| LGHF valdes sēde 30.06.2017 |
[Jul. 1st, 2017|10:19 am] |
Miers.
Galda hokejā nav jēdziena “aizsardzība”.
Tikai uzbrukums ar ripu un uzbrukums bez ripas.
Miers.
Pieci uzbrucēji un viens uzbrūkošais pussargs.
Pārtvēri ripu - uzreiz mauc pa kasti. Pretinieks ir tūļīga niecība, viņš nepagūs pat satvert vārtsargu. Netrāpīsi - ripa kaut kur atleks. Pirms viņa paspēj atlekt, sāc uzbrukumu uz visām vietām, kur viņa var to izdarīt. Vietas, kur ripa nevar atlekt, neeksistē.
Miers.
Piektais pēc kārtas netēmētais trieciens pa kasti. Viens pat gandrīz trāpīja četrstūrī. Ripas kontrole? Haha. Ripu kontrolē dievi. Un dievi ir tie seši, kuri sit pa viņu pirmie.
Seši jau uzsūkuši sevī to losi pie kloķiem. Dievi iet uz priekšu.
Miers.
Kamēr mēs uzbruksim ātrāk, kā pretinieks aizsargājas, ripa būs mūsu. Pārķert viņu ja nu tikai pasaules čempiņš Caics varētu. Mēs dragājam. Hm, kāpēc ripa mūsu vārtos?
Oi. Otrā pusē pretīgi ņirdz Caics.
Bļin.
Augšējais fragments uzrakstījās pēc vakarvakara ziņas, ka atkal kāds sapņo uztaisīt grāmatu par galda hokeju. Ja viņam labi samaksās. Rau, palīdzu ar ievadu :D
Debesu, pazemes un mani iekšējie dievi zina, ka šodien man vienlaikus vajadzētu veikt vairāk darbību, kā es - vecs un slinks āpsis - esmu spējīgs atcerēties, kur nu vēl izdarīt. Bet tā vietā... pieredze rāda, ka ja es neko par kārtējo valdes sēdi neuzrakstīšu, neviens cits to arī neizdarīs. Ja es uzrakstīšu, tad vismaz protokols varbūt saitā parādīsies. Un tā, 30. jūnijā sanāca krietns bariņš, daži lai sevi parādītu kā es, daži lai uz citiem paskatītos kā Krišs, daži lai par lietu runātu kā pāris Romānu. Protams, no ārrīdzniekiem atnāca tikai Ūdensgalvas reģiona pārstāvji. Citiem poh, pohs vai arī kauns. Runāts tika daudz, galīgi lemts maz.
Pirmais progmāra punkc bija nākošās sezonas reklāmas kampaņa. Par iespiedmateriāliem - būs atkal divi bukleti, modernākā (t.i. joprojām krītošajam lasītāju intelektam atbilstošākā) noformējumā, t.i. trīsdaļīgi locīta A4 lapa. Tak šoreiz mēs vispār neplānojam taisīt bukletu profiem - lai taču, bļē, skatās kalendāru saitā, un visu pārējo viņi zina paši. Viens sezonas priekš AL, otrs šoreiz ar vispārīgu informāciju, kura nenovecos gadiem ilgi, lai varētu viņu lietot arī starpsezonā un vēlāk. Daļēji es to ieteicu taupības pēc: man nepatīkami, kad neizmantotie vecie bukleti ik gadus pārvēršas par makulatūru. Bet gribējās arī pasvītrot galda hokeja saikni ar Mūžību.
Un ak jā, es taču šodien apsolījos priekš viņiem atjaunotos tekstus uzrakstīt un pat bildes piemeklēt. Student, sesija! Vēl tika ieteikts iemest bukletos šādu tādu komerciju - par rezerves daļām un galdu apkopi. Principā es par to rakstu savā GH skolā, bet tā kā mani blogi visādās padibenēs, ieskaitot pa varas gaiteņiem bizojošās, bieži izsaukuši alerģisku reakciju, tad mēs cenšamies tos īpaši nereklamēt... vajadzētu jau par apkopi saitā ielikt, bet tas kādreiz labais saits pašlaik tiek aizpildīts pēc brīvā laika pārpalikuma principa.
Apceres par to, kā sadabūt vairāk ļaužu uz “Sarauj”, manī izsauca tikai analoģijas ar seno anekdoti: ja mauku mājā krītas apmeklētība, vajag nevis gultas pārbīdīt, bet maukas nomainīt. Tika lemts turpināt to pašu stilu, tikai vēl enerģiskāk, ar vēl agresīvāku reklāmu. Es gan domāju, ka problēma ir paša Sarauj formātā, kurš daudzos neizsauc vēlēšanos viņā atgriezties otrreiz (ko apliecina dalībnieku statistika). Un cilvēku resurss, ko mēs varam dabūt vietā, mums ir visai ierobežots... Rezultātā katra veiksme cilvēku sasaukšanā mums nes zaudējumus nākošajos gados. Ceram, ka šoreiz izdosies vēl kādus pievilkt ar Dinamo spēlētājiem - ja paši nespējam noturēt cilvēkus, varbūt ledus hokejisti to izdarīs.
Ar mēdijiem mums iet šā tā. Mikus centīgi sūta šiem preses relīzes, kuras praktiski visi ignorē. Nedomāju, ka problēma ir viņa tekstos, vnk visiem uz mums klucis. Elēna tika pie Latvijas radio mikrofoniem, bet dzirdējušie sajūsmā nebija un piedāvāja izstrādāt visiem mūsu interviju devējiem kādus 5-6 saplānotus punktus, ko tiem būtu jācenšas iedabūt iekšā savā runātajā, ķipa kā sporta veida oficiālums. Es pats par to interviju nesaku neko, jo man kā murgs stāv acu priekšā paša kādreizējā “uzstāšanās” Ventspils TV... un visu atlikušo mūžu stāvēs. Kopš tā laika es no visiem runājamajiem un īpaši rādāmajiem mēdijiem mūku pa gabalu un nejūtu īpašu slieksmi kritizēt citus tajos. Sēdē gan ieminējos, ka daža pašlaik objektīvu iemeslu dēļ vēl nav īpaši adekvāta un tas pēc kāda laiciņa pāries. Atis nosmējās, acīmredzot paša pasaules čempiona pieredzi atcerēdamies.
Saņēmis deputāta īsziņu par gaidāmo sēdi, es uz to atsaucos, ka vispār tai sēdē vajadzētu sarīkot skuķu godināšanu, lai jūt federālo atbalstu. Uzaicinātas viņas tomēr nebija, toties Blūmentāls paziņoja, ka pateicoties pašvaldību dāsnumam uz Čehijas braucienu (un viņa gatavībai pārdot dvēseli, lai šo dāsnumu no vienas mums vistuvākās pašvaldības panāktu), mēs varam prēmēt medaļnieces un medaļniekus - pasaules čempionus. Ideja tika vienbalsīgi apstiprināta: ja jau priekšsēdis saka, ka nauda ir, kas mēs tādi, lai traucētu viņam to mums atdot? Divi zelti - divreiz pa 600 eiro, pusi no tā vēl papildus piešķīrām Atim par 2013. gada zeltu, jo tad prēmēt vēl nevarējām atļauties. Diemžēl, valsts prēmijas par pasaules līmeņa medaļām mums izdevās izplēst tikai tad, kad valsts vēl nebija diezgan stipra un varena, tagad viņa tāda kļuvusi un savu salaupīto naudu tik viegli vairs neatdod.
Daži ļaudis par daudz saskatījās video (pareizi padomju vara brīdināja no šī buržujiskā izgudrojuma) un sāka prasīt izgājienu noteikumu maiņu, atsaucoties uz džudo, kur noteikumus mainot vienā laidā, lai tikai palielinātu skatāmību. Es nedomāju, ka mums vajadzētu nokristies līdz džudo līmenim, mums tomēr ir kaut cik nopietns sports... un jēdziens “skatāmība” te vispār ir smieklīgs. Nu uztaisiet turnīru, kurā aizliegti izgājieni, un paraudzīsimies, cik daudz vairāk skatītāju tādēļ atnāks. Patiesībā, izgājieni ir pat skatāmāki priekš neprofiem kā kombenes, kurām viņi vienalga nespēj izsekot. Tomēr vairums izteicās par dažādām cīņas metodēm (jēdzīgu starp piedāvātajām nebija), no galdiņa konstrukcijas izmaiņām (varu piedāvāt vnk ļaut pretiniekam uzsist pa galdiņa apakšu, kad ripa ir pie pretinieka centra) un ieskaitāmo izgājienu daudzuma minūtē līdz aizliegumam centram turēt ripu virs 3 sekundēm un noliegt slēpt rokas pie izgājiena. Pēc tam, kad kādi pieci bija izteikušies par pretizgājienu sankciju virzīšanu, pie vārda tiku es un paziņoju, ka man tie izgājieni netraucē, viņi nav efektīvi un vienīgais, ko vajadzētu - stingrāk piemērot tiem jau esošo 5 sekunžu noteikumu. Un vispār vēl jautājums, kas ir izgājiens (manu spēli pazīstošie sapratīs). Pēc manis beigās izteicās pasaules čempions, kurš paziņoja apmēram to pašu, ko es, pie viena norādot, ka pie junioriem PČ tik daudz izgājienus sameta tikai tādēļ, ka junioriem ir slikta aizsardzība. Kam ir kādas idejas par izgājienu ierobežošanu caur noteikumiem, var tās sūtīt Blūmentālam. Es pats uzskatu, ka izgājieni jau ir miruši kā stils, pēc tā Borisova vārdā nosauktā cirka septītās spēles overtaimā. Un aizsardzībā parasti cenšos piespiest pretiniekus taisīt izgājienus, jo tie mazāk bīstami par kombenēm. Pat ar manu vienaldzību pret aizsardzību te Latvijā ir daudz ja pieci cilvēki, kuru izgājiens mani satrauc, un ja pat man, kuram visvairāk būtu par to jābēdājas, tā nešķiet problēma...
Sekoja PČ rezultātu apspriede. Protams, gods un slava apzeltītajiem, hail to the winners, bet pēc slavas himnām nācās spriest par komandas izgāšanos un organizatoriskajām ķēpām - par to, ka ar hosteļa izvietojumu mēs smagi iekritām, šaubu nebija nevienam. (Tiesa, nevienam neienāca prātā, ka autobusu firmu arī vajadzētu mainīt, jo nav normāls mūsdienās autobuss tālam ceļam ar sliktu tualeti, bez vaifaja un bez gatavības izvadāt cilvēkus pa svešu miestu.) Tā, junioriem pietrūka pieskatošā trenera, jo tas vēlu atčāpoja - autobuss bija ar mieru vest tikai vienreiz, tādā stundā, kad visi normālie vēl gulēja. Un vispār mums ir treneru jeb, drīzāk, vagaru problēma, un tauta plānoja turpmāk nozīmēt kādu katrai kategorijai, kas to no malas pieskatīs. Liberecā tas veidojās gandrīz stihiski, galvenokārt tālā hosteļa dēļ. Problēmas radīja arī atbildīgo trūkums par organizatoriskām lietām, jo Kalniņš viens visu pavelk ar mokām un pa to starpu nespēj adekvāti informēt apkārtējos par notiekošo.
Komentējot komandas spēli, kurā, Caica vārdus pārstāstot, čomu būšana bija aizstājusi komandas garu, tika izvirzīta doma turpmāk oupenā mazāku daļu ņemt pēc reitinga (teiksim, kādus piecus, un arī tiem nekas nav garantēts), un vairāk iekļaut pēc valdes lēmuma tos, kuri izsauks valdes uzticību ar adekvātu uzvedību un gatavību cīnīties par izlasi. Šķiet, Lielā Oupenistu Haļava iet uz beigām, un vainot viņi var tikai paši sevi. Oficiāls lēmums pieņemts netika, bet principā valdei ir tādas tiesības arī bez speciāla lēmuma. Jā, mēs visi valdē gribētu, lai stiprākie pēc reitinga būtu arī labākie izlases spēlētāji un mēs varētu nejaukt sev galvu ar izvēli... bet tā nav. Un vispār valde prāto par to, vai vērts turpmāk atkal apmaksāt visiem braucienu un vai neprasīt pienākumu izpildi par braucienu apmaksu, citādi bezatbildība sāk noriebties.
Kārtējo reizi tika apspriesta doma par individuālo kvotu un komandu sastāvu palielināšanu nominācijās.
Mans kārtējais māviens tuksnesī par vasaras spēļu trūkumu sasniedza dzirdīgas ausis: paredzams, ka vasarā būs pāris turnīru gribētājiem Laimītē un Inčukalnā, datumi vēl tiks apdomāti. Kādreiz mums bija vasaras turnīru sērija, bet to piebeidza sliktā apmeklētība un organizatora pārāk augstie standarti. Varbūt šoreiz viss būs atbilstošāk reālajai situācijai. 10-15 cilvēku, kas izvingrinās rokas, manās acīs ir pilnīgi pietiekami...
Joprojām nevaram salasīt klubu pārstāvjus uz kopsēdi. Dažs izmisumā jau gatavs prēmēt ieradušos lauku slaistus par ierašanos vien.
Anonīmās idejas viesgrāmatā (gan viegli uzminēt autoru) par sacensību pleiofizāciju nerada atbalstu. Toties Caics piedāvāja, lai drusku samazinātu situāciju, kad visi nebeidz vienlaikus, sacensību sistēmu - 1. līgā spēlē 16 cilvēki, citās līdz 24, no pirmās p/o spēlē astoņi un tā uz otrās-trešās līgas beigām jau sākušies pusfināli. Un p/o galdus likt puslīdz kopā, citādi izskatāmies pēc klaidoņiem. Vienīgā problēma te ir p/o pagarinājumi zemāko līgu spēļu laikā. Man personiski tas neizdevīgi, jo netikšu vairs augstākajā, bet kopumā man tas nepatīk mazāk kā esošā sistēma. Augstākā līga, kurā pat es tik bieži iekļūstu, ir izsmiekls jau ar šo faktu vien.
Nu un jā, par pagājušo, vēl pirmsbrauciena sēdi - ja jau neviens nav to atreferējis, tikai kā atsevišķu info par kalendāru, izlases sastāva un brauciena plānošanu. Tikai daži fakti:
* Noliktava pārpildīta, pat Meduskoka kājas vairs nav kur likt.
* Rīgas Kausam jauni sponsori. Ar Prizmu sanāca iegrābties, uz galdu virsmām šī vēl ir, bet Latvijā vairs ne.
* Uz LV Open/PČ komandām Jēkabpilī tika ieteikts organizēt apsardzi, jo vietējie žūpas pagājušoreiz bija pārāk uzbāzīgi.
* Bišķi saķildojāmies ar leišiem, kuri grib sev World Tour turnīru, bet nav gatavi tādēļ kaut ko izdarīt un par daudz cer uz mums. Mūsējie aizrādījuši, ka viņiem šādam turnīram vispirms vajag sadabūt vietējos dalībniekus - igauņi vot paši pie sevis aktīvi ņemās un tādiem grēks nepalīdzēt, bet Lietuvā reāli ducis spēlmaņu vien ir.
* Maijs paliek bez kalendāra turnīriem un tur kaut kas jāizdomā.
* Uz AL vēl jāizlemj, ko mest ārā kā pārāk stipru (jopt, es par to biju galīgi aizmirsis). |
|
|
