-

Māsas kaimiņš no augšējā stāva ziemā būvē igloo (nu to eskimosu sniega māju) piemājas dārzā.
Viņš mājiņu būvē viens pats - pašam bērnu nav un citu bērniem arī pārlieku nepiesienās.
Pagājušogad pamanīju, kā viņš, ķirša zarā iekāris rūķa cienīgu lukturi, aizrautīgi šķiežās ar sniegu.
Tas bija ap deviņiem - desmitiem vakarā.

Reizēm kaimiņš no augšājā stāva savā sniega mājā uz nakti atstāj sveci, tā,
ka gaisma spīd ārā pa durvīm un mazo lodziņu.
Ja pa māsas siltās virtuves logu aizskatās dārza tumsā un
gadās pamanīt tādu gaismiņu, kļūst kaut kā ļoti labi.
Uz mazu brīdi pārņem sajūta, ka tu pats esi tāds kaimiņš - sasārtis,
aizsvīdušām brillēm un laimīgs - kā
tikko pabeidzis būvēt sniega māju.

Ir tāda tendence redzēt laimīgus sapņus. Mosties smaidot.
Tādi tie sapņi ir, kuros notiek kaut kas brīnišķīgs, ko es neatceros,
bet viss ir ļoti gaišs un izgaismots, gaismas piepildīts -
kā Matrixā tas baltais realitātes speiss, tikai siltāk.

Tas uzlādē dienai, bet vienmēr ir drusku skumji celties.