-

A bet pirmo reizi pa simts gadiem noballējos līdz saullēktam.
Drusku tāds kino bija, kad mēs ar Elviju,
divi tādi nejauši saskrējušies razpizģaji,
stāvējām uz tukšās Tērbtas ielas, kuras galā ausa saule un es
nezin kādā sakarā cītīgi stāstiju kā jāgatavo Boloņas mērce.

Tas tāds liriskais grand finale, bet nu pirms tam
izstaigājām gandrīz visas zināmās vietas Vecrīgā
eu-davai-ejam-tālāk stilā. Gan dejoju pie spāņu ska Bubamarā,
gan lauzu žurnālu galdiņu Leņingradā
(jo uz tā apsēdās 2metrīgs uz tuvību noskaņots ģeogrāfu kovbojs).

Kaut kad drusku iepriekš runājām par draivu,
kas cilvēkam vai nu ir, vai nu nav iekšā un
bez kura lietām un darbībām nav satura.