| |
[Oct. 15th, 2017|04:41 pm] |
Jū. Atkal turnīrs, atkal es anālajā atverē, atkal vainīgi visi apkārtējie. Nu un Dievs, jo viņš vienmēr vainīgs.
Pēc ilgiem un stulbiem gadiem, beidzot man izdevās izgulēties pirms turnīra. Bet miega nākšanu es nodrošināju visai barbariskā veidā, līdz tumsiņai skraidīdams pa purviem ar sēņu grozu. Sēnes ir normālā daudzumā (bet vairāk tādas, kuras jāpazīst, maz no tām pārdesmit, kuras zina visi), vairāk pa atklātām, saules apsildītām vietām, kā jau vēlā rudenī. Noguru kā derhunds, toties aizmigu kā susuris. No rīta pamostos - viss labi, tikai uz kājām īsti neturos. Nu hu ar mani, tātad spēlējot būs vairāk jāatspiežas uz vārtsarga un pretējais galda gals celsies gaisā...
Tālāk sekoja krahs un košemārs, par kuriem jau ieminējos te savā feisā. Apakšgrupā es gan uzvinnēju vēlāko turnīra uzvarētāju, bet atļāvos padirst visiem, kam vien bija iespējams, un izkritu uz trešo līgu. Tālāk atlika tikai Viļuma varianti pagājušreiz analoģiskā situācijā: vai nu pakārties atejā telefona austiņās, vai vismaz iznest to līgu, un lai karas citi. Viegli uzminēt, ko es izvēlējos. Kādu laiku viss gāja it kā pienācīgi (taču manas uzvaras nāca ar ļoti minimālu pārsvaru), bet uz beigām vecā miesa sāka izteikt pretenzijas un es salūzu, zaudēdams trīs spēles pēc kārtas. Tomēr ar trīs zaudēm pietika otrajai vietai. Sērijās ar grūtībām, bet uzveicu pāris jau miegainus Vidzemes juniorus no otrās līgas un finālā saķēros ar trešās uzvarētāju Alenu Kalniņu. Pie 1:1 sērijā pārējie ventspilnieki atteicās viņu gaidīt un viņam nācās doties mājupceļā. Skumji, jo visdrīzāk Alens būtu vinnējis, pie formāla neizšķirta sērijā viņš izskatījās labāk. Nu bet tā... teorētiski viss būtu normāli: izsēts 28., galā finišēju 29. Bet praktiski man tā ir sportiska katastrofa, jo apakšgrupu laikā gan pats jutos saviem gadiem labi, gan zāles temperatūra bija pieņemama (paldies oktobrim), un vispār nekas īsti netraucēja. Tik labos apstākļos bija jāsitas par pirmo līgu, nevis jāpaliek trešajā. Nevaru - tad jādomā, kas tā par fakin degradāciju. Šo to vakarā var norakstīt uz organisma nogurumu (juzdamies visai riebīgi, es pat nepaliku uz fināla apbalvošanu, atstājis to bildēt telefonistiem - nolēmu, ka labāk lai mani ceļabiedri aizved līdz mājai nekā pēc tam riskēt ar veselības problēmām sabiedriskajā transportā), bet ne rīta notikumus.
Drusku ietekmēja tas, ka es tīšā prātā uzvilku izlases krekliņu - tādās reizēs pret mani parasti spēlē nopietnāk, lai ierādītu man manu patieso vietu. Tomēr es orientējos uz to, ka arī pats tad jutīšos mobilizētāks un tas neitralizēs efektu.
Neuzmanīgākie galda hokejisti palaida garām manus komentārus feisā pēc pirmā LK posma, kurus es te speciāli nereklamēju, jo tie bija valsts nevalodā. Bet otrajā posmā man vnk nav ko piebilst - es neko sev apkārt nemanīju. Tas, starp citu, daudz runā par labu sacensību organizācijai, jo pamanāmi jau parasti ir misēkļi. Tagad par to domājot, es nojaušu, ka tik labā formā no rīta vis neesmu bijis, parasti esmu vērīgāks.
Vienīgais apšaubāmais moments bija vietējā, hm, dīvainīša sarīkotās specprīzes par izdomātiem nopelniem. Es vispār biju domājis, ka nupat nāks Pimpja kauss attiecīgā formā, jo Ilgvars acīmredzami nolēmis palikt pie virtuālās fallometrijas,- bet trīs nejauši izvēlēti cilvēki, ieskaitot mani, tika aplaimoti ar drausmīgā padomju kancelarītā sarakstītu un pareizrakstības kļūdu pilnu apceri par globalizāciju (daļēji krieviski, turklāt nez kādēļ angļu, nevis latviešu translitā - globalizācija, tā sacīt). Un ar kaktusu, kurš atbaidīs no mums ļaunos garus (laikam no tās pašas grāmatas), uzlabos ci enerģijas ritējumu un uzsūks televizora radiāciju. Kaktusu es atdevu tālāk citam sportistam, kuram ļaunie gari dzīvoklī acīmredzot bija aktuālāka problēma kā man, bet ko iesākt ar to slikti tulkoto Krievijas aģitpropa pārstāstu, vēl neesmu izdomājis. Dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet kā ar dāvinātiem zirga zobiem? Un vispār, no tiesneša puses apdāvināmos vajadzēja vismaz brīdināt, kas notiek. Es no skata nodomāju, ka tas labi ģērbtais, bet acīmredzami garīgi nestabilais pilsonis ir Kalniņa kolēģis - deputāts un tāpēc viņš jāpacieš, kas diezgan labi izsaka, ko domāju par Inčukalna deputātiem. Bet vispār šķiet, ka apsardze no vietējiem nenormālajiem galda hokejam nepieciešama ne tikai Jēkabpilī. Vai mums pašiem laicīgi jāizveido ārāsviedēju komanda, negaidot, kad to nāksies formēt situācijas rašanās laikā. |
|
|
