Ilgas pēc cēlā viņu māc, bet dvēsele, *****, letarģiskā miegā krāc
Jan. 9th, 2022 | 09:20 pm
Nu vot. Sāku mūziku klausīties pa druskai. Atmetu cerības būt labāka. Nu kāda esmu, tāda esmu.
Iegāju pilsbāra spotifajā, iznācu jau, kā parasti no pašas Pils arī, ar jaunām mūzikām kaudzēm.
Nosfell - tādu, piemēram, nezināju. Ir interesanti. Klausos tagad, kā cienījami iekomentēja, pa albūmam vien.
Esmu tāds tā kā mudžeklis, ko izvelk no diegu kastes un tā nu tas ir, nu.
Bet tas mudžeklis šodien ar bērniem cepa pankokus un tad ēda ar riekstu šokolādes sviestu un aveņu zapti un citronu zapti.
Un bija pievakarē uz kalniņu ar bērniem vizināties. Un turēja sāpošu sirdi draudzenei (nedaudz viegli iegremdējot piparu šnabī arī )
Un pasūtināja brienamzābakus Mandelē, lai var nesalt. Diesdod, lai der kārtīgi.
Rīt jāaiziet salabot meitiņai brilles un zāles pret traku mīžšanu jāizpērk aptieķī.
Kā man ar kultūru? Nu huju.
Nu hujova man ar kultūru. Džonatanu Streindžu noskatījos Jim ieraksta iespaidā. Nebij zinājuse, ka ir arī vizualizācijs šim darbam.
Un Idiotu paklausos, kamēr traukus mazgāju, lai dabūtu tādu svētsvinīgu stāvokli sev, ka, mol, es kaut ko svarīgu daru, netraucējiet.
Bet tā, principā, dzīve slīd lēni caur rokām kā tāda lente un gribās raut un kliegt-" jaunība, bļe, kur tu tā paskrēji!?"- bet tad veselais (ha-ha-ha) saprāts, tādu aukstu roku uz pleciem un : "stāvi pie ratiem!"
Un es stāvu.
Un jāsaka, katru reizi, kad es neraustos un stāvu, ir jāpriecājas. Galu galā, šobrīd es varu tik cik es varu. Un protams, mēs visi sapņojam (var būt ne visi, nezinu) būt kaut kas vairāk. Kaut ko es te samuldēju greizi.
Nekādi visi. Nekāds vairāk. Es runāju par to, ka gribās atcerēties atkal, kā tas ir, pieskarties kaut kam drusku lielākam par dzīvi.
Bet par ko es runāju, es nevaru pateikt. Es nezinu.
Par mīlestību? Dievu? Garīgu virzību iekšēju?
Gribās just sevi kā dāvanu.
Mācēt atkal iedvesmot, ticēt.
Patiešām nezinu kā pateikt.
Bet nu tā, lai tik godīgi, ka "krīt priekškars un lustra", citējot fjoklu.
Iegāju pilsbāra spotifajā, iznācu jau, kā parasti no pašas Pils arī, ar jaunām mūzikām kaudzēm.
Nosfell - tādu, piemēram, nezināju. Ir interesanti. Klausos tagad, kā cienījami iekomentēja, pa albūmam vien.
Esmu tāds tā kā mudžeklis, ko izvelk no diegu kastes un tā nu tas ir, nu.
Bet tas mudžeklis šodien ar bērniem cepa pankokus un tad ēda ar riekstu šokolādes sviestu un aveņu zapti un citronu zapti.
Un bija pievakarē uz kalniņu ar bērniem vizināties. Un turēja sāpošu sirdi draudzenei (nedaudz viegli iegremdējot piparu šnabī arī )
Un pasūtināja brienamzābakus Mandelē, lai var nesalt. Diesdod, lai der kārtīgi.
Rīt jāaiziet salabot meitiņai brilles un zāles pret traku mīžšanu jāizpērk aptieķī.
Kā man ar kultūru? Nu huju.
Nu hujova man ar kultūru. Džonatanu Streindžu noskatījos Jim ieraksta iespaidā. Nebij zinājuse, ka ir arī vizualizācijs šim darbam.
Un Idiotu paklausos, kamēr traukus mazgāju, lai dabūtu tādu svētsvinīgu stāvokli sev, ka, mol, es kaut ko svarīgu daru, netraucējiet.
Bet tā, principā, dzīve slīd lēni caur rokām kā tāda lente un gribās raut un kliegt-" jaunība, bļe, kur tu tā paskrēji!?"- bet tad veselais (ha-ha-ha) saprāts, tādu aukstu roku uz pleciem un : "stāvi pie ratiem!"
Un es stāvu.
Un jāsaka, katru reizi, kad es neraustos un stāvu, ir jāpriecājas. Galu galā, šobrīd es varu tik cik es varu. Un protams, mēs visi sapņojam (var būt ne visi, nezinu) būt kaut kas vairāk. Kaut ko es te samuldēju greizi.
Nekādi visi. Nekāds vairāk. Es runāju par to, ka gribās atcerēties atkal, kā tas ir, pieskarties kaut kam drusku lielākam par dzīvi.
Bet par ko es runāju, es nevaru pateikt. Es nezinu.
Par mīlestību? Dievu? Garīgu virzību iekšēju?
Gribās just sevi kā dāvanu.
Mācēt atkal iedvesmot, ticēt.
Patiešām nezinu kā pateikt.
Bet nu tā, lai tik godīgi, ka "krīt priekškars un lustra", citējot fjoklu.