| Latvijas GH čempionāts, 11.05.2013 |
[May. 13th, 2013|03:34 pm] |
Ek... atkal viena sezona aizvadīta (ja neskaitām PČ), un atliek skumji rēķināt rezultātus. Vietu sadalījumu skat. oficiālajā saitā, es, kā parasti, skatos no savas vietas dziļi-dziļi kolektīvajā anusā.
Braukdams turpu, es prognozēju, ka ātrāk kā 11-30 nesāksim. Ja arī alojos, tad tikai tālab, ka debesis mūs pasargāja, piemēram, no nesekmīgo meiču dancošanas - dzirdēju, ka viņām par sodu uzlikts izklaidēt ar savām dejām sportistus. (Es šādam mērķim atrastu arī miesai un dvēselei tīkamākus paņēmienus, nu bet, protams, katram savi priekšstati par izvirtībām.) Iespējams, kāds pieaugušāks atcerējies par elementāru morāli dzimumu attiecībās - oder viss bijis tikai baumas. Bet tas mūs nepaglāba no vietējā pa lupatiņai salasītā orķestra un demonstrācijas mača pie Zariņa atgādātā vēsturiskā galdiņa. Pie kura es eleganti izgāzos - nespējis pat uzvarēt galdiņa saimnieku. Un lai nu vēl pret Daini, kuram rokas daudzmaz patrenētas pie tā galdiņa un neraujas pastāvīgi pa kreisi vārtsargu turēt (manējās izrādījās aizmirsušas gandrīz visu), bet vēlāk es pie tā galdiņa pakāsu arī Valtam, kuram vecās pieredzes vispār nebija. Tā nu sanāca, ka ne par ko ar prīzi tapu apdāvināts - vnk par piedalīšanos. (Žēl, ka nebiju brīdināts - būtu publiski nodemonstrējis dažu vēsturisku relikviju.)
Turnīru nospēlēju zem vidējā, bet ne tik traki, kā varētu nodomāt no manas novelšanās uz 3. šķiru līgu. Zem manis bija iesēti divi spēlmaņi, kuri pretendēja uz pirmo un attiecīgi mani apgāja. Plusos man bija labais veselības stāvoklis (priekš 50gadnieka, protams), mīnusos - karstums (ienīstu, jopt!). Apakšgrupā man galīgi pašķīda uzbrukums un izvelšanās no reitinga 9. sējuma uz 12. vietu kļuva loģiska... Tā nu sanāca, ka uzbrukums mans todien draudīgs izrādījās tikai pēc 3. līgas standartiem, par defu es nerunāju vispār. Vispār grupā man bija stulbinoši brīži, kā minūti-divas pēc sākuma kāst 0:3 trijiem apakšgala spēlētājiem pēc kārtas. Ne vienmēr izdevās glābties. Nonācis 3. līgā, es mēģināju uzvinnēt vismaz to, bet nekas man nebūtu sanācis, ja līderis S.Krasts nebūtu salūzis beidzamajās kārtās un tālab mēs ar Eduardu pasprukām viņam garām. Vienīgais dvēseles mierinājums man bija iznest ar 9:0 Zariņu "pateicībā" par manu negodu pie vecā galdiņa. Uzbrukums, kā jau minēju, šai līgā man bija labs, bet aizsardzība... nu, piemēram, ar līgā pēdējo vietu izcīnījušo Elēnu mēs 9:5 nospēlējām...
Dažas kārtas pirms beigām es dziļā pesimismā sāku meklēt papildus stimulatorus un piesējos Kuzņecovam, kurš tobrīd, tāpat kā es, cīnījās par pirmo vietu savā līgā - kurš no mums sametīs vairāk vārtu (šajā rādītājā mēs savās līgās bijām pārliecinoši līderi, tikai viņš vēl arī normāli aizsargājās). Faktiski tas bija viegli maskēts izaicinājums uz sociālistisko sacensību - ja jūs nezināt, kas tā ir, tad labāk arī palieciet laimīgā neziņā. Protams, tas nebija korekti dažāda līmeņa pretinieku dēļ, bet tas viņam netraucēja pēdējās spēlēs sasviest tādu blāķi golu, ka es, no sirds censdamies, nespēju turēt līdzi... toties abi galā uzvarējām savas līgas. Vēl viena krūzīte. Sestā pa manu galda hokeja vēsturi - tā jau banketu drīz varēs taisīt. Un tas pie tam, ka balvu tagad, man par iepriecinājumu, kluvis manāmi mazāk kā "biezajos" gados.
Lai mūs galīgi iepriecinātu, uz beigām atbrauca Blūmentāls un pastāstīja, ka ceļu uz PČ Norvēģijā apmaksās LGHF, bet pārējie nieciņi jāgādā pašiem. Ievērojot norvēģu cenas, tas ira visai smags jautājums, bet diemžēl, problēma ir neārstējama, varam tikai grozīties kā sanāk.
Vecais galdiņš. Artjoms jau domā sevi par čempionu.
Hincenberg Zhutky Music Band. Mazajam R. Kalniņam - pirmais pa labi - nācās pēc muzicēšanas drāzties spēlēt un tas viņam bišķi pamaitāja rezultātu (pirmā spēle bija ar mani un viņš nepaguva ieslēgties).
Viena Krievzemes spēlētāja (pie mums pazīstama ar segvārdu "Toņa") nesen izteicās, ka mūsu meitenēm ir ļoti paveicies, ka viņas regulāri bildē. Nu... ja viņas par to ir priecīgas, viņas to izcili talantīgi slēpj :D
Pirmā man zināmā GH balva Latvijā - par uzvaru turnīru sērijā "Favorīts 1981".
Un vēl dažas bildes, lai atgādinātu vēsturi (ja jūs domājat, ka tagad es bildēju draņķīgi, jūs manas tālaika bildes neesat redzējuši...) Kaut kad tālos laikos, kad mēs Sarkandaugavā "Draudzības" kultūršķūnī spēlējām (tagad viņš prihvatizēts un top remontēts) un ar Sternātvāgenu galdus vadājām. Kadrā - brīvprātīgie palīgi Sprūžs, Smagars un Belševics.
Piekrāmēts kā pienākas.
Vedējs.
Daži tur liek klusinātāju. Raivis lika skaļruni.
Sternātvāgens no iekšpuses. Starp citu, tehniskās apskates tas transporta līdzeklis visnotaļ regulāri izgāja cauri.
Pārējās bildītes
  
  
  
   
    |
|
|
