| Latvijas čempionāts galda hokejā 05.05.12 (1) |
[May. 7th, 2012|04:39 pm] |
| [ | music |
| | Ar mani atkal runā kaijas | ] |
Ja nu kāds nezina - maija sākumā tradicionāli notiek virsrakstā nosauktais pasākums, kurš bez manis taptu pagalam nožēlojams (tāpat kā viss pārējais šai bēdu ielejā). Un lai gan man ar vecumu aizvien vairāk sāk krist uz nerviem dažādas ar šādiem turnīriem saistītas ķēpas, kā nepieciešamība gatavoties kā uz balli, nevis uz spēlēšanu, būtu pārlieka nekaunība tādēļ pasūtīt to lietu ratā. Vismaz kamēr es vēl skaitos valdē.
Tā nu es rausos vilcienā un diezgan slepkavnieciskā noskaņojumā, uzlicis austiņās attiecīgu mūziku ķipa "l'indipedenca - nūstra speranca" (korsikāņu teroristu dziesma), devos ceļā. Vagonā līdz ar mani un hokeja galdu ierausās arī mūs reizēm apmeklējošais zviedru spēlmanis Bindekranss, bet tā kā viņš bija ar dāmu, sevišķi socializēties nesāku. Pārējie mūsu Rīgas braucēji bija saspraukušies citā vagonā tuvāk pakaļai. Es bišķi paprātoju, vai to nevajadzētu atkabināt, bet mums bija pārāk liela laika rezerve, viņi vienalga pagūtu.
Atbraucām,- protams, neviena vēl nav, jo vilcienu saraksts apkaimē nevienu neinteresē. Nabaga zviedrs drūmā divvientulībā grozījās pa zāli, pieslējis savu galdu pie atkritumu kastes. Aizčāpoju tikām pa ciematu pabildēt - es gan jau sen esmu Inčos uzbildējis visu, kas pasaules vēsturei nepieciešams, bet mums internetos ir tāda izprieca - "vienlaicīgas pastaigas", kad ļauži no dažādām zemēm apmēram vienlaikus pabizo apkārt, uzbildē visu redzēto un tad atrāda citiem. Šai dienā bija akurāt tāds laiciņš.
Atgriezos laicīgi, lai konstatētu, ka iet kā vienmēr. Vietējais organizators (nerādīsim ar pirkstu...), paldies dieviem, pēdējā laikā sācis īsināt savus svinīgos spīčus un tālab no tiem vairs nepagūst uznākt vēlme apvemt grīdu, nospēlējam mūsu ultragaudulīgo himnu, sadalām visus pa grupām... avothui. Pāris humanoīdu atvelkas vēlāk un viss jāpārraksta. Datori kūp, pirksti darītājiem ņirb, izteiktie un neizteiktie mātes vārdi kā astrāls mākonis gulst pār zāli... Tauta bažījās, ka arī himnu spēlēs vēlreiz, un ieteica labāk spēlēt igauņu (man ir nelabas aizdomas, ka dalībvalstu himnu mums pie rokas nemaz nebija, bet Internets bija nepārliecinošs). Es ieteicu labāk spēlēt Hondurasas himnu, lai gan latviski šis joks tā neskan.
Pamazām sākam pamanīt, ka solītais kondejs nefunkcionē (vai arī uz tādiem kā mēs viņu nav gribējuši rūcināt) un mikroklimats top manāmi smacīgāks un karstāks. Te nu man jāatzīst, ka ir kāds labums pat no Tuvo Austrumu klimata - mani daži gadi tajā ellītē tagad palīdzēja saglabāt kaut kādu mundrumu līdz galam, kamēr cilvēki bez ekstremālas pieredzes pie beigām izskatījās krietni bēdīgāk. Parasti es nolūztu ātrāk par citiem sava aktīvā spēles stila dēļ.
Par paša spēli turnīrā man maz ko teikt - ar vietu (38.) un pašatdevi esmu apmierināts, ar spēli ne. Aizsardzība nekad nav bijusi mana mīļākā nodarbošanās, es parasti piekopju "aktīvās aizsardzības" spēles stilu - ar shēmu pieci uzbrucēji un viens pussargs, kurš vajadzības reizē izpilda vārtsarga pienākumus. Taču pie šāda uzbrūkoša stila trīs spēles palikt sausā, turklāt uzrauties 0:11 (Siliņš) un 0:8 (Lapiņš) nebūt ne no pirmā ešelona spēlētājiem - tas jau ir negods pat pēc maniem daudzcietušajiem standartiem. Jāizdomā nākošajam gadam kāda speciāla ūdensbumba pret jaunajiem ventspilniekiem (arī trešais sausais bija pret Ventspili no Ēdeļa), citādi viņi visi iemanīsies mani tā šķaidīt.
Bildēšana zālē gāja kā parasti, t.i. šā tā. Retušēju pa savam paradumam barbariski, ja kāds grib redzēt savu ģīmi bez manas apstrādes - izliku bildes oriģinālajā izmērā te un te (pa 170 MB), kropļojiet sevi paši :)
Starp citu, vīriešus bildēt patīkamāk kā jaunas meitas. Viņiem nav pēc tam no bildēm pumpas nost jātīra :)
Igaunijas dāmu izlases līdere Marija Saveļjeva.
Sportists atpūtā.
Melnie sāk un... šī nebija Salvja Skaraiņa diena. Septiņus golus, man šķiet, es viņam neesmu sametis jau kopš viņa parādīšanās turnīros - turklāt četrus no tiem ar kreiso uzbrucēju, kurš parasti man ir gluži lieks galdiņa izgreznojums.
Jānis Kalnēvics garlaikoti noskatās, kā visādi Sternāti-Bindekransi noasiņo viens pret otru.
Galu galā Kalle Bindekranss tika pie piektās vietas, lai gan riņķī bija otrais. (Nekad neesmu ņēmis par pilnu izslēgšanas spēles - tās domātas nevis labāko noskaidrošanai, bet skatītāju intereses uzkurināšanai, lai no tiem izspiestu vairāk naudas. Bet kādi bļin galda hokejā skatītāji?)
Mikum Saulītim arī tagad draud "darba slimība" - grūti savienot darbu organizēšanā ar spēlēšanu, zūd koncentrācija.
Mārtiņam Zirnim toties pietrūka motivācijas - pofigs un jauno pretinieku vienveidība vispār kļuvusi par daudzu veterānu slimību, neinteresanti večiem spēlēt ar pliku funkciju. (Vismaz ja tā ir galda hokeja funkcija.) Man šai ziņā vieglāk, neesmu radis pētīt pretinieku stilu - lai viņi labāk pēta manējo, kamēr sajūk prātā.
Laima Kamzola palika aiz strīpas "nāves grupā" - 13. vietu no 14. atdalīja 10 (!!!) punkti,- un par atmaksu iznesa nafig trešo līgu.
...nu, zaicy, pagaģiķe...
Vai tikai es te saskatu kaut kādu simbolismu?
Vafa Hamdamovs, Igaunija.
Šoreiz augstāko līgu ar sevi aplaimoja Vītols juniors, senioram uzticējis apstrādāt otrās līgas iemītniekus.
Inčukalna Pats Galvenais.
Rūdolfam Kreicbergam nespēlēšanas dēļ kļūst arvien smagāk ieņemt pienācīgu vietu.
Pārtraukums.
Pludmalē nekas, bet visu dienu bezgaisā sportojot... vaivaivai.
Latvijas koku tirgus. Izpārdevēja - Ilze Zuce-Tenča.
Leišu labākie jau bija uz otrās līgas sliekšņa, man arī ar šo nācās pamocīties (Simons Pleikīs, 2:1). It kā nepietiktu ar to, ka mani veseli pieci igauņzemieši apgāja, vēl arī šie sāks?!
Kristaps Zarinieks - viens no retajiem jakobštadteriem, kas atrada laiku atkulties uz Inčukalnu.
Visas bildes vienuviet
Vēl divi fotoposti: 1, 2 |
|
|
