Raugait, es te uzrakstīju mazu tekstiņu jau pirms LGHF valdes sēdes par RK un Sarauj tēmu, bet nolēmu nepubliskot iepriekš, citādi mani fiksi uzrakstītie teksti bieži vien ietekmē valdes pozīciju: psiholoģiski nav pārāk viegli iet pretī jau publicētam argumentētam viedoklim. (Par šo tēmu vispār man būtu daudz ko teikt.) Tāpēc tikai tagad šis teksts, bet zemāk apskats par sēdi.

Ups, vēl viens Rīgas kauss aizvadīts. Jāsaka gan, ka es pašu kausu tikko pamanīju, aizņemts ar kaudzi citu galda hokeja darīšanu. Labprāt būtu nespēlējis viņā vispār spēku trūkuma dēļ, bet daudziem esmu vajadzīgs tieši kā spēlētājs un pozitīvas atmosfēras radītājs (protams, ir arī pretēji domājošie - visiem labs nekad nebūsi), tā ka stājos arī pie kloķiem un izdarīju, ko varēju. Daudz tas nebija, bet šī nav tā reize, kad mani tas būtu ilgstoši apbēdinājis. Pietika tāpat par ko satraukties. Pirmais un galvenais uztraukums, protams, bija par Rīgas treniņu nojukšanu akurāt Sarauj un RK periodā. Nu nevar Rīgas sīkos sūtīt uz Inčukalnu trenēties, un man nācās publiski plātīt rokas un stāstīt par savām gaišajām cerībām uz to, ka Laimīte vēlāk būs savesta kārtībā un kādam pietiks prāta to paziņot gan man, gan GH saita rakstītājam (sk. zemāk). Bet šo sezonu jaunpienācējiem mēs Rīgā esam salaiduši dēlī un nākamajā tas mums atsauksies.

Neko jēdzīgu turnīrā nesasniedzis, tomēr izpelnījos pieminējumu Pēterburgas saitā, mazliet saīsinot: "Tādu vētrainu hokeju Daņilovs nebija gaidījis." Nu jā, es pat bez fiziskiem un garīgiem spēkiem cenšos spēlēt tā, lai mani atcerētos. Uzskatu to par savu ētisko pienākumu. Trešajā līgā - 16. vieta no 20., bet 3. pēc iemestajiem vārtiem. Un no sešiem veterāniem (vairums stiprāki par mani) apakšgrupā paņēmu 11 punktus, kas man pavisam neraksturīgi - parasti no manis cieš mazāk pieredzējušie.

Ja paša rezultāti mani šoreiz varēja ne pārsteigt, bet tikai īslaicīgi nokaitināt (un nokaitināja jau arī, pēc neizšķirta ar Uli es staigāju apkārt rūkdams kā nelaikā pamodināts lāča spoks), tad citur pārsteigu netrūka. Pirmo vietu sev paņēma Stoļarovs, kuram palīdzēja arī tiesnešu neitralitāte. Patiesībā jau pirms fināla man nāca drūmā atmiņā PKČ Jēkabpilī, kur "Vērši" izsēdināja Caicu ar Sīli no palankīna. Caicam šoreiz nācās samierināties ar visai ākstīgu balvu, kas nez kādēļ tika 2., nevis 4. vietai... bet ko nu par dārgajām balvām. Pati ideja izsniegt mazajās balvās cīsiņus un sardeles nebija slikta un atsauca atmiņā padomjlaikus, kad lielajā tautu staigāšanā ļaudis brauca uz Pribalķiku pēc desas. Bet kad sākot apbalvošanu, izrādās, ka nomināciju 2. un 3. vietām pat diplomi nav paredzēti un nākas steigā pieņemt lēmumu apbalvot ar paikām, lai nestāv uz pjedestāla galīgi tukšām rokām... nu tas bija bišķi smieklīgi. Ja nav naudas balvām, vismaz papīrīši uz printera jāiespiež. Vispār šoreiz viss gāja ne tik organizēti kā parasti, lai gan iztikām bez smagām kļūdām. Ārzemnieki, kurus izlutinājuši krievu tehnika un komentētāji, vēl sūdzējās par videotranslāciju, bet te nu man savs viedoklis: uz galvenajiem turnīriem jābrauc pašiem, nevis jāblenž monitorā. Translācijas vajag no PČ, kurā nevar piedalīties katrs pats. Lai saka paldies, ka vispār bija.

Starp citu, Akselsens sakot, ka Latvija tiek uzskatīta par galveno pretendentu uz PČ-2021 (atgādinu, Jēkabpils izrādīja šādu vēlmi). OK, lai nu tā būtu.

No sensācijām kā pirmo es nosauktu Siņicina iekļūšanu 48-niekā. Es esmu radis viņu uztvert kā sava līmeņa spēlētāju, un šis fakts traucē man skatīties spogulī. Cits inčukalnietis - R.Kalniņš - parādīja sevi kā Latvijas trešo numuru. Cerams, ka Inčukalna pūliņi beidzot sākuši nest augļus.

Par galdu stāvokli un tā iemesliem es jau brīdināju publiku pirms turnīra (protams, runa iet par tiem, kas ietilpst manā fb galda hokeja frendlistē, citi lai paši tiek galā). Tomēr žēlabu netrūka: silikonē vai nē, bet figūriņas bija stīvas, un iespiedumi uz galdu virsmām par lieliem tāda līmeņa turnīriem. Tas pie tam, ka - kā jau rakstīju cukerbergņikā - sliktākos 10% jauno galdu es jau pirms tam izbrāķēju tieši noliktavā, vēl pirms Kalniņš tos dabūja redzēt un saķert galvu. Man jau ir nācies neoficiāli vaidēt, ka pēc mūsu sīkturnīriem galdi bieži ir novākti kā pagadās - daļēji brīvprātīgu palīgu dēļ, daļēji aiz nevērības. Un šo pēdējo nevērību rada pati Stiga, ar īsti paņevēžisku bezatbildību saliekot figūriņas un detaļas tik kompaktos maisiņos, ka viņi negrib iekļauties kastes resnuma gabarītos un izspiež iedobumus virsmā, reizēm pat izliecot plastmasas karkasu. Sekojot šai sliktajai praksei, pie mums arī visas detaļas cenšas salikt nelielos maisiņos ar to pašu rezultātu.

==================================

Valdes sēdē galvenā runa gāja par "Sarauj", un atšķirībā no manis, apkārtējie izrādīja lielu apmierinātību ar pasākumu. Tikai brīnījās, kāpēc no kādām 30 Rīgas skolām neatnāca neviens, lai gan agrāk no tām nāca. Es, protams, varu to izskaidrot, bet tie, kurus galda hokeja vietā interesē Ginesa rekordu stādīšana, vienalga nevēlēsies dzirdēt, kā nav vēlējušies to darīt agrākos gados. Mūsu kulinārijas recepte: tā vietā, lai paskatītos katlā iekšā, kas tur notiek, vienkārši jāuzgriež lielāka uguns.

Nu labi, beigšu sūdzēties par stratēģiju, citādi - ja tu, ciliks, pārāk ilgi blenzīsi atejas caurumā, atejas caurums var sākt blenzt uz tevi. Un šī Nīčes frāze Sarauj laikā bija šausmīgi aktuāla, jo Skonto tēviņu ateja smird tā, ka vienā kaimiņzemē nekad nebijušam cilvēkam var izsaukt fizioloģisku reakciju. Sīlis ar Kalniņu, veiksmīgi tikuši no tās ārā, sacēla mazu tracīti, un pēc tā ateja smirdēja divreiz vājāk - bet apģērbu pēc tās apmeklējuma vienalga gribējās nomainīt. Un mani vēl diez vai var apsūdzēt pārmērīgā higiēnas pielūgsmē.

Starp citu, tā nebija vienīgā telpu problēma. Es jau pirms pasākuma teicu, ka labāk to reģistrāciju rīkot tieši zālē, kur ir kur apgriezties (atšķirībā no jebkuras citas vietas bijušā mentu stadiona ēkā), bet man neizprotamu iemeslu dēļ šis process tika veikts šaurā bezizejā... sorry, samelojos, izeja bija, bet tik šaura un gara, ka cilvēks viņā jutās kā zarnu baktērija. Pie tās zarnas bija pāris noplukušas un ar ūdeni pielietas ģērbtuves, kuru izmantošana arī prasīja nervus un daudzi izvēlējās iztikt bez šī pakalpojuma. Vispār viss tas pasākums stipri atgādināja mēģinājumu kaut kur nomaļākā Haiti miestā atdarināt Ķīpsalas izstāžu zāles "sportiskos" tirdziņus, kuros galda hokejs vnk nav atrodams apkārtējā jūklī. Jābūt ļoti sevi necienošam, lai šādu vietu gribētos apmeklēt otrreiz.

Un tai zālē bija pietiekami gaišs acīm, bet ne kamerām. Foto un video visiem, kas pūlējās ko uzņemt, sanāca čābiski. Plus vēl tie zaļie atspulgi no laukuma uz ģīmjiem, plus tas, ka mēs aizņēmām tikai kādu ceturto daļu no laukuma un otrā tā pusē aiz tīkla trenējās futbolā, tālab uz kopbildēm izskatāmies kā pazuduši Sargasu jūrā... vai drīzāk purvā, jo drēgns un vēss zālē bija kā oktobrī Ķemeru tīrelī.

Kā plusu atzīmēšu tādai auditorijai labo galdu stāvokli - ievērojot mūsu valsts nodokļu politikas izraisīto finansu krīzi, uz vairuma no tiem vēl varētu spēlēt arī LK. Lai nu kā, pēc turnīra visi 117 galdi tika Kalniņa sagatavoti pārdošanai kā lietoti un man šorīt tos vēlēts krāmēt mašīnā.

Sēdes iesākumā Blūmentāls teica slavinošus vārdus par pasākumu, kurā piedalījies rekordskaits bērnu - 720 (oficiāli 722, varbūt noapaļoja), ar spēlējošajiem vecākiem skaitām 800. Divas skolas - 54. un Rīnūžu - atsūtīja virs 80 cilvēku, šīs skolas esot parādījušas lielu apmierinātību ar pasākumu un brīnījušās, kā mēs esot to dabūjuši cauri bez dalības maksām. Tapa delikāti kritizēta valsts sistēma, pie kuras tiek desmitkārtīgi pārmaksāts par koncertiem, bet tiek iedots desmitkārt par maz tautas sporta pasākumiem. (Delikāti tāpēc, ka es par to neko neteicu.) No kļūmēm, ko vēl neaprakstīju, tika atzīmētas liekās bahilas - teorētiski jau uz tā mākslīgā zālāja drīkst iet tikai ar sporta apaviem, bet praksē tur dragā ar fūrēm pāri.

Pirmais un attiecīgi visizvērstākais vārds mēra prijāķija aprakstam tika dots E.Caicam, kurš izteica savu prieku par Sarauj pāriešanu uz, viņaprāt, augstāku līmeni, atzīmēja labo kafejnīcu uz vietas (kura tiešām attaisnoja šo uzslavu), bija apmierināts ar daudzajām papildus aktivitātēm un zāles izmēriem. No mīnusiem tika atzīmēts nepietiekams darbs ar tuvējām un hokeja skolām un neveiksmīgā pusdienu organizācija - nebija īsti laika tās paēst. (Sīlis te ieteicās, manis atbalstīts, ka organizatoru ēšanu varētu gan taisīt pirms un pēc, toties Kalniņam likās, ka 7 stundas bez kulturālas ēšanas dzīvot - tas ir par traku.) Nebija atnākuši pāris sarunāto cilvēku, kā dēļ nebija aizņemti pāris sektoru un nebija kas aizvieto, turklāt garās zarnas dēļ bija grūti komunicēt starp sektoriem un reģistrāciju, kas reizēm radīja jucekli. (Man pirmā problēma likās viegli atrisināma uz vietas - paņemt kādus spēlētājus no grupu uzvarētājiem un paprasīt: gribi pāris stundas par piecīti novadīt pats grupu? Teiksim, atnāk tāds Siņicins, nones visus un pēc tam viņam nav kur likties. Gan es, gan Kalniņš nešaubījāmies, ka viņš normāli tiktu galā, un viņš tāds nebija vienīgais. Kamēr dažam labam tēmu pārzinošam pieaugušajam, saskaroties ar reāliem mazgadīgiem humanoīdiem, to vecākiem un tabulu rakstīšanu vienlaikus ar ordnunga turēšanu, bija smagas grūtības.)

Zālē reizēm pietrūka čaļu pie galdiņa, jo tie bija aizņemti labošanā - un nācās gaidīt ar RK ielūgumu rakstīšanu, ko nu gan būtu varējuši uzticēt pašiem sektoru vadītājiem.
Kā neapšaubāmi pozitīvi tika atzīmēti mammu un tētu turnīri, kuriem gan pietrūka normālas reģistrēšanās. IMHO, tieši spēlējošas ģimenes ir mūsu cerība, kad ar treniņiem grūtības.

Otrā roka pasākuma apcerei tika Atim, kurš atzina, ka laika deficīta apstākļos šo to no cerētā izdarīt neizdevās un daļa sanāca kā sanāca (īpašas grūtības radīja foto un video uzņemšana, rezultātā manas redzami neizdevušās bildes izrādījās vismazāk sliktās), piedevām stipri kautrējās par to, vai pietiekami labi viņam iznāca publiski uzstāties visas dienas garumā - reāli viņam ir pamats būt lepnam, reti kurš varētu tik ilgi noturēties ar mikrofonu pie mutes un nesalūzt. Vispār, viņa pūles bija augsti efektīvas, tikai viņa rakstu darbiem neskādētu korektors :) Tas, ka ne katram (ieskaitot mani) ne visai patīk trokšņains balagāns, ir no citas operas - šeit tieši tāds bija pasūtīts. Vēl nepabeigts video par pasākumu ir te

Uzslavu izpelnījās arī klātneesošais Krišs, kurš sarunāja trīs dienas uzstāšanās pa dažādām TV.

Pie nevēlamām lietām no Ata tika minēta pēc inerces vēl notiekošā Sarauj afišēšana par turnīru, lai gan tas jau sen ir tikai izklaides un reklāmas pasākums. Viņa un Elēnasprāt, vajadzētu vairāk uzrunāt reģionus (es par šo tēmu jau izteicos nesen - man jau arī gribētos, bet reģioni man saka, ka zārkā baltās bahilās tādus pasākumus redzējuši un nav naudas izbraukāt). Kur mašīnu noparkot arī tuvumā nav.

Sandis sāka ar žēlošanos par mūsu tradicionālo cilvēkresursu trūkumu - samaksāt mēs varam maz, un ne visi spēlējošie profi prot tikt galā ar sīko grupām. Momentā man atmiņā uzplūda Viļuma viedoklis pēc Sarauj, ka ar manu pieredzi labāk būtu likt mani grupas vadīt, bet fotografēt gan jau jebkurš cits varētu. Diemžēl, tā nav - labos apstākļos gandrīz katrs var gan labi nobildēt, gan grupu novadīt, bet Skonto tādu apstākļu nebija ne vienam, ne otram. Un lai no šmuces dabūtu kaut vai paciešamu līmeni, kaut kas ir jāprot... Par daudzām no Sanda minētām vietējām nebūšanām jau izteicos savā vārdā, īsumā viņa viedoklis - darījām ko varējām un pat neslikti sanāca, bet šī zāle nav tas.

Es aprobežojos ar paziņojumu, ka visu to būšanu jau kuro gadu uzskatu par lielu hņu un šīgada zāli ar citu sporta veidu pārsvaru it īpaši, tāpēc nav jēgas kritizēt konkrētas kļūmes. Vienīgi iebrēcos par treniņu krīzi akurāt tam visnepiemērotākajā laikā un saņēmu no Caica apliecinājumu, ka treniņprocess pa sestdienām ir atjaunots un nu atkal var sūtīt cilvēkus uz Sarkandaugavu.

Uzklausījis to visu, valdes priekšsēdis mūs aplaimoja ar ziņu, ka nākamgad Sarauj plānojam turpat, jo tā ir lielākā piemērotā telpa zem jumta, šoreiz aizņemsim visu futbola placi, bet ne paši - sasauksim visas federācijas, lai viņi apmaksā mums to godu būt klāt mūsu pasākumā. Varbūt galā pat ko nopelnīsim. Tas mums aktuāli, jo naudas ziņā esam drūmā situācijā un šķiet, ka potenciālajiem Minskas braucējiem ir praktiski visiem pieaugušajiem jārēķinās ar izdevumu daļas apmaksu. Zāli nākamreiz liksim sākt iesildīt agrāk, lai mazinātu drēgnumu (ja neaizmirsīsim), cerams, ka būs labāk sadalīti atbildības lauciņi.

Par Rīgas kausu tika runāts mazāk, pārsvarā tika kritizēts Saveļjevs, kurš krievu viesgrāmatā izteicās, ka mēs esam savu latiņu nolaiduši zemāk.

Iespējams, ka Rīgas kauss nākamgad būšot plašākajā RISEBA zālē, bet tā vēl jāskatās. Jebkurā gadījumā kārtējo reizi tika izteiktas žēlabas par sacensību sistēmu, jo kompromiss lielos spēlētājus vairs neapmierina, bet mazo viedokli neviens neprasa. Nekādi lēmumi par nākamo reizi netika pieņemti, jo laiks vēl esot. Izvirzu pats savu versiju (cipari precizēti 11.XII 13:30). 212 spēlētāji pamatsacensībās, no tiem 32 pēc reitinga stiprākie atbrīvoti no pirmās spēļu dienas:

Kvalifikācija. 9:00-10:30

Skaits - cik tik zālē lien. Grupas vēlamas nelielas (13-15 dalībnieku), lai nepārgurst. Es, starp citu, ieteiktu ņemt par dalību nelielu naudu arī no ielūgtajiem saraujniekiem (1-2 eiro) vnk atbildības pēc.

Pusfināla grupas. 12:00-14:00

12*15=180 spēlētāji. Labākie 4 no katras grupas, kopā 48, iziet uz svētdienas turnīru un sestdienā vairs nespēlē. Pārējie 132 tiek sadalīti pa 5 līgām (katrā 24 spēlētāji) un izspēlē tās. Kvalifikāciju neizgājušie arī sadalās pa līgām atbilstoši savam skaitam un izspēlē tās, augšējā no tām apvienojas ar 12 pusfināla grupu pēdējām vietām.

Līgas no 2. līdz 6. un nekvalificēto līgas. 15:00-18:00.

32 stiprie + 48 labākie no sestdienas. Grupas 4*20, labākie 8 no katras grupas iziet 1/16 p/o. 

Finālgrupas 10:00-12:30
1/16 13:30-14:40
1/8 14:40-15:50
1/4 15:50-17:00
1/2 17:00-18:10
1 18:10-19:20

===========================