Es nespēju nedomāt par to, ka aiz tīrās nejaušības biju atklājis veselu universu vienā pašā nezināmā grāmatā šajā bezgalīgajā nekropolē, bet desmitiem tūkstoši citu grāmatu paliks neizzinātas un aizmirstas uz visiem laikiem. Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu. Un jo vairāk tā aizmirsa, jo gudrāka sev šķita.
- Televīzija, draugs Daniel, ir antikrists (..) Šī pasaule neies bojā no atombumbas, kā raksta laikrakstos, tā nomirs no smiekliem, no banalitātes, visu pārvēršot par joku, un turklāt sliktu joku.
Es viņai atklāju, ka tikai tagad saprotu - tas ir stāsts par vientuļiem cilvēkiem, par to, kā mums pietrūkst, un par to, ko mēs zaudējam, un ka šī iemesla dēļ es biju radis tajā patvērumu, kamēr sajaucu to ar savu paša dzīvi, tāpat kā cilvēki, kas aizmirstas kārtējā romāna lappusēs, jo tie kuri viņiem ir jāmīl, ir tikai ēnas, kas dzīvo kāda svešinieka dvēselē.
- Par labu tēvu?
- Jā. Kā jūsējais. Cilvēks ar galvu, sirdi un dvēseli. Cilvēks, kas spētu uzklausīt, vadīt un cienīt bērnu un neslīcināt viņā savus trūkumus. Tāds cilvēks, kuru bērns mīlētu ne tikai tāpēc, ka tas ir viņa tēvs, bet arī apbrīnotu viņu kā cilvēku. Tāds cilvēks, kuram viņš gribētu līdzināties.
-Kāpēc jūs man to visu jautājat, Fermin? Man likās, ka jūs neticar laulībai un ģimenei. Ka tas ir jūgs un tamlīdzīgi, atceraties?
-Redziet, tas viss ir diletantisms. Laulība un ģimene nav nekas cits kā vien tas, ko mēs paši tajā ieliekam. Bez tā tas nav nekas cits kā vien liekulības barotava.
-Ar aplidošušanu ir tāpat kā ar Tango: tā ir absurda un tīrā ārišķība. Bet jūs esat vīrietis, un jums jāuzņemas iniciatīva.
-Iniciatīva, man?
-Ko tad jūs gribat? Par spēju čurāt stāvus taču ir kaut kas jāmaksā.
Liktenis parasti stāv tepat, aiz mājas stūra. Izlikdamies par kabatzagli, ieleni vai loterijas biļešu pārdevēju: tās ir viņa trīs visbiežāk lietotās inkarnācijas. Bet veinu gan tas nedara - nedodas mājas vizītēs. Ir pašam jādodas pie viņa.
Gluži otrādi. Runā nelgas, klusē glēvuļi, klausās gudrie.
Trīs galvas ir gudrākas nekā divas, īpaši - ja trešā ir manējā.
Nevienu pašu reizi man prātā neienāca, ka varbūt es viņai esmu sagādājis vēl lielāku vilšanos. Reizēm mēs iedomājamies, ka cilvēki ir loterijas biļetes, ka viņi ir tāpēc, lai īstenotu mūsu absurdās ilūzijas.
- Grūtākais jau nav nopelnīt naudu - viņš sūrojās. - Grūtākais ir to nopelnīt, darot ko tādu, kam ir vērts veltīt dzīvi.
(..) stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko viņš citādi neuzzinātu.
- Nemaz nesmejieties, jo tieši tādi cilvēki kā viņa padara šo sasodīto pasauli par vietu, ko ir vērts apciemot.
- Maukas?
- Nē. Maukas esam mēs visi, agri vai vēlu. Es domāju cilvēkus ar labu sirdi.
Bea saka, ka lasīšanas māksla pamazām mirstot, ka tas esot intīms rituāls, ka grāmata esot spogulis un ka mēs tajā varam tikai to, ko jau nesam sevī, ka lasot mēs iedarbinām prātu un dvēseli, bet tās esot vērtības, kas ar katru dienu iet mazumā.
- Cilvēki nudien ir ļauni.
- Ļauni nē, - iebilda Fermins. - Stūlbi, kas nav viens un tas pats. Ļaunums paredz morālu noteiktību, motīvu un zināmu domāšanu. Stulbais vai tumsonis neapgrūtina ne ar domāšanu, ne ar argumenta meklēšanu. Tas rīkojas instinkta vadīts, kā kūts lops, pārliecināts, ka dara labu, ka viņam vienmēr ir taisnība, un lepns par to, ka piedrāž, atvainojiet, visus tos, kuri viņam liekas atšķirīgi no viņa paša (..) Pasaulē vajag vairāk tiešām ļaunu cilvēku un mazāk aprobežotu rupekļu.
Neticami priecīgs
blank
