- - August 3rd, 2020

Lasu diagonāli piedraugotos žurnālus un brīnos cik pa šiem gadiem jūs esat pieauguši. Pieaugušo problēmas un pieaugušo risinājumi. Lēnas, nevienvērīgas, bet konsekventas izaugsmes. Personības. Savdabīgi indivīdi. Atbildīgi lēmumi.
Man arī vārds “rutīna” teorētiski vairs nav lamuvārds, bet praksē neieviešās. Es jums neturu līdzi!
Kā jau pataloģiska egoiste un mūžīgais pusaudzis, kas neprot kopt draudzības, varu tikai izteikt komunālu apbrīnu par jūsu paškopības skilliem un nesalaužamiem gariem!

Jāa! Pamanīju, ka beidzot atkal esmu spējīga lasīt kaut ko drusku slāņaināku. Cik labi, ka vismaz nedaudz sāku dzīvot savā frīkainā veidā.
Tāpat arī sagribējās ivritu mācīties kādā grupiņā, kur kopā to dara. Vienai nesanāks. Vajag tomēr skolotāju un studiju biedrus, lai mācītos pa īstam.
Tas, ka man vispār kaut ko gribās, izņemot nomirt, ir fantastiski!
Vakar uzzināju, ka manam terapeitam meita tā arī izdarīja, kā gribēja un šodien tad es izteiktāk dzīvoju. Par spīti. Mēs viņiem vēl parādīsim!
Paklausījos Krilova interviju (ar Krilovu, nevis viņa veiktu) un ar Tīronu interviju arī. Patīkamas tādas balsis.
Uldis tik nepedagoģiski un pat drusku slimīgi tiešs un Krilovs tik mirdzošs, spītīgs dzīvot un nesalaužams.
Tīrons teica ļoti forši par labu tekstu: tas ir tāds, “kurā tu nenodarbojies ar sevi - tu nodarbojies ar lietu”.
Kā man apnicis nodarboties ar sevi. Ļoti vientuļi tas arī ir.
Ceru, ka mana galva ar laiku izrausies no pakaļas uz drusku ilgākiem brīžiem, kā tagad.