| Sestdienas turnīri Ūķos. |
[Jul. 29th, 2014|05:16 pm] |
Divu no RU tulkotu postu apvienojums . Pirmais posts - no GH neko nesaprotošiem fotomākslas cienītājiem, otrais (apukšāk) - galda hokejistiem.
Pirmais, ko mēs ieraudzījām, ierodoties "Možajevkā", bija... nē, samelojos, pirmie bija pagasta svētki vietējā pilskalnā pie kapsētas ar diskotēku līdz rītam, bet tas pats vien jau ir... bija remonts viņa mājās. Ar attiecīgiem dzīves apstākļiem. Kaut kāds Sarumana fabrīķis.
Tā vietā, lai meklētu saimnieku un apsveicinātos, es pirmām kārtām metos uz jūru pēc estētikas. Labi pārzinādams veca āža fotogrāfiskās mākslas pamatlikumus, it īpaši pirmo - "ja tu redzi tuvumā estētiku, tad ar vienu roku bildē, bet ar otru turi, lai neaizmūk", es ar to palīdzību panācu savu un vēl pamanījos attaisnot savu uzstājību ar drošības jautājumiem. Dibens šogad ar slideniem un apaugušiem akmeņiem bija klāts pilnīgi viss, taisni vai ņem ārā un māju būvē. Pagājušgad vēl tik traki nebija, arī jūrā varēja atrast smiltaini.
Otro jaunkundzi košuma dēļ īpaši meklēt nenācās..
Pirmās jkdzes tēvs sazin kādēļ pieskatīja otro. Kas ir, to nenovērtējam...
Pēc tam atradās tētis arī otrajai, un varēja sākt pārslēgties uz sportu.
Tehnoloģijas šoreiz tika lietotas g.k. izklaidei.
Īpaša krūzīte. Ja viņā iečurā ielej karstu, parādīsies uzraksts, kā šai - "handikapa turnīra uzvarētājai". Uzvarēt pasaules dāmu exčempijonei gan palīdzēja spēļu prakses trūkums, kā rezultātā viņa tapusi stipri nenovērtēta reitingā, par ko pie Pētera dod bonusus.
Vjačeslavs ar dāmu vnk atnāca no Saulkrastiem pa jūrmalu kājām. Pārdesmit km pa sauli pie +30 ēnā veterāna gados - cienījami. Īpaši priekš ziemeļnieka (mēs ar Raivi no dalībniekiem dzīvojam visvairāk dienvidos, bet "Vava", kā viņu sauc - vispār Ziemeļdaugavskā pie Baltu jūras. (Severodvinska pie Baltās jūras, ja kāds neuztver.)
Titānu cīņas.
Fināls. Belavins - Sternāts.
Kausguvja prīzēšana. Un Raivis jau vispār spēlēt netaisījās, plānodams tikai galdus aizvest un varbūt piemesties.
Skaņu režisore.
Vietējā pirts.
Vakara upur-ēšana.
Turpinājums
    Visumā turnīrs tika organizēts pēc principa "tā kā Inčukalnā padirsuši visus polimērus, tad pie mums biomasa vienalga saskries tonnām, nemaz tik daudz galdu nebūs". Ne vella... Tomēr gadījums ar Inčukalnu ir tiešām brīnumains. Nedēļu pirms sākuma vietējais spēlējošais treneris paziņo, ka viņš nevarēšot to turnīru organizēt un tādēļ tas nenotiks. Ja pirmais ir pilnīgi dabiski, katrs kādreiz kaut ko nevar, tad otrais palika neizprotams pat tādiem dabas bērniem kā estoniāņiem. Inčukalnā ir desmitiem spēlmaņu, puse no viņiem jau pilngadīgi un nevienam nevar uzticēt novadīt turnīru??? Vai vismaz pasaukt kādu no Rīgas - galu galā, ja man pagādā Inčukalnā galdus (laukumus), tad es arī pats varētu to uzķimerēt... Inčukalna morālais reitings šobrīd ir pamatīgi cietis - lai nu ko, bet kolektīvu neorganizētību no viņiem, man liekas, nebija gaidījis neviens, parasti Inči šai lietā ir priekšā vai visai planētai. Bet arī uz Ūķiem tauta nedevās, un pilnīgi dabiski - bažīdamies, ka tautas nesaskrien vairāk kā galdu, Pēteris neriskēja izsludināt aizvietotājturnīru latvju viesenē, un vienīgā informācija par to latvijāņiem palika manā draugu.lv dienasgrāmatā (kuru vēl ne katram pietiek intelekta regulāri lasīt). No LV ieradās tikai divi pārstāvji. Krievu teicieni, lai raksturotu šādu situāciju, man šķiet par vājiem, bet spāņu - par daudz goda uz tādiem ļaužiem. Pāris cilvēku gan painteresējās, bet nobijās ceļa grūtību (70 km pa Latvijas galveno trasi un 3 km pa labu grantsceļu). Dāmas un herri, es esmu noskaņots saistīt šo izgāšanos ar vispārējo krīzi galda hokejā, kurš pārstāj interesēt pat vadošos spēlētājus.
Nu labi, braucām divatā ar Raivi. Raivis veda sev līdzi galdus turnīram un tālākai nodošanai estiem sacementēto vietā (ja kāds nezin, šoziem estu turnīru un noliktavas telpu ar zīmīgo 13. numuru pārplūdināja celtniecības atkritumi). Kā un kad došos atpakaļ, nezināju, bet es vēl nejūtos TIK vecs, lai mani tas satrauktu situācijā, kur kaut kāda atpakaļtikšana ir neizbēgama kā sociālisma vispasaules uzvara. Galu galā Raivis izvēlējās nedzert un nospēlēt turnīrā, tā ka viņš mani arī atgādāja atpakaļ..
Pa ceļam uz brīdi ielipām korķī (šķiet, notriekta motociklista dēļ) un prātojām, vai nemest loku caur Limbažiem liekus 30 km, bet tomēr izmocījāmies cauri. Tautas bija faking daudz - tā kā Jūrmala bij "Novajas Voinas" pieķēzīta, tad visi dzinās uz ziemeļu pludmalēm.
Pētera nams mūs apsveica ar daiļrunīgu instalāciju.
Lauku kravas taksometrs.
Dabiski, pirmām kārtām es aizgāju jūriņā. Dabiski, ar fotoaparātu. Dabiski, ne jau nu viens pats, bet ar pasaules eksčempioni... lai arī ja kaut kam man tobrīd bija uzkraut kluci atomsēnes augstumā, tad tas bija uz sporta tituliem...
No sportiskā viedokļa visas tās pusplikās Aleksijas bildes te ir pilnīgi liekas un es viņas ievietoju tikai filantropijas pēc. Nu un lai parādītu, ko jūs, tūļas un mājāssēdētāji, laižat garām.
Nu un es ar' kā fotomodelis, lai jums dzīve tik skaista neliktos...
Tas nav inscenēts kadrs, bet gan slēptā kamera. Daži mūsdienās vēl lasa grāmatas no celulozes kopijām.
Trešoreiz pēc kārtas paziņojis, ka netraucēšu viņai izglītoties, es aizlasījos atgriezties pie sporta notikumiem.
Tauta testēja inventāru.
Starp citu. Ja dāmas mēs sev bijām pagādājuši tādas pajaunākas, tad tēviņi visi, izņemot Raivi, bija jau veterānu gados.
Saimniece un izēšanas čempione..
"Nu labs ir, prom braukt man gribās vēl mazāk kā spēlēt."
Tā kā visus jau esmu nosaucis agrāko gadu atskaitēs, man slinkums katrā bildē skaidrot, kurš ir who..
Možajevam ir tik spēcīga aura, ka viņu grūti dabūt asumā.
Sabraukuši visādi!
No jūras izlīdusī Aleksija pavēstīja, ka viņa ik dienu peldās pa 10 reizēm, jo šogad pie normālas jūras citur vairs netiks. Daudz netrūka, ka būtu arī turnamentu noignorējusi.
Karsts, piljad.
Veicināšanas balva jaunajam talantam.
Pusfināls.
"Handikapa turnīrs", iekavās - cik kuram vārtu dots priekšā..
Riņķa turnīrs. Pelnīta priekšpēdējā vieta, atbilstoši spēku samēram - visumā nospēlēju normāli, cik tas iespējams šādos apstākļos. Piedevām kaut kāds lapsenes kalibra lopiņš man iedzēla kājā un mans necenzētais rēciens tai brīdī būtu varējis ieiet vēsturē, ja pēc tam tas decibelos netiktu pārspļauts - vajadzēja izsaukt "peldētāju Zuzannu" no viņas akvārija, un ja Vavas apdullinošais rēciens "Sašaaaaa!!!" nenesa redzamus augļus, tad mans bišķi klusākais, bet labāk motivētais "Arbuuuuz!!!!" nekavējoties noveda pie atbildes.
Finālsērijas laikā.
Svinīgā apbalvošana. Notika divreiz, vispirms dēļ manis, tad dēļ cita fotogrāfa, un ne reizes dēļ paša Raivja.
Pleju ofu rezultāti (1-4 un 5-8 vietas spēlēja atsevišķi). Lai gan es uztaisīju ekzit-čempionei nervu traumu ar 6:1 un 8:1, tomēr klases pārsvars deva uzvaru labākajai.
Pamazām mītiņš pārgāja gremošanā.
Nē, tā nav lomu spēle. Man tā liekas.
Mēs viņu iznīcinājām.
|
|
|
