| LatKauss, 2. posms, Rīga, 08.11.2014 |
Nov. 10th, 2014|05:14 pm |
   Sekojošais materiāls satur mērenas tekstuālas nepiedienības, 16+. Maziem bērniem lasīt nav ieteicams. Un ja viņi ir tik bailīgi, ka ņem šādus brīdinājumus galvā, tad tiešām nav ieteicams.
Atiestatījos bišķi no literāriem darbiem (nē, tas nav saistībā ar nanowrimo.org, tikai kārtējais tulkojums) un aizkātoju uz kārtējo GH turnīru. Šoreiz bišķi lielāku. Tautas sanāca neba nu daudz, bet krietni vairāk kā pēdējos turnamentos, tiesa, daļa nenocietās līdz galam. Vai nu par smagu bija, vai organizācijas kļūmes... Par pēdējām jāteic, ka pamanāmas tādas bija tikai divas. Pirmkārt, bija sasodīti karsts un smacīgs - un kā jau man reiz bija tas gods aizrādīt, Kultūršķūnī ir lielas problēmas ar zāles ventilāciju. Šoreiz, es domāju, būtu pieticis ar zāles vēdināšanu pa atvērtām ārdurvīm pirms turnīra un tā pārtraukumā, bet ja kāds neatcerās, mūs te mudināja pieteikties uz Rīgas Kausu jau pirms šī turnīra (kādam Vārdā Nesaucamajam ir problēmas ar kalendāru) un tajā laikam saskries krietni vairāk cilvēku. Kā mēs to visu pārdzīvosim, ja varas iestādījumi ventilācijas problēmu turpinās ignorēt - nezinu. Var sanākt arī bezsamaņas gadījumi, bet ārstus mēs uz turnīriem vairs nesaucam. Mūsu topošā mediķe arī vairs nenāk...
Otrā kļūme bija ar niķojošos printeri, kas bišķi aizkavēja pagastu - lai gan ne tik ļoti, kā sākumā baidījāmies. Nācās sūtīt cilvēku uz tuvāko Rimi, lai izprintētu vajadzīgo. Ilgvars gan, to vēlāk uzzinājis, aizrādīja, ka tepat blakus atrodas Elkors, kas būtu krietni ātrāk. Nu bet ko lai dara, daži, kā vācieši, labi funkcionē stabilā gaisotnē, bet īsti nav raduši meklēt optimālo izeju krīzes situācijās. Bet vispār jau ne pirmoreiz man jāteic, ka vajadzīgs kāds nespēlējošs cilvēks, ko tādās reizēs sūtīt uz bodi pēc puslitra neparedzētos virzienos. Rezultātus vadīja iekšā Verčins un ne reizi vien upurēja savu personisko vietu un rezultātu darba labad, kas man arī šķiet ētiski nepieņemami un ir pretēji noteikumu punktam par jūsu suņa jātajiem taisnīgumu un sportiskumu, bļa, atjaunojiet veco pirmo punktu!
Nu jā, es nicinu šo jauno noteikumu punktu tā, kā tikai sauleņu čaulas spļaujošs inteliģents var nicināt sauleņu čaulas spļaujošu urlu. Bet tie citi jau arī ir jautri. Es nocitēšu no savas purngrāmatas, ko savulaik pateicu par piedāvātajām noteikumu izmaiņām: "Kādam ir pārāk sīks pimpis, un viņš to kompensē, spēles noteikumus rediģēdams." Diemžēl, tagad šīs pipeļmetriskās problēmas ir noteikumos ierakstītas, lai gan neizskatās, ka spēlētāji taisītos pēc šīs jaunās versijas spēlēt vai kaut vai izlikties, ka zina par tādas eksistenci. Piemēram, jaunais punkts 5.7 ievērojami koriģē "3 sekunžu noteikumu", sarežģījot situāciju līdz farsa līmenim - man tā arī neizdevās iemācīties viņu no galvas. (Un ne tikai man. Galvenais tiesnesis arī pirmsturnīra spīčā pavēstīja, ka viņš pats visus tos noteikumus neatcerās un kam vajag, lai izlasa pie sienas.) Kas attiecas uz jauno versiju punktam 5.3 par nepieskaršanos ripai, pirms tā atsitas pret laukumu, tad viņa neko nemaina - un es gribētu gan redzēt, kā kāds mēģinās viņu realizēt praksē, veco versiju tāpat visi ignorēja kā ignorēs šo. Praktiskajā dzīvē šis punkts atceļ iemetienu no augšas un pieprasa visus iemetienus izdarīt ar noliktu ripu, turklāt punkta 5.8 latviskā versija pieprasa pie tam brēkt nevis vienzilbīgo "Hop!" (kā, pārkāpjot noteikumus, dara visi garā veselie spēlētāji), bet gan divzilbīgo "Aiziet!", kuru tikpat labi varētu aizvietot arī ar "Cienījamie sacensības dalībnieki, iemetiens izdarīts, jūs drīkstat sākt spēli!"
Vēl viens jocīgs jauninājums: 9.7, ja ripa, izlidojot no laukuma, pieskaras pretinieka rokai laukuma tuvumā, var tikt ieskaitīts gols. Bet pieskarties pierei, puncim vai pimpim, kurš laukuma tuvumā atrodas vienmēr, ja nespēlē divas dāmas,- par to nav nekādu sankciju. Protams, te runa tikai par pastulbu formulējumu, kurš pieļauj citādu izlasīšanu,- bet kopš 1. novembra šādus jautājumus vairs nerisina kā džentlmeņi, bet gan ar izpratni par taisnīgumu un sportiskumu. T.i. kā ierakstīts, tā būs būt. Un rakstīts skaidri nevis "virs laukuma", bet "laukuma tuvumā"...
Jaunais punkts turnīriem "Jebkurš spēlētājs, kurš fiziski ietekmē citu, tiks nekavējoties diskvalificēts", lai gan principā pareizs (jāteic gan, ka arī man pašam pa šiem 15 gadiem ne reizi vien ir niezējis dažam tieši sacensību zālē gāzt pa purnu, un ne jau nu paša spēļu dēļ,- un es nedomāju, ka tais reizēs savaldoties, rīkojos taisnīgi un sportiski, drīzāk jau mana iecietība bija tagadējā pirmā punkta pārkāpums),- šis punkts ir nerealizējams praksē sīko mūžīgās plūkšanās dēļ.
Labi, ko es apspriedīšu tik daudz katru no augšas nākušu kretīnismu. Labāk apcerēšu pats savējo.
Kopumā es nejūtu sevišķu izmisumu par mani neapmierinošo rezultātu. Bija objektīvi iemesli - grupā spēle un rezultāti tā aizgāja, ka es līdz pēdējam brīdim pretendēju uz "augstieni" un tālab sitos nikni, apzinādamies, ka šajā smacīgumā tas man atņems līgām vajadzīgos spēkus. Ja ir šanse, par to jācīnās. Neizdevās - paliku septītais. Līgu tādēļ sāku drausmīgi - pirmajās 10 kārtās viena uzvara. Tā varēja arī turpināties, bet citi uz beigām arī izskatījās kā gāzmaskās spēlējoši un augošā pofigisma pārņemti. Plus vēl viena detaļa. Lai gan man patīk spēlēt pie labi slīdošiem galdiem, labākus rezultātus es sasniedzu pie nekrofilu iecienītajiem galīgi neslīdošiem - tur, kur tehnika kļūst bezpalīdzīga un vinnē rupjš spēks un bakstīšanās. Uz beigām ripas bija sviedrus no rokām izziedušas pa visiem laukumiem un normāli spēlēt vairs nevarēja, tikai sist un kapāties. Dabiski, ka man draudošā apakšas četrinieka dēļ bija daudz vairāk motivācijas un pēdējās 6 spēles man uz smilšpapīra laukumiem deva piecas uzvaras... un 18. vietu 2. līgā no 24.
Par atsevišķām manām spēlēm:
* Pirmajā spēlē pret Ābolu nesāku tūļāties pie neizšķirta kā taisnīgs un sportisks personāžs, bet rubījos kā džentlmenis, un dabūju iekšā pēdējās sekundēs. Pēc tam izrādījās, ka šis gols izšķīra, kuram no mums tikt augstākajā. Īpaši žēl nav - pirmkārt, tā ir asāk, otrkārt, no manis augstienē gaidītu atbilstošu spēli, bet tik noguris es varēju kļūt tikai par apsmieklu. Negribētos sev Eduarda likteni, kurš, padzirdis par savu iekļūšanu augstākajā, pravietiskās šausmās iebrēcās, ko viņš tur tagad iesākšot. Man laikam tur klātos vēl sliktāk kā viņam (3 punkti).
* Otrajā spēlē vinnēju E.Siliņu 3:2. Tas savukārt izspieda no augstākās viņu. Vispār, asais finišs mūsu grupā (6.-9. vietas ar viena punkta starpību) praktiski tika noorganizēts jau pašā sākumā.
* Hugo pāris minūtes pirms beigām pie 3:5 sadomāja, ka jau ir viss, un grasījās beigt. Es atrunāju, norādot, ka viņam pret mani ir tehnisks pārsvars, kamēr man - tikai ātruma un nekas vēl nav zvanīts. Rezultātā... es vinnēju, pēdējā sekundē uz ātruma iešķiļot 7:6.
Starp citu, Hugo - 13. vieta grupā - iemeta vairāk vārtu kā es - 7. Liekas, ka man radušās nopietnas problēmas ar uzbrukumu. Tiesa, drusku to lietu ietekmēja saudzība pret trīs lejasgala mazajiem - no pārējiem tikai Verčins un M.Kamzols viņus "salika" mīkstāk par mani. Vispār Caica ultrajuniori nesasniedza neko spožu, šķita, ka viņu treniņi pašlaik netiek vadīti uz tūlītēju sportiskā rezultāta sasniegšanu. Tiesa gan, šoreiz mums bija diezgan spēcīgas divas pirmās līgas un trešajā acīmredzams augšgals - tikai Gusevam izdevās tajā iespraukties.
* Četras spēles pret dāmām - neviena zaudējuma. Palieku pavisam vecs?
* Ilgvars, izspiedis pret mani neizšķirtu, prātoja, ka spēles "Laimītē" manu klasi ievērojami cēlušas. Nu nezinu... varbūt tikai kurāžu, priekš klases uzlabošanas tam būtu jānotiek vairāk kā piecreiz sezonā.
* Pašā sākumā cīņu par 6. vietu ietekmēja arī R.Kadakovskis, pieveicot Pavlovski. Man viņš nāca priekšā jau kā pēdējais un būtu varējis vinnēt, ja pārāk nebļaustītos pēc sava pirmā (un vienīgā) gola. Es sadusmojos un ieslēdzos tā, kā parasti pret tik maziem necīnos. Vēlāk otrajā līgā viņš centīgi noskaņoja sevi uz revanšu, bet jau pēc pāris minūtēm, zaudēdams 0:2, nolēma padoties.
* Vispār man otrajā līgā radās iespaids, ka puse līgas par to vien sapņo kā atriebties man par svaigiem vai seniem pāridarījumiem. ("Ja jums ir paranoja, tas nenozīmē, ka tā nav pamatota...") Izdevās tas gan tikai Kasparam par biežo apskādēšanu "Laimītē" (1:2) un E.Siliņam, kurš, pateicības jūtu pārpildīts par neiekļūšanu augstākajā, iznesa mani ar 12:0 (!). Turklāt pēc spēles apmēram tā arī bija. Ja viņš tā būtu sities apakšgrupā, mums citiem nenāktos tā mocīties, skaidrojot, kurš ir who. Man liekas, tas man ir visu laiku antirekords. Caics vai Sīlis, spēlējot ar pilnu jaudu un ar vēlmi uztaisīt maksimālo rēķinu, droši vien iemestu man vēl vairāk, Elvijam nav tās tehniskās daudzveidības,- bet lai pārvērstu sabrauktā sliekā mani, ar viņa prasmēm bija vairāk kā pietiekoši. Pēc tam dabūju vēl trīs zaudes no vietas - nevarēju attapties. Interesanti, kā beigsies mūsu nākamā spēle, parādīsies viņam pašpārliecinātība vai nē.
* No šīs šekspīriskās traģēdijas mani izcēla Kristaps, kurš spēlē man līdzīgā stilā un tālab ir man ērts pretinieks ne tik daudz rezultāta kā psiholoģiskā ziņā. Nācās izmantot viņu kā bezmaksas psihoterapeitu...
* Daži mūsu galda hokejā sūdzas par manu pārmērīgo pieklājību. Es wot pamēģināju atvainoties, kad ielingoju haļavas vai kaut ko uz to pusi, un mani drīz vien palūdza aizvērties, nevarot tos pastāvīgos "sorry" izturēt. Tā apvainojos, ka tūdaļ iemetu kulturālu kombeni vienkārši kārtības labad. Pēc tam, protams, atgriezos pie parastā spēles stila.
* Dabūju 0:5 no Valaiņa. Un tas gadās ne pirmo reizi - kad viņš spēlē uzmanīgi un ar noskaņojumu, viņš man ir praktiski necaursitams. Apmēram tāpat kā Miglinieks (neskaitīsim pašus stiprākos, tie vienkārši fiksi strādā ar vārtsargu).
* Neēdiet pārtraukumos zemesriekstus. Es apēdu un pēc tam sīkdaļiņas tā kairināja kaklu, ka klepoju kā tuberkuloznieks. (Piebildīšu, ka es vispār visai bieži turnīros klepoju, bet varu nomierināt - tam nav nekāda sakara ar tbc u.c. lipīgām kaitēm. Hronisks bronhīts plus jutīgi trakti.)
Starp citu, ir vēl kāds, kuram šķiet sasodīti neērti, kad viena turnīra rezultāti saitā tiek salikti pa desmit dažādām lapām, un, lai tos kaut cik normāli pārskatītu, mājās tās lapas ar html-redaktoru jāsaliek kopā vienā?
Slinkums bija man tās miglas bildes centīgi apstrādāt - lai cik tu sūdu nelaizītu, par konfekti viņš vienalga netaps. Tāpēc lieku tikai ar minimālu korekciju. Interesanti, es kādreiz pārvarēšu skopumu nopirkt gaismjutīgāku kameru vai nē?
Sākums turnīram bija lēns un mokošs.
Tā arī pierakstīsim...
Uztaisīt māksliniecisku bildi izrādījās problemātiski - automātiskais asums iestādījās ne tur...
Man gribētos piezīmēt, ka puse no šā turnīra pirmā desmitnieka regulāri nāk pie Caica uz treniņiem.
Spēļu trūkums ar stipriem pretiniekiem nu nekādi nebija nācis par labu klubam "Nice castle". Trešā līga bez cienīgiem sasniegumiem tajā - tas nav labi večiem, kuri kādreiz turējās praktiski manā līmenī.
Šī bija diena, kurā es jutu, ka atkal nepratīšu Gundegu normāli nobildēt - tāpēc tikai no muguras. (Un vispār pa visiem šiem gadiem es esmu uztaisījis tikai vienu labu Gundegas bildi, un to pašu viņai uzkožot, nevis spēlējot.) Ak jā, daži te kadrā nodomāja, ka es iemūžinu viņus... :D
Atļāvos pārtraukumā lietot blici, bet neko daudz viņa nelīdzēja.
Ko mēs darām ar neasu izmetamu kadru, ja ir noskaņojums ar viņu kaut ko darīt? 1) mākslīgi asinām līdz pilnīgam murgam; 2) lai to nomaskētu, sasviežam virsū efektus, kuri patrāpās pa rokai; 3) paskaidrojam, ka tā ir lielā māksla un kas nesaprot mūsu ģeniālo domas lidojumu, tas ir tumšs mežonis, kura viedoklim nav nozīmes.
Vītols seniors, kā parasti, uzņēmās mātes barotājas lomu, audzēdams mājās cidoniju blāķus. Jāsaka, kad mums padumjlaikos bija dārziņš ar cidonijām (pareizais nosaukums - Japānas henomele, īstās cidonijas aug kokos), mūsmājās tās neprata gatavot - ka tās var ēst bez protesta jūtām, es uzzināju tikai no Vītola atvestajām.
Nu vai arī neasinām neasos kadrus, ja varam uzdot par mākslu arī tāpat.
Ilgvaram ģīmis tik apsauļots un vēl no augšas noēnots, ka kaut cik gaišu bez speciālas retušas es viņu parasti varēju dabūt tikai praktiski melnbaltā versijā. Šeit ir izņēmums.
Pārpalikumi
   
   
   
   
  
   
|
|
