| Slavas apvītās vēstures lappuses |
[Mar. 22nd, 2014|01:02 pm] |
Mani nesen palūdza pastāstīt par vienu manu skaistās jaunības izlēcienu, ielieku arī te. Zem apgrieznes daudz burtu.
Operācija "Кощей над серединой Днепра" bija manas kriminālās plānošanas triumfs ar pornogrāfijas elementiem... Es jau pats vairs neatceros, kā caur vēstulēm (Internets tolaik, ap 2000. gadu, mirstīgajiem vēl nebija pieejams) sapazinos ar 17-gadīgu jkdzi no Hersonas (man bija 35), bet vārds pa vārdam, un politiskā sarakste viegli pārvērtās par iemīlēšanos manī (nejaukt ar to īsto un lielo mīlestību). V obščem, asocializēta rakstura meitene no nabadzīgas ģimenes samīlējās erudītā, ģēnijā, morālajā autoritātē un romantiskajā varonī, kas savām rokām sarāvis gabalos PSRS un nolēmis, ka ar to viņam vēl par maz. "Ar vienu sacūkotu pasauli nepietiek". Es visu to uzņēmu ar man raksturīgo ironiju, bet mana mākslinieciskā gaume (daudz lielākā mērā kā sirdsapziņa vai iekāre) prasīja no manis izstrādāt kaut ko situācijas cienīgu. Kas varēja būt skaistāk kā apmierināt tvīkstošas meitenes vēlēšanos un personīgi ierasties apsveikt viņu 18. dzimumdienā, atgādājot pašam sevi kā dāvanu? Problēmas bija divas: pirmkārt, manā rīcībā bija tikai 50 lati, ar ko pat vīzām tikko pietika, otrkārt, man bija maz izredžu šīs vīzas dabūt. Pa ceļam bija Baltkrievija un Krievija, kuras neslēpa, ka galīgi nesapņo mani redzēt savā teritorijā, pieminot manas agrākās aktivitātes tur un kontaktus ar turienes opozīciju. Polijas apkārtceļš bez lielākas naudas un valodas likās nereāls. No otras puses, gadus 5-8 pirms tam es biju nereti ar mugursomu plecos naktīs pārkāpis Latvijas-Krievijas robežu un jutos visnotaļ gatavs atkārtot numuru. Apgādājies ar kartēm, es sāku izmeklēt vājos punktus. Testbraucienā es pārmeklēju Indras-Bigosovas dzelzceļa posmu un apkaimi no mūsu puses. Nepatika. Robežupīte aprīļa sākumā nebija viegli forsējama (peldēt es neprotu), robeža bija pārpurvota un sniega klāta - pat ja tiktu pāri, pēdas paliktu pamatīgas un ātri aiziet tālu nebija iespējas. Pēc tam es nostaigāju līdz dzelzceļam un gar to atpakaļ līdz Indrai. Nometies uzkalnā, es tumsiņā dažas stundas pētīju, kā stacijā tiek kontrolētas kravas - cerot tur, kur beidzas prožektoru gaismas, pieskriet pie vēl pilnu ātrumu neuzņēmuša prečinieka, pieķerties pie vagona un pārvarēt robežu tādā veidā, bet pēc tam nolēkt pirms Bigosovas. Pirms 10-15 gadiem no ejoša vilciena lēcis jau pāris reizes biju... Tomēr izlēmu, ka risks par lielu. Gar dzelzceļu vismaz mūsu pusē netrūka stabu, lielu akmeņu un asu priekšmetu, un lēciens tumsā ar velšanos uz priekšu būtu stipri neapdomīgs (figņa tie Londona apraksti par nolēkšanu skrējienā, vismaz mūsu apstākļos). Un 35 gadi arī nav 25, organisms ne tas. Citiem vārdiem, es nobijos no riska lauzties pa īsāko maršrutu un nolēmu tā vietā paļauties uz kāju izturību.
Pēc trīs dienām es ar 10 kg bagāžu rokā - kura sastāvēja g.k. no "Laimas" produkcijas un Hersonā tolaik grūti dabūjamām grāmatām,- naktī izkāpu Krāslavas stacijā un ar padomju ģenerālštāba karti azotē mundri aizkātoju Varnaviču virzienā. Man pat ne reizi nenācās slēpties, tiesa, mūsu pusē mana atrašanās teorētiski bija legāla un slēpšanās būtu savādība. Robežsargu punkts ceļu krustojumā Dvoriščos laistījās ugunīs, un viņu atblāzmā man izdevās atrast tam apkārtceļu. Vajadzīgajā vietā nogriezos pa stigu, un austošajā gaismā pēc 15 km naksnīgā soļojuma pārrausos pāri seklajam robežstrautam pa citu tādu pašu gudro (vai pašu robežsargu) samestajiem akmeņiem un pār baltkrievu saliktajām dzeloņstieplēm - hip-hip-urā, manējs baltā krievijā. Pirmais uzdevums - tikt pēc iespējas tālāk no robežas. 8 km uz dienvidiem - vietēja šoseja, uz priekšu, kungi un neesošās dāmas!
Entuziasms mans bišķi pagaisa, kad pēc pāris km mežs beidzās un ceļmalā parādījās Dzjargova - kas bija lielāka kā uzrādīts kartē. Taču sešos no rīta visiem bija interesantākas lietas kā blenzt uz svešinieku, kas staigā pa to, ko varēja nosaukt par galveno ielu, suņus tracinādams. Nez vai kāds šaubījās, no kurienes es tāds esmu uzradies, bet es apzināti biju ietērpies visai noplukušā vamzī un ar dažām iebildēm derēju par no Latvijas atnākušu pierobežas žūpu, kas ieradies lētāk nopirkt ēdamo. (Te jāprecizē, ka Baltkrievijā tolaik bija pēc valūtu kursa fantastiski zemas cenas un algas - kā pie mums 90. gadu sākumā.) Lai gan valstī jau tad valdīja paranoja, šāds personāžs nevienu neieinteresēja. Es aizbridu līdz šosejai (piebildīšu, ka lauku ceļi Baltkrievijas pierobežā nebija ceļi šā vārda latviskā nozīmē) un lepni aizsoļoju Braslavas virzienā, pieņemdams, ka drīz atradīšu autobusa pieturu ar sarakstu un problēmu līdz Gomeļai vairs nebūs.
Kā tad, gaidi ar maisu. Jēdziens "saraksts" Baltkrievijas pieturām bija svešs, toties izrādījās, ka neesmu novērtējis viņu paranojas pakāpi. Izrādījās, ka viņu robežjosla beidzas nevis 5 km no robežas, kā pie mums, bet gan 15. Par ko es laimīgā kārtā pārliecinājos, tikai sasniedzis attiecīgu plakātu uz šosejas. Toties saraksta vietā drīz atradu pieturu, kur cilvēki gaidīja autobusu, un pievienojos tiem. Drīz es kā kungs un ķeizars uz četriem riteņiem iebraucu rajona centrā Braslavā.
Braslavā mans nožēlojamais izskats nevienu apmānīt nespēja - tur viņi jau bija redzējuši baltiešus. Visvairāk mani iespaidoja pāris skolniecītes, kuras palūdza no "bagātā ārzemnieka" naudu saldējumam. Starp citu, viņas to tiešām nopirka. Tie nožēlojamie daži santīmi, ko varēju atlicināt šādiem mērķiem, te bija reāla nauda.
Braslava un apkaime slavena ar daudziem ezeriem, bet tie vēl bija aizsaluši, kas darīja krietni aukstāku arī pilsētiņu.
Minskā ne bez nervozitātes sanāca novērot vietējo policiju. Visa policija bija ietērpta zilā kamuflāžā (lai neviens nepamana, kad viņi lido ārā pa logiem, vai?) un sastāvēja no reāliem mordovorotiem. Tā kā stacijā viņi bija nenormāli aktīvi, vilciena gaidīšanu veicu, staigādams apkārt. Redzēju arī tik vārgus vietējos zaldātiņus, kādus pie PSRS pat stroibatā neņemtu, lāpītās formās, kas bija izbalojušas jau pirms viņu iesaukšanas. Acīmredzot viņiem tās neatdod pēc dienesta, bet izmanto jauniem rekrūšiem. Kopumā šādas armijas kaujasspēju es novērtēju ar nulli. Bija acīmredzami, ka vienīgās briesmas vietējais režīms gaida no iekšienes.
Gomeļā mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Robežjosla pret Ukrainu izrādījās 25 km plata. Varēja tikai nolādēt likteni un konstatēt, ka pēc divām negulētām naktīm un 30 km kājām ar nesamo mani atkal gaida soļošanas čempionāts. Vēl sanāca nervozitāte - uz perona man nācās šo to atbildēt piepilsētas braucējus izprašņājošiem vietējiem mentiem, kas nebija viegli, ievērojot manu spēcīgo akcentu. Bet vai nu man no pārbīļa akcents pazuda, vai viņi bija īpaši stulbi, vai arī tas ir normāli, ka piegomeļas vasarnieki runā ar latviešu akcentu... Aizbraucu līdz vietai ar izteiksmīgo nosaukumu Uts un mierīgi laidos čāpot pa purvaino mežu, turot dzelzceļu redzeslaukā, visriebīgākajās vietās riskējot uzlīst uz dzelzceļa uzbēruma.
Pēc kāda laika nostrādāja vai nu padomju cilvēka psiholoģija, vai mana ļaundabīgā aizraušanās ar militarizētu fantastiku. Bet man bija padomju armijas karte, un baltkrievu virsniekiem arī. Es zināju, kur es noliktu savus robežsargus, ja būtu tāds virsnieks, un tuvojoties Terjuhas stacijai, izmetu lielu loku. Bet speciāli piegāju palūrēt kādā man ērtākā vietā - kā tad, sēž tur vanadziņi, gaida, kad kāds pats pie viņiem atnāks. Labi, kad tu spēj domāt kā pretinieks, bet viņš kā tu domāt negrib, jo nafig viņam vairāk kā citiem vajag.
Viss tālākais bija minimālas uzmanības un tehnikas jautājums. 30 km līdz ukraiņu Dobrjankai tika nosoļoti 10 stundās - visnotaļ cienīgs ātrums, ievērojot apstākļus. Dobrjankā arī bija robežsargi, bet viņi izturējās tieši tā, kā no ukraiņu robežsargiem varēja gaidīt. Tas ir, nevienu neinteresēja, kas es un no kurienes, un visdrīzāk arī nepamanīja, jo mierīgi grauza speķi savās telpās. Es uzreiz sapratu, ka problēmu vairs nav, bet no robežjoslas tomēr jāiziet. Biju jau krietni noguris, bet trešo bezmiega nakti tīri uz entuziasma vēl izturēju, nostaigājot nu jau atklāti pa šoseju 35 km līdz Repkiem (varēju sākt stopot krietni ātrāk, bet man uznāca dulla tieksme nokātot šai operācijā 100 km). Nākamajā rītā sagaidīju tur pirmo autobusu uz Čerņigovu, no kuras lepni piezvanīju Natašai uz Hersonu: reids veiksmīgs, uzskati, ka esmu jau Hersonā.
Tā arī bija. Jā, bija dažas detaļas - piemēram, Kijevā nācās redzēt pie mums sen aizmirstos biļešu spekulantus (man šķiet, ka viņu, nevis teroristu dēļ, vēlāk arī Ukrainā ieviesa biļešu pārdošanu uz vilcieniem pēc pases), samocītās kājas nācās turpat Kijevā mērcēt Dņepras ūdeņos, vilcieni Ukrainā bija diezgan traģiski), taču nebija nekā, kas būtu saucams par problēmu. Nu bet tālāk sekoja mēnesis Hersonā, kas jau ir cits stāsts. Un atgriešanās pēc praktiski tā paša scenārija. |
|
|
