(no subject)
Jan. 29th, 2020 | 08:09 pm
Šodien es atkal superīgi pazemojos, bet nu jau beidzot ir smieklīgi.
(Piedodiet, ja uzrakstīts ne visai saprotami. Es esmu tikai pusceļā uz spēju veidot teikumu tā kā pirms vairākiem gadiem. )
Vienvārdsakot, man tētis ierunājās, ka iedevis manu nr ņekijam producentam. (!?)
Tētis? Mans? (Šajā brīdī man vajadzēja sajust sēra smaku, bet es biju aizņemta ienīstot sevi)
Iegūglēju vārdu. Neko tā īsti nevar saprast.
Zvana nepazīstams numurs. "Čau! Kā iet?" "Čau. Bet kas zvana?" "Viens no Taviem pielūdzējiem."(WTF?)
Es attopos, ka tam jābūt ir t.s. producentam. Šis: "Vai varam satikties?" Es "Bet kādā jautājumā?"
Kaut kas neskaidrs par "projektiem", "vajag satikties", "Padzersim tēju, kafiju, kapučīno, vai ūdeni. Ko tu tur dzer." "Šodien vari?"
Bet ko es? Aizgāju arī.
Iznāca pretī vīrs ar tādu ļoti gludu seju, uzvalkā, pār lisinu pārķemmētiem matiem. Uz atloka cienījama filmu festivāla nozīmīte.
"Labdien! Es vēlarvien nesaprotu kādā jautājumā esmu šeit" "Nu ja. Saproti to, ka neko nesaproti"
Uzbraucām ar liftu ceturtajā stāvā. Izgājām cauri vairākām telpām. Te viņš man kafiju taisa, tad ieejam tādā nelielā ofisīgā istabā,
kur pie viena galda viens otram pretī sēž pavisam vecs kungs ar spirālblokā ar roku rakstītiem pierakstiem priekšā (viņi vēl tā sasvītroti ar hailaiteriem)
un kundze - arī cienījamos gadios, bet ļoti friša tāda.
Te lūk sākās tā interesantākā daļa, kurā viņa man laipni uzsmaidīja un neticami ātri un viegli ievilka savdabīgā sarunā- ne sarunā- tādā kā stāstījumā par to kā mums jānomaksā rēķini un kā pasaule mainās un tas ir noslēpums un kaut kas rakstīts Bībelē
tā un šitā. Vairākkārt mūsu sarunu pārtrauca telefona zvans un viņa ieteica Q10, tad atkal D-vitamīnu, pēc tam atkal turpināja sarunu. Pamazām no Bībeles mēs nonācām līdz kriptovalūtai.
(Vai es aizskrēju prom? Nē. Es sāku domāt, ka Tas Kungs ir uzklausījis manas lūgšanas un mani rēķini būs nomaksāti un visu to, ko viņa tur runāja, iztēlojos. Un vēlarvien neko nesapratu.)
Vecais vīrs ar spirālbloku vienā brīdī piecēlās un izgāja.
Kundze atļāva man doties tālāk uz piecu kvadrātmetru telpu, kurā bija divi krēsli. Vienā no šiem krēsliem sēdēju es, otrā "producents".
Diezgan ilgi. Es klausījos ļoti daudz runāšanas un nesapratu, ko šeit daru. Izlobīju, ka tiks taisīta filma par kristietības ienākšanu Latvijā un es varētu būt otrā režisore. Tur būšot vēl animācija.
Es vēlarvien neko nesapratu. Kaut kādā sakarā pieminēju savas maģistra filmas producenti. " Nesaprotu kā nonācām pie tā, ka producentei labi būt smukai, jo viņai jāapgrozās aprindās.
Kādā veidā
(Piedodiet, ja uzrakstīts ne visai saprotami. Es esmu tikai pusceļā uz spēju veidot teikumu tā kā pirms vairākiem gadiem. )
Vienvārdsakot, man tētis ierunājās, ka iedevis manu nr ņekijam producentam. (!?)
Tētis? Mans? (Šajā brīdī man vajadzēja sajust sēra smaku, bet es biju aizņemta ienīstot sevi)
Iegūglēju vārdu. Neko tā īsti nevar saprast.
Zvana nepazīstams numurs. "Čau! Kā iet?" "Čau. Bet kas zvana?" "Viens no Taviem pielūdzējiem."(WTF?)
Es attopos, ka tam jābūt ir t.s. producentam. Šis: "Vai varam satikties?" Es "Bet kādā jautājumā?"
Kaut kas neskaidrs par "projektiem", "vajag satikties", "Padzersim tēju, kafiju, kapučīno, vai ūdeni. Ko tu tur dzer." "Šodien vari?"
Bet ko es? Aizgāju arī.
Iznāca pretī vīrs ar tādu ļoti gludu seju, uzvalkā, pār lisinu pārķemmētiem matiem. Uz atloka cienījama filmu festivāla nozīmīte.
"Labdien! Es vēlarvien nesaprotu kādā jautājumā esmu šeit" "Nu ja. Saproti to, ka neko nesaproti"
Uzbraucām ar liftu ceturtajā stāvā. Izgājām cauri vairākām telpām. Te viņš man kafiju taisa, tad ieejam tādā nelielā ofisīgā istabā,
kur pie viena galda viens otram pretī sēž pavisam vecs kungs ar spirālblokā ar roku rakstītiem pierakstiem priekšā (viņi vēl tā sasvītroti ar hailaiteriem)
un kundze - arī cienījamos gadios, bet ļoti friša tāda.
Te lūk sākās tā interesantākā daļa, kurā viņa man laipni uzsmaidīja un neticami ātri un viegli ievilka savdabīgā sarunā- ne sarunā- tādā kā stāstījumā par to kā mums jānomaksā rēķini un kā pasaule mainās un tas ir noslēpums un kaut kas rakstīts Bībelē
tā un šitā. Vairākkārt mūsu sarunu pārtrauca telefona zvans un viņa ieteica Q10, tad atkal D-vitamīnu, pēc tam atkal turpināja sarunu. Pamazām no Bībeles mēs nonācām līdz kriptovalūtai.
(Vai es aizskrēju prom? Nē. Es sāku domāt, ka Tas Kungs ir uzklausījis manas lūgšanas un mani rēķini būs nomaksāti un visu to, ko viņa tur runāja, iztēlojos. Un vēlarvien neko nesapratu.)
Vecais vīrs ar spirālbloku vienā brīdī piecēlās un izgāja.
Kundze atļāva man doties tālāk uz piecu kvadrātmetru telpu, kurā bija divi krēsli. Vienā no šiem krēsliem sēdēju es, otrā "producents".
Diezgan ilgi. Es klausījos ļoti daudz runāšanas un nesapratu, ko šeit daru. Izlobīju, ka tiks taisīta filma par kristietības ienākšanu Latvijā un es varētu būt otrā režisore. Tur būšot vēl animācija.
Es vēlarvien neko nesapratu. Kaut kādā sakarā pieminēju savas maģistra filmas producenti. " Nesaprotu kā nonācām pie tā, ka producentei labi būt smukai, jo viņai jāapgrozās aprindās.
Kādā veidā