| Sporta dzīves jaunumi |
[Dec. 16th, 2014|09:20 am] |
Dzīve turpinās, viss notiek. Notika arī Rīgas kauss. Es gan aprobežošos ar pirmās dienas apskatu, jo tas apendikss otrajā dienā var interesēt tikai reitingotāko astotnieku un ķirurgus ar graizīšanas māniju. Jēdzīgākās bildes pašlaik ir purngrāmatā (ja kāds nenojauš, es tur saucos egils.belsevics), ar citām ņemšos, kad būs noskaņojums.
Laikos, kad es jutu vēlmi un spēju kaut ko mainīt, es šo turnīru būtu vērtējis uz trīs ar krustu. Tagad, kad daudz kas ir aizgājis pa ne turp vedošām sliedēm, tā ka nogriezties vairs nav kur - tikai atpakaļgaitā,- esmu gatavs likt četri ar māgendāvidu, esošās sistēmas ietvaros viss gāja pietiekami pieklājīgi. Tomēr salīdzinot ar citiem reitinga turnīriem, no spēlēšanas viedokļa šis bija mazvērtīgāks un dalības maksai viņā būtu jābūt divreiz mazākai, nevis otrādi. Piemaksāt par dažu cilvēku nepārvaramo tieksmi pēc pompozuma man šķiet gluži nevajadzīgi.
Un vispār no sportiskā viedokļa ir nozīme, vai tu par to pašu naudu piedalies divos vai trīs turnīros.
Bet pat esošajos apstākļos ir visnotaļ apšaubāmi reglamentā likt cilvēkiem veselu stundu pēc reģistrācijas beigām nesākt spēles, turklāt pat šī marihuānas lietotāju cienīgā pauze ievilkās. Pusi no šī laika, kā parasti, tapa mēģināts aizpildīt ar "atklāšanas ceremoniju", kuras dēļ cilvēki tika dzenāti uz tribīnēm bez beņķiem un tur arī turēti, kā bomži policijas savāktuvē. Lai gan man ir nelabas aizdomas, ka policiju par tamlīdzīgu apiešanos ar cilvēkiem varētu arī Strasbūrā iesūdzēt. Galda hokejisti, tāpat kā bomži, sevi par cilvēkiem sen jau vairs neuzskata un mierīgi to pacieš. Es labprāt būtu pa to laiku noslēpies atejā, bet tās bija deficītā - vienā gandrīz netecēja ūdens, pateicoties kam viss oda kā vienas austrumzemes televīzija, otrā jau pirms sākuma bija pamatīgi un ar baudu apmīzta poda apmale. Mani un skolas vadības aicinājumi trāpīt podā dzirdīgas ausis redzami nerod. Starp citu, Mentosa bērnu čempionātā mazie sazin kādēļ trāpīt bija pratuši, bet kad sabrauca profesionāļi...
Jāteic, ka problēmu ar mikroskopiskajiem dalībniekiem bija necerēti maz, vismaz nekā tāda, kas nebūtu ātri labojams. Protams, nācās drusku piepalīdzēt, reizēm atraujoties no paša spēlēm, bet nedomāju, ka tas man būtu ko ietekmējis. Kaut vai tādēļ, ka nekādu īpašu sportisko mērķu man nebija.
Asprātīgais sauklis pārtraukumā "visi laukā no zāles, mēs gribam to izvēdināt" kaut kā neparedzēja, kur visiem palikt, īpaši mazajiem. Uz ielas, vai?! Nācās vnk noignorēt, ko izdarīja arī citi loģiski domājošie personāži. Nekādu vēsumu es tā arī nesajutu. Tiesa gan, dažam halucinēja caurvējš arī tad, kad durvis sen bija ciet, bet tas drīzāk bija no datora ventilatora. Nu bet vismaz smacīgi nebija, lai gan galdi pie beigām jau sāka slikti slīdēt.
Reģistrācija bija visai juceklīgi organizēta - vispirms tu izstāvi to vienīgo rindu, ko redzi un līdz kurai vari tikt, bet pēc tam uzrādās, ka tev domāta cita rinda kaut kur tālāk. Jāpiebilst, ka pēc atrašanās tajā koridorā čības un āra apavi jau vairs ne ar ko neatšķīrās.
Uzlīmes acīmredzot bija pasūtītas tai pašā firmā kur agrāk, jo bija atdalāmas tikai ar dieva un asa priekšmeta palīdzību. Nācās pastrādāt par sevi un citiem.
Sēdvietu trūka ne tikai "tribīnēs", bet arī zālē. Izmisušākie atstiepa sev līdzi kaut kur nokomunistizētus galdus dibenu novietošanai. No pieteiktajiem >200 pa trotuāriem atslidinājās 179, pārējie, droši vien, nepārvarēja stihijas triecienu. Man, starp citu, izdevās ne reizes pa ceļam nenožauties - un tas arī bija mans lielākais dienas sasniegums.
Nu, jūs jau sapratāt, ka es izgāzos? Nē, vispār jau nekādas katastrofas nebija, izsēts apakšgrupā biju kā astotais, kļuvu par 10.- ar viena punkta atrāvienu,- pēc līgu spēlēm biju kā apakšgrupas devītais (otrās līgas pirmais desmitnieks). Bet kaut kā gāja bez uguntiņas. Psiholoģiski mani jau pirmajā spēlē piebeidza leiši - viņi iemanījušies ar 50% precizitāti likt ar labo malējo tālajā stūrī, un es tā arī nepaspēju pieradināties pārķert. Priekšpēdējā spēlē pret mani Jurgita tādā kārtā dabūja savu vienīgo uzvaru līgā... un vispār mana bilance pret leišiem bija 1-2-3, kaut kas tāds vēl nebija gadījies.
Tiesa, lai pēdējā spēlē nepārliecinoši apskādētu Kasparu, manis vēl pietika. Dabūju galā līgā piekto vietu pēc punktiem, pirmo pēc iemestajiem vārtiem, 13. - pēc ielaistajiem.
Zināms atvieglojums bija spēles pret Orflotu. Grupā es viņam iemetu piecus "sorry, it's fucking Belshewitz" un mierināju, ka man vienkārši paveicās. 5:0. Līgā viņš atkal nāca man pretī... nu un kad es atkal vedu ar 5:0 tai pašā stilā, neizturēja un pacēla ķepiņas. Cik sapratu (es angliski runāju daudz saprotamāk kā saprotu pats), tad viņš kaut ko tādu matīja pirmoreiz. Nekas jau tāds īpašs nebija, pa neiespējamām trajektorijām vārtos no aizvārtes ieripojošas shaibas, sitieni uz potenciālu atlēcienu, spēle ar galvu, t.i. mans parastais arsenāls, kad man ļauj brīvi spēlēt savā stilā. Uz tā paša uzrāvās tābrīža līgas līderis Baranovs, lai gan ne tik pārliecinoši. Mēģinājām tai pašā stilā ar Intaru uzspēlēt, bet kādi 8 no mūsu vārtiem (6:4) vienalga bija apdomātu kombināciju rezultāts.
Meijers, kurš kaut kur parādās reizi gadā, man ielika un arī vietu ieņēma turpat tuvumā. Nu un nafig spēlēt vai trenēties, ja galā sanāk tas pats?
Pļāpādams ar Blūmentālu junioru, es prognozēju viņam otro līgu, ja nepaveiksies - trešo. Savainotā boksa mačos roka tomēr nolika viņu trešajā, tad nu viņš tur visus iznesa vienos vārtos vienā žoklī.
Domāju, rokasspiediens pēc spēlēm drīz atmirs kā džentlmeņu sporta atavisms. Ar taisnīgumu un sportiskumu tam nav nekāda sakara...
Nu un rozīnīte jautrības mīļotājiem. Viena ne ar to galu domājoša dāma brīvā brīdī mēģināja izprovocēt savu pielūdzēju kautiņu, bet ne vienmēr kaķenei krējuma pods. |
|
|
