-

Nu tad, tā teikt, uz finiša taisnes, bet pirms pielikt punktu,
tomēr gribās drusku atskatīties uz šo grūto dzīves posmu.

Kaut kad nedēļas vidū skrēju uz skolu visa tāda sabažījusies
un pretrunu pilna. Apturēja mani ūsas ieželejojis, pustraks šķībs vīriņš ar
hipnotizējošu kūmiņa skatienu. Mežonīgā ātrumā un ar NLP+NLO
jaudu viņš apbēra pārsteigto mani ar komplimentiem, sākot no "simetriskas sejas",
(kura viņam, pēc agrāko upuru nostātiem, esot klasisks gājiens) un beidzot ar prātu,
kas staro no manām acīm, un piebilda, ka "tas viss dēl manas laimīgās zvaigznes".

Pēc brīža attapusies, nolēmu, ka par šādu priekšnesumu esmu gatava maksāt,
un iespiedusi vīrietim rokā laķiku (viņš taču mani kvalitatīvi slavēja vismaz
stabilas piecas minūtes), grasījos laisties lapās, lai izmeklētajam
priekšnesumam nepiemestos atkārtošanās lētuma piegarša (kungs tomēr gados).
Bet nē - patīkamais (pagaidām vēl) cilvēks paguva man iespiest rokā nelielu,
pietūcītu puscaurspīdīgu polietelēna maisiņu, aptuveni futbolbumbas lielumā,
ar nezināmu, taču vieglu saturu, piebilstot:"lai jūs būtu vislaimīgākā
un veiksmīgākā meitene visā Eiropā!" No maisa dvesa naftalīna smaka,
bija samanāma gaiša auduma faktūra. Kaut arī nojautu, ka
ka šī būs kāda interesanta trofeja kaķa galvas vērtībā,
atvērt un aplūkot arī nesteidzos.

Visu atlikušo dienu maisiņš nostāvēja uz palodzes blakus datoram un izplatīja ap sevi
vecas kumodes aromātu. Vienā īsā pārtraukumā satiku kursabiedru,
gājām uzsmēķēt pagalmā, bet uz mums abiem viena cigarete, ko es no rīta nospēru draugam -
uz ātru roku "sirds zivju eļļas" burciņā iestūķēju un iemetu somā.
Nu tā burciņa tāda ar zivi un sirdi virsū. Un uzrakstu, protams.
Es kursabiedram jau pa ceļam uz pīpētavu lielījos, ka man ir stilīgākā
cigarešu paciņa visā vakareiropā - "Tūliņ parādīšu!",
bet mēs abi bijām nedaudz pārsteigti, kad izrādījās, ka burciņā patiešām bija arī tas,
kas rakstīts virsū - tātad tur bija palikusi arī viena caura zivju eļļas kapsula
un nedaudz "iearomatizējusi" mūsu mierapīpi.
Lai gan, ja tā padomā... šis kursabiedrs parasti smēķē aromatizētās cigaretes "kiss",
kas drusku garšo pēc tualetes atsvaidzinātāja, tātad varētu būt, ka viņš sirdī nemaz
tik ļoti nepārdzīvoja, kā iztaisījās. Manai sirdij tobrīd gan viegli negāja.
Par to arī sūdzējos - ka taisni vai tresučka no tiem enerdžaizeriem (Burn! ar atlaidi) metās,
uz ko viņš: un tad ja vēl uzpīpē pa virsu... A es: A bet tāpēc jau jāapmērcē sirds zivjeļļā,
lai nespiestu pakrūtē utt. Smieklīgi, vienvārdsakot.

Nu a šodien akal nācu uz skolu un skatos: Re kur pie katedrāles mans draugs lupatnieks atkal
meklē redzīgas acis. Sastapis manu simetriski - viedo skatienu viņš, protams, sāk skandēt:
"Apstājieties! Jūs būsiet laimīgākā meitene visā Eiropā!"
Bet es tikai smaidu un metu ar roku: "No sirds pateicos! Esmu jau."
un tipšinu vien tālāk un tad strādāju, strādāju bibliotēkā. Stundām.
Ap puspieciem tikai pamanu, ka intensīvās domāšanas blakusprodukts ir tas,
ka es sāku smakot pēc kaķa. Un tad strādāju, strādāju. Vakars teju klāt un es jau jūtu,
ka tūliņ apkopēja izmēzīs no bibleotēkas kopā ar dažām puslasītām grāmatām.

Taim atnākusi man palīgā, cīnās ar atsaucēm un gramatiku, bet es izmantoju īso atpūtas brīdi
un izvelku no somas kaut kādu trauciņu, kurā no rīta esmu iebakājusi
smieklīgu daudzumu cepumu, izmakarēju tādu lielāku atlūzu, domīgi apgrozu kārbiņu.
"Kardiovitamīni". tā tur rakstīts. Un sirds tāda paliela uzzīmēta.

Un tad, ziniet, to cepumu es ieēdu - no vienas malas nokodu un tad no otras.
Un visu pagājušās nedēļas notikumu karte atvērās kā vēdeklis manā acu priekšā
Kad vēdeklis ir ciet, tad sānu malā tikai tādas svītriņas nesakarīgas,
bet kad atver - tad tur ir pāvi un puķes un everything nice.

Tad es nolēmu, ka tie burvju krekli, ziniet, - ar visām rišiņām, ir jāmet ārā.
Es negribu smakot pēc naftalīna un ja jau pēc kaut kā obligāti jāsmako,
tad jau labāk pēc kaķa.
Jo kaķis esmu es.