| GH, Rīga, 18.01.2014 |
[Jan. 24th, 2014|06:14 pm] |
  
Ja nu kāds neseko kultūras jaunumiem, tad vēstām caur šo elektrības vadu, ka janvāra vidū notikās kārtējais Divzvaigžņu Latvijas (jo trešā zvaigzne mums kaut kur nodējusies tik sen, ka neviens īsti neatcerās, vai vispār kādreiz tāda bijusi... nu to jesķ es atceros gan, ka pie mums kādreiz brauca arīdzan no Latgales, ne tikai no viņas pievārtes, bet tas tikai apliecina manu dinozaurību) kausa posms plastmasas hokejā. Zem apgriezuma kaudze miglasgaismasrakstu un bišķi kumentāra.
Kā jau pienākas, sākām ar baismīgu kavēšanos. Te kāds atnāk ar novēlošanos un sešdesmit gaida uz vienu, te kāds ieskata, ka par zemu iesēts un vienā grupā ar fucking Belshewitz viņš netix augšenē... (st. citu, daudz jau arī netrūka, ka tā sanāktu). Tiesnesim nebija leksikonā vārdu nahuj, na huj, pohuj un ņi jebjot, no tā puse mūsu problēmu. Nu kāds žurks traucēja tā vietā, lai pārtaisītu visas grupas, ielozēt jaunpienācēju kādas grupas brīvajā vietā un tāpat ar paša kavētāja roku papīros ieskribināt? Daži nepieredzējuši ļaudis domāja, ka sākumu pārcelšana uz vēlāku laiku atrisinās pro bļemu. Ne velna, tāpat būs kavētāji, un atliek vai nu dzīt viņus projām, vai pielāgoties viņu ātrai iekļaušanai sarakstos.
Taču pašai idejai mainīt sākumlaiku ir zināms pamats, jo man arīg piegriezies savās bildēs gaišināt melnos plankumus zem ventspilnieku acīm (sazin kāpēc ar jēkabpiliešiem tāda problēma nerodās, laikam viņiem pilsētā piektdienas vakaros ātrāk slēdz ciet visu, kas ir par ģeķību Tam Kungam un skādi sportiskajam režīmam). Jāpastāsta vai jāatgādina pēdējās desmitgades jaunpienācējiem, ka savulaik es pats biju viens no galvenajiem ātrāka sākuma prasītājiem - un tam bija nopietns pamats. Mēs tolaik galīgi nespējām ieturēties laika rāmjos, ķīvējāmies tādēļ ar saimniekiem un gadījās pat, ka vakarā mūs vnk izsvieda no zāles pēc solītā laika beigām un nācās finālus spēlēt tumšā vestibilā. Sākums desmitos bija atvieglojošs tieši no šī viedokļa. Taču tagad sistēma daudzmaz funkcionē, un sākšana desmitos no rīta ir tikai skaista tradīcija - kuru var arī atcelt, gan neaizmirstot, ka ja Rīgā transporta apstākļi ļauj sākt un beigt jebkurā civilizētā laikā, tad nomaļākās vietās vakaros var rasties problēmas ar atpakaļtransportu. Ja jūs ziemās būtu tik daudz notupējuši sildoties visādās trepjtelpās kā es, gaidot pirmo autobusu no Talsiem vai Ventspils uz Rīgu, tad saprastu, ko es domāju...
Nelielais dalībnieku skaits šoreiz attaisnojams ar sasodīto ledusskapi apkārt - es neko sliktu par šo ziemu negribu teikt, bet tā nu sanāca, ka viņa sākās pāris dienas pirms turnīra. Caics ar Sīli savukārt bija izlēmuši, ka nu to galda hokeju nafig, viņi jau pēdējās nedēļās ir pārspēlējušies un jāpalaiž pie stūres jaunā paaudze. Jauno paaudzi šoreiz sanāca simbolizēt Saulīšu Edgaram.
Vēl man ir tāds jautājums par to, kāpēc pirms džingla sākuma obligāti jāpalaiž kaut kas līdzīgs bojātas tramvaja bremzes skaņai vai, drīzāk, hipopotama gārdzienam viņa rīkles pārgriešanas laikā? Es kaut kā varētu iedomāties arī optimistiskāku signālu.
Ar to es esmu pateicis, ko gribēju (daļu no tā - ne pirmo reizi un laikam gan ne pēdējo), varu sākt par privāto.
Tā kā seno dievu saprašana par humoru ir visai novecojusi, tad uzreiz pēc mazuliet smieklīgas virtuālas apmētāšanās ar sniegu Internetā ar Ilzi viņi nolēma, ka šī diena man samierināšanās nolūkos jāsāk un jābeidz kopā ar viņu. Gan pirmā, gan pēdējā mana spēle turnīrā bija ar augšminēto jkdzi un beidzās ar Ilzes minimālu pārsvaru. Ko tu stiprai padarīsi.
Apakšgrupā nebija nekādu vērā ņemamu pārsteigumu, un iesētais otrajā līgā es tur arī bez lieliem uztraukumiem nonācu. Uzraušanās 5:10 no Kuzņecova tīri rezultāta dēļ kļuva par spožāko notikumu manās spēlēs - bet pie mūsu abu stila un pašreizējā spēku samēra arī tas ir normāli. Līgu gan es nospēlēju ne īsti riebīgi, bet zem sava līmeņa. Vissmagāko sagrāvi - 4:8 - dabūju no Kamzola. Jāteic, ka paskatījies uz viņu, es pirmajā brīdī nobijos, bet pēc tam nodomāju, ka nu man ir labas šanses. Raugait, Rūdolfs vispār prot pastāvīgi ieturēt tik flegmatisku sejas izteiksmi, ka es plīstu aiz skaudības un atceros stāstus par indiāņu karotājiem, bet šoreiz viņa sejā bija lasāmi tādi Pohujs un Veltšmercs, ka es nenoturējos un nokomentēju blakus esošajiem, ka te no viena skatiena skaidrs, kāpēc Rūdolfs nav savā līgā. Ātri vien izrādījās, ka vai tas tikai tāds advancēts pokerfeiss vai tiešām pofigs, bet izgājienus viņš tā kā tā krāmē iekšā vienu pēc otra, neatstājot man nekādu cerību salādēt pretī vēl vairāk.
Beigās es ar lielu pārsteigumu konstatēju, ka mēs ar Ilzi esam tiktāl nolaiduši muļķi, ka esam palikuši savas līgas zemākajā četriniekā. Ātri sērijās izrēķinājušies ar pārējiem apakšniekiem, mēs nonācām viens pret otru. Pirmo spēli, kā parasti pret nevājiem pretiniekiem, es traģiski nolēju (0:7) - mani vairāk interesēja, kā pretiniece uzbrūk, nekā ar kādu rezultātu es kāšu. Tālāk jau aizgāja daudzmaz līdzīgi, bet pagarinājumos augstākā klase vienalga sevi parādīja. Un tā nebija manējā...
Es jau nodomāju, ka tas ir kāds mājiens, tak izrādījās, ka šitais pedobīrs te ieklīdis nejauši un domāts vienai učenei (t.i. mājiens, bet ne klātesošajiem).
Dažs nepiedalošais atstiepa līdzi pierādījumu, ka pēdējā laikā tiešām bišķi aizņemts.
Un dahuja bilžu, kuras es neatzinu par cienīgām tikt izskatītām izmērā 800*600 kopā ar citām un vairumā neapstrādātas (ja kādam ļoti vajag, varu aizsūtīt arī pilnizmēra, bet likt Tīklā lielākas par *800 man šķiet veltīga entropijas kurbulēšana). Katra sīkbilde - saite uz lielāku.
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
  
    
    
    
    
  |
|
|
