- - January 13th, 2017

Ja par Dzīves Uzdevumu pieņem izdzīvošanu, tad paldiesdievam par kognitīvo disonansi.
Izdzīvošana noteikti ir primārais uzdevums tiem, kas ir vecāki, jo visbriesmīgākais, ko vecāks var nodarīt bērnam, ir pamest viņu.

Atklāti sakot, es iziešu ārā bez garnējuma. Es jūtos slikti, nenoliedzami. Interesanti, vai es vismaz kaut ko mācos visā šitajā?
"Kāda jēga?" es gribētu citēt savu dēlu. Kāda jēga visu šito pat rakstīt. Jāatslābinās un jālaiž pa burbuli. Var būt, ka uznesīs atkal augšā.
Nav ko spirināties vairs, nav.