| LKČ |
[Apr. 7th, 2014|05:16 pm] |
   Bilži un tradicionālā gānīšanās no komandu čempionāta.
Sūri&grūti man gāja ar piedalīšanos šajā pasākumā. Pirms turnīra man nācās vispirms februārī dzirdēt manas pagājušās reizes komandas tēva un mātes Zariņa prātojumus par to, ka nah viņam to lietu vispār vajag, pēc tam martā - ka iztiks arī bez leģionāriem ķipa meņja. Reanimēt pašam savu klubu man joprojām slinkums, un nesagaidījis piedāvājumus, pēdējā dienā es piereģistrējos veterānu sacensībām (pie sievietēm mani nepielaida, lai gan es prasījos - bet man varbūt ir dubultā pašidentifikācija, un vispār, kā paranoidālam šizofrēniķim man vnk pieklājas personības dubultošanās! Diskriminācija - jāiet uz "Mozaīku" sūdzēties). Un nu pēc dedlaina man zvana no Ventspils - bez manis taki nesanāk labs komplekts. Visu, ko es nodomāju, jūs varat iztēloties, zinot, ka mani spēki ir pietiekami uz vienu izšķirošu spēļu dienu, bet ne uz divām. Šausmīgi niezēja arī pašlepnums atteikties vai vismaz atteikt savu dalību veterānos, bet tomēr nolēmu necepties par detaļām un pārkāpt savu veco solījumu nekad vairs neizvarot savu vecuma izvārdzināto miesu tik ciniskā un nepiedienīgā veidā kā divu dienu spēles.
Protams, sekas veselībai bija atbilstošas, par sportu šādās sacensībās jau vairs runāt nenākas - drīzāk par tādu tīšu organisma bendēšanu kā konclēģeris vai vegānisms. Un veselības problēmas bija ne tikai tādiem Alcheimera kandidātiem kā jūsu padevīgais, arī vismaz diviem junioriem nācās lietot pretsāpju medikamentus. Bet kuru gan tas var satraukt, kad jāgādā ienākumi Inčukalna viesnīcniekiem.
Ja tā turpināsies, būs jāatjauno ātrās palīdzības klātbūtne tajos turnīros, kas tiek organizēti pēc principa "uzvar tas, kurš nodzīvo visilgāk". Svētdienā jau radās bīstama situācija, kad viens no junioriem bija tuvs bezsamaņai un viņa komanda tādēļ palika trijatā. Cik sapratu, tā gan bija nervu, nevis fiziskā pārslodze, bet mazs cilvēks var atdot Kecalkoatlam dvēseli arī no tās - un nevienam īsti nebija laika pievērst tam uzmanību, izņemot tikpat mazos komandas biedrus. Starp citu. Ja mums starp galda hokejistiem ir kāds medicīniski izglītots, būtu labi, ja pārējie to zinātu - vai vismaz kāds to zinātu un visi zinātu, kurš ir tas, kas zina. Šādiem krīžu momentiem jātiek pieskatītiem.
Atgriežoties pie savas galvenās tēmas "Belševics un pasaules likteņi", konstatēšu, ka komandā viss gāja apmēram līdzīgi pagājušajam gadam. Apakšgrupā starp četrām komandām mēs jau pirmajā spēlē tikām pie trešās vietas, zaudējot Inčukalnam-3 ar 7:8. Protams, mēs vēl ilgi par to sūkstījāmies, bet objektīvi Ē.Kuharjonoka komanda bija labāka par mums un vēlāk augšlīgā vienalga ieņēma pēdējo vietu - tā ka īsti nav par ko žēloties. Turklāt pēc tam mēs vēl visai asiņainā veidā izcīnījām pirmo vietu apakšlīgā, tā saldinot savu likteni. Ne pirmo reizi komanda ar mani sastāvā izbojā Jēkabpilij to prieku vinnēt dibenlīgu, lai gan jāsaka - ja viņi būtu bijuši ar Kuzņecovu, tas numurs mums neizdotos. Arī tāpat neizšķirts tika izspiests tikai no 4:6 pirms pēdējās kārtas. Ar to pašu Jēkabpils tika nogrūsta uz trešo vietu un otrajā nokļuva Viļņa (es nebiju slinks aiziet pie viņiem saņemt uzkodas par šādu dāvanu). Nebiju domājis, ka tās abas mēs apiesim.
Komandas vadošais trijnieks nospēlēja apmēram tā, kā no viņiem bija gaidāms. Visstabilākais no mums bija Stūrmanis (t.i. vienīgais, kas nespēlēja sestdien, precīzāk, nespēlēja galda hokeju) - gan man, gan Īšam gadījās netīkami momenti. Par laimi vai nelaimi, dažādos brīžos. Praktiski komanda spēlēja trijatā, jo abi ceturtgaldnieki līdzi diez ko neturēja - Zariņam šī nebija tā labākā diena, bet Kasparam Irbem bija daudz centības un atbildības sajūtas, taču vēl trūka prasmju (galda hokejā viņš ir šīssezonas iesācējs). Zināma problēma bija ar maiņām - Jānis pat pret vājajiem negribēja riskēt, atstājot sastāvā divus stipros kopā ar Zariņu un Irbi, tā ka gandrīz visās spēlēs viņi tikai mainīja viens otru. Jānis ar Raimondu gan arī ne visai gribēja nomainīties, lai pārtraukums nenosistu noskaņojumu. Man nogurums traucēja vairāk kā pārtraukums.
Nu un, protams, tajā manis nomainīšanas reizē mans pareģojums, ka Valmierai Krasts ar Rektiņu jau ir pirmajā komandā un Valmierai-2 jau nu jābūt pa zobam visiem mūsējiem, jo otra Krasta šiem nav kur ņemt - smalki izgāzās, jo akurāt Krasta mazā atvase tur bija. Tiesa gan, viņi vienalga 12-3 no mums dabūja iekšā arī bez manas piedalīšanās.
Traģiski, bet mēs - tāpat kā ceturtā apakšgrupas vieta, Bezenkova "Nice Castle" - nespējām izraut nevienu uzvaru no "Laimītes" pirmās komandas. Mani tas ļoti apbēdināja, līdz tam brīdim, kamēr neuzzināju, ka viņi arī finālā par pirmo vietu iznesuši savus pretiniekus (Inčukalns-2) uz sauso.
Principā līgā bija maz notikumu. Visas četras trešās vietas vairāk vai mazāk pārliecinoši iznesa visas četras ceturtās (mums tas sanāca visnežēlīgāk) un tad ķērās pie saviem rēķiniem. Cīņā par 9-12. vietu uzreiz atkrita nost redzami vājākais Inčukalns-4, bet ar Viļņu un Jēkabpili nācās pamocīties.
Krikumi
* Viens apmēram mana līmeņa spēlmanis izteica vēlmi pāriet atpakaļ uz "Melnajiem zirdziņiem" - nav nemaz tik patīkami spēlēt augstākajā līgā, kur tevi visi nes laukā un kopa ar tevi grimst komanda, ja var reāli pacīnīties par pirmo vietu kaut vai apakšlīgā un tā tikt pie pozitīvām emocijām.
* RGHK tā arī nespēja noorganizēt sev komandu. Sternāts ar Mihejevu gribēja sev atbilstoša līmeņa partnerus un ar mazāk nebija uz mieru.
* Ieminējos "Laimītei", ka viduslaikos visādiem bastardiem un jaunākajām atvasēm ģerbonī ielika par to norādošu zīmi un viņi varētu tā izdarīt ar savu otro komandu.
* Dažs komandas biedrs žēlojās, ka man spēļu laikā vēl paliekot laika viņu smīdināt. Heh, nu tad es pēc tam pacentos panākt, lai pretinieki arī visu spēli noņirgtu, izpildot pirms tās viņu priekšā kaut kādu parodiju uz maoru kaujas deju. Izdevās (te gan man jāpriecājas par ātrās palīdzības trūkumu). A vispār tā ir ideja - ieviest komandā kaut kādu ritualizētu idiotismu pirmsspēles procesā.
* Mūsu komandu praksē visi sauca par "MZ", lai atšķirtu no Ventspils JN komandām.
* Vispār es saprotu daža traģiskos vaidus par sabojāto atmosfēru - jā, sīko dauzīšanās ir mazāk, alkohols sacensību apkaimē arī kļuvis par retumu un vispār ārēji tas viss tagad izskatās pēc sporta pasākuma, bet kapāšanās "tur augšā" kļuvusi ļoti nežēlīga un tīri uz rezultātu tendēta. Par "džentlmeņu sportu" kāds atcerās vairs tikai tur, kur ne uz ko īsti nepretendē, vai arī kad var runāt no spēka pozīcijām. Var jau būt, ka man rēgojas, jo augšā vairs neatrodos un no malas ne vienmēr labāk redzams.
* Aizvien vairāk parādās jēdzīgu fotokameru. Iespējams, es varēšu turpmāk sev aiztaupīt tādas "protokola bildes", kā šajā postā.
* Man šķiet, visām komandām jābūt vienai dalības maksai - neatkarīgi no spēlētāju skaita tajās.
Inčukalna sporta rezerves.
Kapteiņi un daži nekaunīgi tipiņi, kas sevi par tādiem iedomājušies.
Tautas smīdināšanā es tikai eju galvenā tiesneša pēdās.
Atim pēdējā laikā smadzenēs attīstījies trenera puns - izmantojiet, kamēr viņš nav sapratis, ka var savus padomus dot arī par krietnu naudu. Mani viņš arī pie gadījuma mēģina uzdabūt uz augšu, bet es rokām un kājām turos pretī, brēcot, ka šitā sūdu čupa ir mana dzimtene un es to nekad neatstāšu augstākās līgas zaigojošo tāļu dēļ. Principā es zinu, ka viņam taisnība un kamēr nesākšu labot savas kļūdas, ar manu spēles stilu mans ceļš ir tikai lejup, bet cik drausmīgi negribās neko mainīt!
Ventspils GHK, atlasīti pārstāvji.
Valmiera-1.
Valmiera-2.
Jēkabpils un Viesīte.
"Nice Castle", Rīga.
Inčukalns-4.
Lietuva.
Ventspils-3.
Vēlreiz VGHK. Šobrīd bez "Melnajiem zirdziņiem", kuri iemūžina.
Sandra.
Inčukalns-3.
Inčukalns-1.
Inčukalns-2.
Ventspils-2.
Ventspils-1.
Skrunda.
Laimīte-1.
Laimīte-2.
Krasts juniors. Atcerieties viņu, un vēlāk nesakiet, ka neesmu jūs brīdinājis :)
Interesanti, kur galvenais tiesnesis glabā savas dažādkrāsu kartītes spēlētāju audzināšanai.
Ne tas pirksts.
All stars of The Ass League Two.
Daži malāsēdētāji atrada sev labākas nodarbes kā tas jūsu galda hokejs.
Kā, teiksim, pierīšanos.
Komandas rezervisti izskatījās pavisam sadrūvējušies.
Pārējās cik necik publicējamās bildes (dažiem viņu manis izcūkotās fizionomijas aizsūtīšu personiski, lai pasaule nesmejas).
   
   
   
   
   
   
   
   
|
|
|
