| "Laimītes ripa", 27.04.2014 |
[Apr. 29th, 2014|12:51 pm] |
  Laikam jau nevienu nepārsteidz, ka uz "Laimītes ripu" neizdodas salasīt pat kluba locekļus, kur nu vēl tālos viesus až no paša Rīgas centra. Nu ja neskaita jūsu padevīgo... Tā nu mūs atkal gaidīja tradicionālā peizāža, kurā Edgars nikni apzvana visus potenciālos un, nemācēdams kārtīgi izpaust emocijas ar vārdiem, demonstrē tās ar absolūti necenzētu sejas izteiksmi. Galu galā seši dalībnieki tomēr salasījās.
Viss, ko varu par sevi pozitīvu pateikt,- dažas minūtes man izdevās nospēlēt tai ātrumā, kas man bija raksturīgs jaunībā (nu kad man bija tikai nedaudz virs 40, jā). Salīdzinājums bija iznīcinošs - mana pašreizējā spēle ir reizes 3 lēnāka kā tolaik un noturēt 5 minūtes tādā tempā es vairs fiziski nespēju, kur nu vēl pusi turnīra kā agrāk. (Jā, es zinu, ka esmu visiem apriebies ar savu "kad mēs augām, tad desa zāle bija zaļāka, krūmi biezāki un meitenes mīļākas", bet kur jūs spruksiet?)
15 spēlēs - 15 zaudējumi un pelnīta priekšpēdējā vieta. Kāds nesaprata? Loterija, kungi. Pēc riņķa turnīra notikās pleju offi nu un man, kā jau "apdomīga un tehniska" hokeja piekritējam, tur bija senas priekšrocības. Kamēr KV, paklausīdams kluba biedru padomam, sērijā mierīgi spēlēja pret mani savu spēli, tikām es nemierīgi spēlēju savējo - un viegli uzminēt sekas. Pret virslīgu tādi joki sērijās man vairs neiet krastā, bet pret nedaudz stiprākiem viņi vēl izpeld.
Par pirmo vietu spēlēja Caics ar Lagzdiņu, par trešo - Miglinieks ar Verčinu. Galarezultātus uzzināt noslinkoju, aizjoņojis savu elektroatkarību apmierināt.
Vienīgais mierinājums, ka medaļas dabūja biežie nācēji.
Atpūtas brīdis.
Kaut kāds krimināls žūpa, ja spriežam pēc attēla.
 |
|
|
