Mazliet par turpinājumiem.
Un ko mēs no viņiem sagaidām.
Kāpēc mēs vienmēr viņus sagaidām, un ja nav - esam tadā nemierā. Vai tiešām tāpēc, ka zinam, ka varēja būt savādāk, vai tāpēc, ka mēs vēlamies - "lai notiek Mans prāts" ?
Un pat nezinu par kādiem turpinājumiem man pienāktos vairāk domāt.
Izlaidums. Skola, eksāmeni, noteiktā dzīve pabeigta.
Bet kaut kā par to turpinājumu domāju mazāk.
Un jā, pateicība no Dombrovska kkur mētājas. Nav jau slikti, par labām un teicamām sekmēm.
Kādreiz pati sev tādu uzrasktīšu, kad būšu iemācījusies sevi nečakarēt - neļaut to darīt "kādam viņam".
Pēc peldes apakšveļā izlaiduma naktī mazliet jūtams sāpošais kakls.
Vispār jāsaāk rakstīt vēstules. Un ne tikai sev. Arī citiem. Jau ievācu adreses. Gribu savu vēstuļu kasti kā Dinai. Mīlestības vēstuļu no pirmās klases tur gan nebūs, bet gan jau.
Tagad jādomā par ko domāt.
Varbūt jāpievēršas pēcizlaiduma diētai, noslogot savas smadzenes ar nebūtiskām lietām, jo nevaru ieraudzīt ko nozīmīgu? Virspusīgi domāt, virspusīgi dzīvot...? Virspusīgi griezumi sāp mazāk... tā teikt. ko mēs izvēlamies. kā mēs gatavojamies dzīvot - ko sagaidam no mūsu rīcībām ?
- Rakstīšu vēstules
- Sākšu mācīties to, ko patiesi vēlos - varbū kādu valodu / papildus anģu valodai
- Jāatrod laika turpināt padziļināt prasmes / praktizēt
- ģitāra
- klavieres
- zīmēt
- Lasīšu labas grāmatas (aktīvi pētu Baha daiļradi šobrīd- Tilts pāri mūžībai)
- Atradīšu laiku skriešanai - sakārtojot sevi
- Rūpēšos, ko ēdu (lai pietiekami parūpējos par visām barības grupām)
- Izskatīšos skaista - jā tā arī ir apņemšanās - nebūt vienaldzīgai pret sevi
- Atradīšu laiku būt vienkārši pie dabas. Kontakts ar viņu - visapkārtesošo.
- Vispārvērtīgs laiks ar to cilvēku, kuru tia brīdī satieku.
ziņošu par panākumiem.
