| Rīgas kauss, 7.12.13. |
[Dec. 10th, 2013|10:09 am] |
Tā nu sanāca, ka nebiju ieradies uz diviem lielturnīriem pēc kārtas: pirmoreiz nolēmu, ka manos gados organisms jau vairs nepavilks nokļūšanas grūtības, par ko jau savulaik žēli raudāju attiecīgā vietā (vispār man jāatzīmē, ka mēs pārāk daudz ko pašlaik uzturam uz vecās organizatoriskās inerces, bet ar reaģēšanu pie situācijas maiņām iet apmēram kā Zolitūdes "maksimā" - pārāk maz un/vai pārāk vēlu); otrreiz vnk biju drusciņ vīrusains un negribēju aplaist cienījamos sportistus un plašo skatītāju pulku. Dabīgi, ka izvairīties arī vēl no Rīgas Kausa pēc tā jau būtu pagalam aizdomīgi, turklāt vēsturiskos personāžus ķipa meņja speciāli aicināja. (Tiesa gan, atnāca viņu tik maz, ka mani mazuliet interesē, kā viņus vispār meklēja - labi, dievu nolādētā un dēmonu apčurātā purngrāmata kopā ar čivinātājblociņu vienalga nav nekam derīgi, ja tu viņos neesi pats administrātoriķis, bet vismaz draugos.lv kāds neatrastos ļaužus skatījās???) Lai vai kā, mans dabiskais tautiskā zemnieka riebums pret vietām, kur lieto maiņas apavus, tapa pārvarēts un attiecīgi šabatā es pagodināju Kultūru šķūni ar Savu zaigojošo klātieni.
Kopā ar lipīgu papīrīti ar savu uzvārdu (plašas darbaļaužu masas nekādi nevarēja viņu atlipināt no aizsargkārtas, tā ka mūsu tradicionālo sākuma aizķeri šīs masas pavadīja, lamājot ļauno likteni un palīdzot viens otram tikt galā ar nožēlojamo, bet traki ietiepīgo matēriju,- pēc tam vēl izrādījās, ka pie civilizēta apģērba viņš toties nelīp klāt) man izsniedza arī kaut ko pilnīgi neizprotamu pudeles korķa formā. Iespējams, alkoholiķi zina, kas tas par devaisu, bet es, paskatoties uz viņu, jūtos priecīgs, ka nezinu un zināt negribu. Un dāvinātam korķim, protams, pudelē neskatās,- ceru vismaz, ka tas netika pirkts par federācijas naudu... Vēl mums tika prezentēti visādi pārpalikumi no nesenā bērnu turnīra (apmēram tikpat lietderīgi kā decimetrīgais korķis) un pildspalva priekš īpaši treknu ekstremitāšu īpašniekiem, bet bišķi vēlāk tādām sevišķi izcilām personībām kā jūsu padevīgais kungs un ķeizars - papildus vēl siltumglabājoša krūzīte, t.i. saimniecībā normāli lietojama manta, atšķirībā no visa augšminētā. Īpaši ievērojot to, ka lielās sacensībās ziemā plaši izplatās gripveidīgās slimības.
Pirmā prieka vēsts nāca jau pirms sākuma - izrādījās, ka tādiem žilbinošiem apgaismības starmešiem kā... nu jūs jau sapratāt... atklāšanas cermonijas laikā ļaus pasēdēt. Problēma šī ira visai traģiska, jo sēdvietu Kultūrvidenes tribīnēs nav un mūsu maniere rīkot atklāšanas kādas reizes desmit garākas kā vajadzīgs jau bija devusi man pamatu iepriekš apdomāt, kur es varētu nolīst pa tās laiku - reizēm jāizvēlas starp normālu spēlēšanu un organizatoru ceremoniāla izpildīšanu, jo vienā dienā uz divām fiziski un morāli grūtām lietām spēka vecam cilvēkam nepietiek. (Piezīme. Pie mums pēdējos gados uzradušais idiotiskais paradums rīkot pārsteigumus, nesaskaņojot tos ar šiem pārsteigumiem klātienē nepieciešamajiem dalībniekiem, kopā ar nespēju mācīties no kļūdām rada visai daudz liekas nervozēšanas cilvēkiem, kas nav vainīgi pie šādu pārsteigumu organizētāju darbotieskāres...) Domāju, ka tas man deva papildus kādus 3-4 punktus pret cilvēkiem, kuriem nācās šo atklāšanu pārdzīvot, kājās stāvot.
Pati ceremonija pozitīvi izcēlās vienīgi ar to, ka šoreiz mūs neiepriecināja ar vienas vārdā nesaucamas grupas (jo es aizmirsu, kā viņa saucās) muzikālajiem priekšnesumiem. Tomēr Allāha žēlastība ar to arī aprobežojās un mēs dabūjām stāvēt miera stājā pie himnas, kuras izpildījums liktu nodrebēt pat satrakotu mežacūku baram. Man apkārtstāvošie atzina, ka pat klasiskais mūsu himnas variants (kurš arī stipri atgādina vilka gaudošanu uz mēnesi) pēc šitā šķiet patīkams. Vēl pa zāles centru pamanevrēja mazu dejotāju pāris, kurš savam vecumam darīja savu darāmo labi, bet es neieteiktu viņiem uzstāties homofobu priekšā. Iespaids radās visai netradicionāls. Toties par dienas zvaigzni jau ceremonijas laikā kļuva Ilgvars Pavlovskis, kurš jau dziļā aizvēsturē bija apgādājies ar kameru un nu uz sienas demonstrētie viņa paleontoloģiskie kadri no pirmajiem Rīgas kausiem dažam jaunākam kļuva par atklāsmi.
Pēc nelielas savstarpējas psiholoģiskas palīdzības himnas traumētajiem, tika palaists turnīrs un man zuda visa tieksme un spējas sekot apkārtējai pasaulei, kura saruka līdz laukumam un paša personai - izņemot retos brīvos brīžus, kurus es pavadīju, ar ziepjutrauka palīdzību gādājot sev jaunus ienaidniekus un uzturēdams formā vecos. Attiecīgi, par paša spēli.
Īpaši žēloties šai ziņā man nav par ko - iesēja otrajā līgā, tā arī nospēlēju. Drusku haosu radīja pusreitinga un ārpusreitinga špīleri, kuru eksistenci mūsu reitinga stādītāji sekmīgi ignorē. Rezultātā atnāk visādi šaubīgi kungi un Kungi un izjauc statistiku, un visi pēc tam izliekas, ka nekas tāds nav noticis. Mūsu grupā par tādu reitinga nenovērtētu bumbvedēju kļuva Ē.Kuharjonoks, kuru no apakšas stutēja M.Andersons un E.Vāvers. No šīs kompānijas es izspiedu tikai vienu punktu! Protams, ar tādu rezultātu pret grupas apakšniekiem grūti cerēt tikt augstāk par savu vietu, un neko daudz nelīdzēja neizšķirti pret abiem grupas līderiem. Toties tie mani izglāba no izkrišanas uz trešo līgu - Andersons galā bija līdzīgs man pēc punktiem un savstarpējās, toties man bija izcila vārtu starpība. Tobrīd es nodomāju, ka tas ir pateicoties manai nežēlībai pret mazajiem - es, spēlējot ar viņiem, rēķinājos ar tādu iespēju,- bet skatoties tabulā, redzu, ka galvenā atšķirība tomēr bija spēlēs pret vadošajiem, kuriem es neatļāvu sevi galīgi sagraut. Mārcis redzami zaudētās spēlēs nebija tik iecirtīgs.
Negaidīti viegli man grupā gāja sist par mani pārdesmit vietas augstāk izsētos krievijāņus - es jau nodomāju, ka viņi ir stipri pārvērtēti, bet līgā ar tādiem pašiem jau gāja līdzīgi. Tiesa gan, uz līgu es jau biju paguris... Vēl atmiņā iekrita zviedrs Videls, kurš centās spēlēt manā stilā, bet ne jau nu pret "fucking Belshewitz" tas bija jādara - savus vājos punktus es pazīstu un lādēju tik iekšā. Bet kā viņš šādā stilā ielika 4:2 Ernšteinam, to es būtu gribējis redzēt. Mani pašu Guntis ar 8:4 nonesa, un tā bija mana smagākā zaude grupā. Anete pret mani nodemonstrēja "Miglinieka caurumu" - sekmīgi nosedzot manus malējos, viņa atļāva brīvi ālēties manam kreisajam aizsargam. Ar attiecīgām sekām. Neveiksmīgi - t.i. slikti - nospēlēju pret Ilgvaru, bet viņš startā bija tik daudz palaidis, ka tas viņam vairs nelīdzēja - kopā ar Baibu viņš tika nosūtīts trenēt trešo līgu.
Pārtraukumu notupēju uz vingrotāju soliņa kompānijā ar "lidojošajiem mērkaķiem" - mazajiem pēterburdziešiem Krjaževiem. Iz interesantā - viņu mamma sprieda, ka pie mums žūpu un nakts aurošanas krietni vairāk kā Pīterā. Nebūdams dumjš, es apvaicājos, kur viņi apmetušies. Izrādījās, viesnīca faktiski Stacijas laukumā... Ceru, ka izdevās ieskaidrot, ka centrālā stacija pilsētās, kur tāda ir, parasti ir visai specifiska vieta...
Zaicevs paņirdza, ka man ir izcils talants apģērbties pretēji apkārtējiem - kad visi atnāk kā cilvēki, es esmu izlases formā, kad visi formās vai tēširtos - es ierodos kreklā kā nejauši iemaldījies inteliģents. Āha, ir man tāds paradums.
Ne viens vien, morāli sakauts aiz nokļūšanas ne cerētajā līgā, sāka prātot par to, kamdēļ gan viņam tērēt savus spēkus, veselību un nervu šūnas starp tik garlaicīgiem ļaudīm kā zemo līgu iemītnieki. Arīdzan mūsu spēlējošais motobola treneris Zirnis pasūrojās, ka galīgi nejūt motivāciju otrajai līgai un kālab gan tad spēlēt, ja pofig. Tā arī palikām bez viņa un vēl trijiem spēlmaņiem. Uz tā rēķina es uzlēcu pāris vietas augstāk.
Otrās līgas sākums man bija gaidāmi traģisks - biju krietni izšāvies grupās un sākās zaudes. Jocīgs incidents gadījās spēlē ar R.Miglinieku - jāpaskaidro, ka burtiski visi laukumi bija defektīvi jaunā veidā, t.i. bija ļoti grūti atraut ripu no borta. It kā būtu reklāmas uz bortiem nozieduši ar līmi no abām pusēm. Raivis negribēja spēlēt pie mūsu grupas galējā galdiņa - tas bija viņam par augstu - un mēs sameklējām zemāku starp rezervēm. Un kāds ģēnijs bija noziedis ar līmi malējā uzbrucēja nūju, lai tas varētu paņemt ripu! Tikai bišķi pārcenties. Kādu minūti es smiekla pēc mēģināju spēlēt ar tādu, ripa atdalījās no nūjās tikai pēc spēcīga metiena un neprognozējamā virzienā,- bet tomēr neizturēju un nomainījām. Šī situācija manī atmodināja zvēru (tīģeri vai trusīti - labāk neprecizēšu), un turpmāk jau viss aizgāja manā labākajā stilā, t.i. visas spēles es vai nu vinnēju, vai pakāsu uz haļavu apmēram līdzīgās proporcijās. Daži pie manis vēl nepieraduši ārzemnieki lamājās savās mēlēs un pēc spēlēm nesportiski dauzīja galdus, tiesa gan, dažs pēc tam nāca pie manis atvainoties par to, ka man izdevās viņus līdz tādai psihozei novest. Kas tad man,- es sen esmu pieradis pie apkārtējo reakcijas uz faktu, ka fizikas likumi spēles ar manu piedalīšanos principiāli ignorē, un es likumiem atmaksāju ar to pašu.
Par izņēmumu kļuva trekni kāsieni no man tradicionāli neērtajiem Zālītes un Ševra - 1:9 un 2:9,- kur, protams, nekādas nejaušības nebija. No tās pašas sērijas ir 1:4 pret Novoseļivsku. Brīnos gan, kā ukraiņi vispār turpina spēlēt - nesaprotu, kā tas sausiņu stils, kurā viņi parasti spēlē, var sagādāt kādu baudījumu.
Pašās beigās, kā parasti, līga morāli sabruka un es izmantoju šo vispārēju atslābumu savas vietas uzlabošanai - pēdējās spēles līgā aizvadīju ar 100% rezultātu, jo mans fiziskais nogurums tobrīd izrādījās mazāks par apkārtējo pofigu.
Lai gan līgā ieņēmu 13. vietu no 20 reāli spēlējušajiem, pamanījos kļūt starp viņiem pēdējais pēc ielaistajiem vārtiem. Un ceturtais pēc iemestajiem.
Pie koprezultātiem atzīmēšu, ka, neraugoties uz Borisova vinni, kopumā Krievijas un Čehijas spēlmaņu vietas izrādījās negaidīti zemas un ukraiņu, somu, leišu, estu - cienīgākas kā gaidīts. Un šur tur dāmas negaidīti apgāja savus trenerus, kā Paķu un Kamzolu gadījumā. (Kārtīgai sensācijai trūka tikai Lienītes atdzimšanas.)
Otrajā spēļu dienā es jau biju tik nederīgs, ka pat nobildēt neaizgāju (par lielu atvieglojumu dalībniekiem). Kārtējais pierādījums tam, cik bezjēdzīgi ir rīkot lielus divdienu turnīrus ar veterānu dalību.
Dejotāji steidzās nepalaist garām izdevību uzspēlēt.
Lietuva trenējas.
Kārtējo reizi rezultāts tiek upurēts lietas labā.
Tauta pamazām salasās. Lai gan kādi 10 procenti pieteikušos tā arī neieradās, tā kārtējo reizi nodemonstrējot pasaulei visu iepriekšējās pieteikšanās sistēmas bezjēdzību IRL.
Reti, bet tomēr vēl kāds bez manis arī turnīra laikā pamana pretējā dzimuma eksistenci.
Vienreiz mani par manām bildēm nositīs, un tas būs tieši par veiksmīgākajiem kadriem, nevis par kaudzēm slikto.
Trusīšu galda hokeja līderis.
Māte junioram: nežņaudz tik briesmīgi kloķi, tā nav brāļa rīkle!..
Spēlē Ziemeļu Antante.
Atnāca te visādi Meijeri-Vāveri un apskādēja pusprofiņus.
Spēlē ar Sušiņinu mums bija vairāk smieklu kā spēlēšanas. Tiesa gan, tas deva man priekšrocību - man nav grūti spēles laikā sarunāties ar pretinieku, bet dažos miestos pieņemta naidīgāka atmosfēra.
Jautri uz laukuma man gāja arī spēlē ar Voļiku, bet tur nu pa ādu dabūju es (5:7)
Galda hokeja Jēzus, kurš regulāri top sists birokrātiskos un finansiālos krustos par mūsu grēkiem.
Raivis uzrausās tabulā augstāk, kā no viņa gaidīja. ...ir vēl pulveris aploksnēs...
Pārāk jau ilgi Jevgēņijs nebija spēlējis - citādi varētu atkal tikt pašā augšā.
Vairums no retāk redzētajiem vēsturiskajiem personāžiem - piem., Andersons un Sprūžs - bija, tāpat kā es, drusku paplūduši miesās, bet joprojām viegli atpazīstami. Robertu Tiļuku (pa labi, ja kāds nesaprot) pazīt man bez papīru studēšanas neizdevās.
Jāsaka, ka GH uniseksizācija reizēm nes līdzi negatīvus efektus - meitenes tēviņu maikās un džinsos izskatās drusku pretdabiski, apmēram kā narkomānu midzenī. Laimai reiz dvēsele neizturēja un viņa pašrocīgi uzprojektēja, kādiem jāizskatās latvju zeltenes formas brunčiem. Kā redzam - krietni labāk kā bez viņiem. (Es gan priekš visas izlases ieteiktu nedaudz garākus, ne aiz morāliem, bet aiz estētiski-pornogrāfiskiem apsvērumiem - vajag ļaužiem atstāt ko piedomāt klāt.)
Toties Mašas gaume mani vnk mulsina...
Emīls var sevi šai turnīrā noraksturot tāpat kā es - izgāšanās nebija, bet cerētās pasaules slavas arī nekādas.
Mūsu hroniķu pionieris aizsardzībā.
Baiba pati nevarēja izskaidrot, kas viņai noticis - bet pat trešā līga nesabruka zem viņas triecieniem.
Kā jau varēja gaidīt, no prīzēšanas ceremonijām mani interesēja tikai dāmas.
Pārējās bildes sk. albumā (īpaši brāķīgās es noliku pie sevis rezervē gadījumam, ja man uznāks mākslinieciska iedvesma ar tām pastrādāt fotožopā).
   
   
   
   
   
    
   
   
   
   
   
   
|
|
|
