Pussprāguša galda hokejista piezīmes - IGHL, 2018-01-12 [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

IGHL, 2018-01-12 [Jan. 13th, 2018|03:11 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|, , ]

Kā jau valstī ar topogrāfiski kretīnisku iedzīvotāju masu, ārrīgas turnīros es nereti izrādos par vienīgo viesi. Tas notikās arī Inčukalnā, kur faktiski pirmajā ziemas dienā uz IGHL posmu atvilkās 16 apkārtnes iemītnieku un viens Ūdensgalvas jefiņš.

Starp citu, IGHL ignorē arī vietējie stiprie spēlmaņi, izņemot Kalniņus. Pateicoties kam Inču juniori tiek pie... nu ne godalgotajām, bet vienalga vietām pirmajā trijniekā. Šoreiz (un ne tikai šoreiz) izcēlās Suharevu Jr., kurš pārliecinoši izcīnīja sev otro vietu riņķī un saglabāja to pēc minimalizētām izslēgšanas spēlēm (viena kārta). Vispār atkal viss gāja pēc eksperimentālas sistēmas - bez neizšķirtiem, pieņemot, ka overtaimi pēc katras otrās kārtas samazinās turnīram patērēto laiku. Komentēt šo aritmētiku man ne pārāk gribās. Lai vai kā, par pusstundu aizkavētais sākums deva to prieku pabeigt deviņos un laiks līdz vilcienam 21:51 vēl atlika.

Nospēlēju kā jau kļuvis par normu pēdējā gada laikā, t.i. pizģecs end košemārs. Pie trešā sējuma - 6 zaudes 16 spēlēs (divas no tām papildlaikā, kas man arī nav gluži raksturīgi). Tomēr turnīra vidusšķira arī cita citu apsita, un bišķi piespiedis beidzamajās spēlēs (tai skaitā pret sen nevinnēto līderi), es izspruku uz spēlēm par 3.-4. vietu ar Intaru Garanču, kam riņķī pakāsu overtaimā. Bija cerība uz aizraujošām 3 spēlēm, bet... Intars īsi pirms tam iekļuva galda hokeja vēsturē kā pirmais cilvēks, kurš GH turnīrā reāli satraumējies. Pēc viņa paša novērtējuma - salauzis sprandu. Spriežot pēc tā, ka viņš to spēja pateikt, diagnoze bija nedaudz pārspīlēta, bet staigāja viņš līks, normāli spēlēt nespēja (lai gan mēģināja) un mediķi vēlēja viņam doties uz slimnīcu rentgenu taisīt. Par laimi galda hokeja godam, trauma tika gūta nevis spēlējot, bet pievelkoties pie stieņa turpat pie galdiem (to stieņu augstums bija tik piemērots sīkajiem, ka es vienā no viņiem ietriecos ar galvu un, ja man bijušas smadzenes, sekotu satricinājums). Es vienmēr esmu apgalvojis, ka visas tās pievilkšanās, atspiešanās utt., ko daži piekopj turnīru laikā, ir nesavienojamas ar veselību vienlaikus ar galda hokeju un ar tādu fizkultūru jānodarbojas atsevišķi, kad organisms ir tam sagatavots. Kādi vingrojumi, IMHO, ir piemēroti galda hokeja nodarbībās, es savu viedokli agrāk jau esmu rakstiski izteicis GH skolā.

Šai gadījumā tie faking pievilkšanās stieņi nebija noņemti g.k. tādēļ, ka ja to nebūtu, tad enerģijas pārpilnie juniori sāktu skraidīt pa sporta zāli un traucētu citiem treniņiem (mēs aizņemam tikai tās mazu stūri). Bet viņi tā kā tā skraidīja... un, starp citu, ūdens pudeles mētāja.

Tiktāl nu es esmu nodzīvojis: pēc zaudējuma Patrikam 5:8 viņš uzņēmās mani mācīt par manām kļūdām, turklāt viņa pamācība akurāt sakrita ar Caica ieteikto. Varēju tikai atbildēt to pašu, ko Caicam: ka viņam ir pilnīga taisnība, bet pret vairumu pretinieku tā "kļūda" visai efektīvi darbojas, tāpēc atteikties no viņas tikai pāris gudrāku pretinieku dēļ vien negribās...

Noteikumu problēma Inčos joprojām ir aktuāla, jo vietējos acīmredzot neviens kolektīvi neinformē par to izmaiņām. Tā, tauta nezina, ka ripas pārvilkšana aiz vārtsarga no viena aizsarga uz otru tagad ir aizliegta. Ne jau man viņiem tie noteikumi jāmāca, lai gan dažs turienietis apmēram tā arī pateica - ja jau reiz ir rīdzinieks atbraucis, tad lai māca viņu tumšo čuhņu. Man atkal šķiet, ka šo uzdevumu inčukalnieši ir spējīgi atrisināt arī bez ārpusējas dieva palīdzības. Galu galā, viņu treneris ir lielturnīru galvenais tiesnesis.

Nearugoties uz aktīvu kloķu līmēšanu, ārā viņi vienalga rāvās, turklāt bieži vien - man. Agrāk es plātījos, ka man viņi raujas ārā retāk kā citiem, bet šai vakarā to nekādi nevarēja teikt.

Inčukalnā ir zināmas problēmas ar garderobi - atslēdziņas tiek izsniegtas tikai uz izciliem gadījumiem, un vietējiem ir slieksme grābstīties gar svešām mantām (nozagts gan nekas nebija). Un starp citu, dāmu ģērbtuvē puikas ģērbjas bez kādas kautrēšanās.

Spriežot pēc daudzajiem puķu iepakojumiem trenera kabinetā, galvenais dzimstības pieaugums Inčukalnā ir janvāra sākumā (nu vai prioritāte uz tiesībām strādāt vietējā sporta kompleksā tiek sniegta šai laikā dzimušajiem). No kā mēs secinām, ka visseksuālākais periods Inčukalnā ir marts un aprīļa sākums, kas labi saskan ar vietas nosaukumu.

Atceļā ietrāpījos kaut kādā pārlieku modernizētā dīzelī, kuram ar podziņām bija jāvada ne tikai ārdurvis, bet arī iekšējās salona durvis. Drīz arī katram krēslam būs speciāla piekļuves poga.

Vietas (sērijas par 3.-4. un 5.-6. vietu faktiski nenotika), ar zvaigznīti atzīmēju tos, kuriem pakāsu:

1. R.Kalniņš
2. R.Suharevs Jr.*
3. E.Belševics
4. I.Garančs*
5. S.Kalniņš*
6. H.Brengulis
7. P.Strods*
8. T.Baumanis
9. R.Paeglis*
10. K.Veide
11. R.Līvmanis
12. Drozds*
13. Strauts
14. K.Skujenieks
15. R.Kuhaļskis
16. R.Suharevs Sr.
17. R.Iga

Daļa bilžu (visi foto TE):

Šoreiz nelietoju zibspuldzi, tāpēc bilžu līmenis zemāks.


















Pie kā noved nepārdomāta noslodžu jaukšana.


Mēs tur nebijām vienīgie.


linkpost comment