| Jēkabpils kauss - 2006 |
[Oct. 9th, 2006|10:48 am] |
Un atkal Jēkabmiests...
Vispār jau operācijas pirmais punkts bija izvilkt Raivi no gultas. Otrais – okupēt viņa kompi un paskatīties, kādas rupjības tur atkal sarakstījuši. Trešais – noklausīties aģitācijas lekciju par “Jauno Laiku”, kurā esot tikai viens marsietis, bet pārējie vietējie.
Tas ir liktenis, ka mums ar Raivi nav lemts iėrasties laikā Jēkabpilī uz turnamentiem. Šoreiz gan mūs diez ko nevar vainot: izbraucām jau pusastoņos, orientējoties uz to, ka četrās stundās jau nu līdz mērķim tiksim. Takš - hren. Vispirms jau maršruts - bija atkal jākuļās caur Inčukalnu, jo uz "Laimīti" neatvestie galdi turpat gaidīja autobusu uz Ventspils posmu (…un ja vēl tā nebūs!). Un protams, no rīta vecais vāģis taisīja visus iespējamos fokusus. Slāpa nost, nekādi nespēdams izšķirties, ar ko viņš grib šodien pārvietoties - ar gāzi vai benzīnu. Toties kolīdz mēs sadomājām braukt atpakaļgaitā, nekavējoties pēc paša iniciatīvas pacēla aizmugures bagāžnieka durvis, laikam saprazdams, ka caur tādas tīrības stikliem mēs neko neredzēsim. Droši vien gribēja veicīgāk tikt cauri tiem vēmekļiem, ar ko bija pilna vārtrūme (sestdienas rīts, bļ.) Vāgens tika vadīts ar kaut kādiem nekad agrāk neredzētiem, vados iekārtiem daiktiem – vēlāk Raivis precizēja, ka tā ir aizdedzes atslēga, kas vnk neatrodas savā likumīgajā vietā, bet mētājas pa salonu, un gāzes-benzīna pārslēgs. Pārslēgšanās no gāzes uz benzīnu un otrādi Rīgā vien tika veikta desmitiem reižu. It īpaši kamēr Raivis neatcerējās, ka pēdējās apstāšanās reizē gāzes balonu vispār bija aizgriezis ciet un nesarīkoja mazu perestroiku, pie viena uz tās laiku nobloķējot trolejbusu.
Ceļā mūs pavadīja radio “Noord”, jo neviena cita ar padomju mašīnās esošajiem uztvērējiem dienā vairs nevar uztvert. Klausījāmies jaunākos 50. gadu vācu šlāgerus.
Sandis mūs sagaidīja savā parastajā sestdienas rīta kondīcijā, to jesķ miegains (es vispār torīt jutos kā nenormālais, vienīgais būdams diezgan mundrs). Toties viņš bija jau iepriekš sarūpējis visu vajadzīgo – atlika tikai pārkraut visu Raivja mašīnā, vietējo suņa un kaķu apsargātiem.
Eksperiments braukt caur Allažmuižu attaisnojās – ceļš bija visnotaļ pieņemams. Taču cerība ietaupīt kādus 15 km, nogriežoties pa Ogres-Kokneses šoseju (ona že Rīgas-Maskavas neuzbūvētais dižceļš), sabruka jau pēc pāris kilometriem – bedraino gruntovku lietus bija pārvērties grūti izbrienamā cūcībā. Mašīna ar dubļu pielietu motoru drīz noslāpa, un nācās vien mest līkumu caur Ķegumu. Tas mums paņēma vēl neplānotu pusstundu, un rezultātā bez neviena nopietna aizķera (un ne visai daudziem sīkiem) no Rīgas uz Jēkabpili mēs kūlāmies četrarpus stundas, turklāt beidzamo ceļa posmu tika braukts ātrāk, kā no tāda agregāta varētu sagaidīt. (Tiesa, atceļš arī bija visai iespaidīgs, braucot pa Lielvārdi ar 120.) Ieradāmies kādas 10 minūtes pēc paredzētā turnīra sākuma. Nācās uzklausīt dažu pārmetumu un solījumus brēkt par to visu skaļi, uz ko nācās atrūkt, ka lai atrod labāku vedēju, ja ir iebildumi pret šo… šis būtībā sovetiskais arguments izrādījās visai pārliecinošs.
Turnīrs bija pieteikts kā vislatvijas mēroga pasākums un tieši tā viņu bija sapratuši arī vietējie preses pārstāvji, taču tā izrādījās makaronu kāršana uz dzirdes orgāniem. Neraugoties uz to, ka turnīrs bija izziņots oficiāli caur LGHF mājaslapu, tajā vispār netaisījās pielaist nevietējos – man nācās sākt čīkstēt ar agresīvu pieskaņu, lai varētu spēlēt kaut ārpus konkursa. Labi, prīzes mani diez ko neinteresē, bet vairīties no iespējas uztrenēties pašiem savās mājās – tas nu ir ne tas labākais ceļš, kā kaut ko sasniegt. Pēc tam vispār sekoja kronis – lai ieceltu plei-ofā vēl vienu vietējo, tapa nolemts mani tur nelaist klāt. Dabiski, ka tas nenāca par labu vietējam kadram (nesaukšu vārdā, jo kadrs jau nebija vainīgs, lai gan viņa vārdā tika runāts daudz un dikti), kuru pāris spēlēs Veide nolika pie vietas ar ceturtdaļjaudu, bet skāde bija arī labākajiem špīleriem, kuri pazaudēja treniņa iespējas ar reālu pretinieku – un tas tai pat laikā, kad galvenā Jēkabpils līderu nelaime (galda hokejā) ir treniņu trūkums ar kaut bišķi stiprākiem spēlētājiem. Pēc tā Jēkabpils kā organizatori un kā nākotnes perspektīva manās acīs pazaudēja ļoti daudz punktu.
Notikumi turnīrā apstiprināja nepieciešamību pēc spēlēm ar citrajonniekiem: vadošais četrinieks savus pusfinālus pabeidza tikai beidzamo spēļu papildlaikos, to jesķ klase ir izlīdzinājusies un bez ārējiem impulsiem vairs neaugs. Pēc visa mēs uzrāvām īsu, bet niknu sēriju ar vinnētāju Veidi – 1-1 pēc diviem overtaimiem, izšķirošajā man atkal izdevās mīļotais stiķis - sagraut pretinieka psihiku ar precīzu vārtsarga metienu.
Raivja sklerotisma un mana ļaunprātīgā humora dēļ prīzes gan sanāca diezgan pusestētiskas: tā kā Raivis bišķi par vēlu atminējās, ka jāpasūta kausi, viņš piedāvāja man pārdot manējos, kurus es vienalga vienmēr esmu sludinājis par sev gluži liekiem un kuri palikuši no tiem laikiem, kad Sandis ticēja kausu maģiskajai iedarbībai uz spēlētāju potenciālu, tālab deva tos pat otrajiem-trešajiem senioriem.Tā nu mēs aizvedām uz Jēkabpili visai dažāda paskata trīs kausus, tikai nolipinot nost plāksnītes, un es nebiju slinks pastāstīt tos izcīnījušajiem, no kurienes tie uzradās. Grūti pateikt, ko uzvarētāji domāja, kad viņiem tos, ar flomasteru “apgravētus”, prožektoru gaismās pasniedza… nu bet kāds turnīrs, tādi kausi.
Vietu kārtība Jēkabpilī bija šāda:
1. Egīls Belševics
2. Jānis Veide
3. Rūdolfs Valainis
4. Artūrs Litvinčuks
5. Kristaps Zarinieks
6. Gatis Golonovs
7. Jorens Leskovičs
8. Juris Rumjancevs
9. Baiba Ozoliņa
10. Aigars Nažinskis
11. Didzis Pučinskis
12. Raimonds Vilcāns
13. Aleksandrs Bugo
14. Ainārs Jaudzems
15. Ēriks Fomičevs
16. Mārtiņš Kalniņš
17. Kristaps Ieleja
Bildes no turnīra sk. te. |
|
|
