| Vazājos pa Baložiem |
[Mar. 6th, 2014|04:01 pm] |
| [ | music |
| | Evita Meiersone - Velc pelīte saldu miegu | ] |
   Dievi laikam gan ir tādi bišķi kreizī, ja jau aizdzina mani uz Baložiem. Ne pirmo reizi dzīvē un jādomā, ka ne pēdējo. Savulaik Baložos es vietējā skolā taisīju sīkus galda hokeja turnīrus interesentiem, bet nu jau daudz gadu aiztecējis un bija interesanti paskatīties - lai gan nekas jau īpaši nav mainījies.
Ierados es miestā pa Skolas ielu un aizgāju pa Bērzu - nu jā, es nemīlu lietot sabiedrisko transportu attālumiem zem 10 km, gluži tik vecs vēl nejūtos, lai nevarētu bišķi pačāpot. Kā redzam no maršruta - apmeklēts tika vienīgi pats centrs.
Viss chronoloģiskā kārtībā. Pēc palielas izgāztuves forsēšanas es pamanīju pirmās mājas.
Mājām sekoja asfalts.
Un neasfaltēti, lai Tievs man žēlīgs, "prospekti".
Labiekārtotu dzīvokli kūdras purvos nevienam nevajag?
Kaut kā neatminos tai skolai tik pompozu sporta kompleksu. Laikam svaigs sasniegums. Tiesa gan, ar tādu celtni vajadzētu efektīvāk viņu izmantot, citādi no sporta piedāvājumiem sludinājumi minēja tikai futbolu un novusu.
Skola no priekšpuses.
Pilsētas ģerbonis. Jā, vietā ar tādu nosaukumu vajadzētu jau gan ģerbonī putna spārnus, nevis lēpes ar vardi, bet ko lai dara, ja apkaime mudina nevis pilvināties pa atmosfēru, bet sēdēt un kurkstēt?
Kultūras nams neguļ. Nav jau kaut kāda, piedodiet, Seda.
Aicinām tikai pareizticīgos kristiešus, pārējie vienalga ne velna nesapratīs. Tiesa, 98% pareizticīgo kristiešu arī ne.
Sajūsminājos par metodi, kādā izrēķinājušies ar nepareizajām plāksnītēm.
Kad es te ar galda hokeju noņēmos, šitos ūķus akurāt būvēja.
Pagrabi, kas cienīgi būt par bomžu un hobitu mājokļiem.
|
|
|
