Tavs ieraksts baigi atgādināja manu 12.klases laiku. Sex and the City, vasaras rīti, kleitas, dejas, smaidi, maksimālisms, neziņa no nākotnes, bet kaut kas burvīgs un fascinējošs visam pāri. :]
He, zinot, ka Fontķiks atvēries, tas nemaz nerada interesi tur aizvilkties. Un pat nezinu kāpēc, iepriekš tāpat daudz dejots utml. Tagad, eh...

Varbūt tas pat šobrīd tiek uztverts kā mākslīgs sevis mānīšanas pienākums - radīt to maksimālismu, itkā priecāties un sagaidīt to bohēmu un ziedu kleitas.
Mākslīgi, jo šobrīd peld pelēkums un nekā negribēšana, tikmēr itkā tā neziņa no nākotnes ir pozitīva - viss būs jauns, viss ir jauns sākums, bet reāli jau fonā turpat uzglūn tā pelēkā krāsa - nekas.

Perhaps when we find ourselves wanting everything, it is because we are dangerously near to wanting nothing

to varbūt sauc par visa lielo pārmērību mēru, kad gribam maksimāli visu, jo bail kaut ko palaist garām. Un tiesi tad mes TO ISTO lietu ar palaizam garam, lai gan ja palaidam, tad savadak nevarejam, ja butu varejusi, tad daritu. Un ja kkas ir lemts, tad tas bus. Tikai kaut ka savadak.
Teiksim ta, es to saucu par "karsto gotinu" sindromu. Kad gribas no konveijere rit vel karstas gotinu kompetes, sarities, ka noskebina. Gala ne prieks, ne bauda + vemt gribas. Kapec mes visu gribam te un tagad, un ja ne, tad negribam vispar?
Kur paliek "laiks", lai viss izkristalizejas...

p.s. tavs fonts baigi grauz acis, lai kko salasitu :] tas tik tā, randoma koments