- - December 31st, 2021

Vakar satiku jaunu (gados) draudzeni. Pieminēju cibu un viņa jautāja, vai tur maz "kaut kas" notiekot. Tas tak esot tādiem "kas dzimuši septiņdesmitajos".
Izstāstīju, kā papīkstēju cibā par eksistenciālo, materiālo un sociālo krīzi un momentāli atskanēja zvans no usnes,
atbalsta komīši no helvetica un virginia_rabbit un jim (ne pirmo reizi) uzradās (atkal jau jāasaro) kā īsts Ziemassvētku brīnums.
Tagad man vairs nav jāsit pakaļa pret zemi domājot par elektrības rēķinu, šodienas piparkūkām un šampi.
Nemaz jau nerunājot par to, ka bērni patiešām sagaidīs to, ko gribēja un kas bija izkritis no vecīša ragavām.

Dievs dod, lai es kādreiz varētu palīdzēt jums tā, kā jūs palīdzat man, dārgie cibiņi.

Galīgi nevarēju saņemties sākt tīrīt māju.
Ne tikai derpresijas un gribas traucējumu dēļ, bet arī tāpēc, ka gluži vienkārši praktiskā sadaļa smadzenēs nobloķējās un aizmirsās zināt kā dara lietas.
Bet man šovakar viesi un ļoti gribās vismaz puslīdz patīkamu to vidi dabūt. Pat nerunājot par tradīciju pirms Jaunā gada svinībām visu, visu sakārtot (Nebūs).
Sāku jau saskumt, ka superīgajai Usnei un viņas bērniem būs jāiztiek ar to, ko nu... kas nu te ir, bet tad notika brīnums!
Dēls ieradās no tēta mājas krietni agrāk nekā bija plānots un aizrautīgi ķērās pie traukiem, grīdu sūkšanas un mazgāšanas.
Man uzreiz arī visi ritentiņi sāk griezties no priekiem un tagad jau abi darbojamies.
Protams, pie vainas tas, ka dēla slepenā mīla sen neredzētā (tur hārtbreiks un long story) piekritusi ierasties ciemos.

Es saku: Nu tu gan mani ļoti iepriecini, kad tu šitā palīdzi - visu mazgā un tīri.
Dēls: Tu tikai nepierodi.

Gribās uzrakstīt kādreiz no savas slimās perespektīvas
par mammu, par tēti, par māsu, par brāli, par brāli.
Par mūsu attiecībām, atšķirībām un pieredzēm.

Mudināja domāt par to māsas publicētais raksts par svētkiem.

Cik atšķirīgas mēs esam, nodomāja Morra un atpakaļ pie plīts.