju tābrīža atrašanās vietas), bet es no zvaigznēm saprotu vairāk kā no datoriem.
* Pie apbalvošanas uzzināju, ka man bijusi nikna cīņa ar Ernšteinu, kurš man izrāvis no nagiem 3.vietu kopvērtējumā. Kāds prieks dzirdēt. Interesanti, vai Ernšteins to zināja jeb vai, tāpat kā es, pilnīgi neinteresējās par savu vietu nevienam nevajadzīgajā kopvērtējumā.
Bilžu, kā parasti, dahua. (Ja kāds nezina - krievu valodā visādus nepiedienīgus vārdus, kā Puķin, hui, svaboda u.tml., automātiskās cenzūras dēļ cenšas rakstīt samākslotā formā. Kādreiz to darīja humora pēc, tagad - drošības dēļ.) Pie beigām noliku dažus kvazimodīgus ekskrementus kvazimākslas eksperimentus, lai jūs nedomātu, ka esmu aizmirsis savus sliktākos paradumus.
Īpaši fanāti var tās bildes aplūkot feisā te.
Mazbilži
  
   
   
   
  
   
   
   
  
   
    |
|
|
