Pirmā daļa no diloģijas "Pa Džona Silvera Jaunākā taku" |
[May. 10th, 2021|10:07 pm] |
Tā sanāk, ka, ja latvietis siltā sestdienas pēcpusdienā vēlas būt pālī pūlī, viņš dodas uz meža ezeriem netālu no Rīgas. Šoreiz apstaigāju trīs ezerus - Peldu, Lēpīti un Tumšezeru. Apkārtnē bija redzamas sešas automašīnas un apmēram trīs reizes vairāk humanoīdu, taču neviens man nepienāca tuvāk par latviešu simts metru sociālo distanci, izņemot ģimeni, kurai vienkārši nebija kur mukt uz šaurā ceļa. Kam svarīga ģeogrāfija - e' ku karte. Mans maršaruts - no Garkalnes pa Mālpils ceļu, tad 0,5 km pa ceļu starpšu Rīgas ūdensgūtnes territoriju žuogiem līdz Peldu ezeram, tālāk šurpu-turpu pa mežceļiem un Jāņa Jaunsudrabiņa (uz anglisko pāriveidojiet paši) taku no Peldu ezera gar Lēpīti uz Nikikrogu pie Pliskavas dižceļa.
Peldu ezers. Infostends norāda uz Tumšezeru <-- 500m, taka uz kuru nav piemērota večukiem ar spieķīšiem. Jaunsudrabiņa taka --> 1 km gandrīz līdz Krievupei ir mašīnbraucama, tālāk kājām.
Uz visiem stūriem nevandalizēti (?!) infostendi.
Jā, tas ira Lēpītis. Atšķirams no citiem pēc ciņiem austrumkrastā.
Izmetot loku pa mežceļiem, atgriežos pie Peldu ezera.
Viņa rietumkrasts nav tik peldīgs.
Telefonfoto izskatās labi tikai telefonā.
Taka uz Melnezeru. Gandrīz visā gājiena garumā no ziemeļiem ainavu ierobežoja ūdensgūtnes žogi visai atšķirīgās kondīcijās.
Bezvārda noteka no Tumšā uz Peldu.
Tilts pār minēto noteku; es biju krosenēs un nolēmu, ka nu viņu nafig, man pietiks pabūt šai pusē.
Tumšezers, saukc arī Melnezers.
-
|
|
|