- - March 8th, 2016

Nekādi nevaru saņemties rakstit.
Ir sajūta, ka talants pazudis uz neatgriešanos. Vakar skatījāmies ar dēlu Miyazaki Kikis delivery service. Tur bija tāda scēna,
kur viņai maģija izbeigusies un ta kikī satika vienu seksīgu gleznotāju,
kas dzīvoja mežā un tā viņai teica, ka būs jau labi - ka pazūd un tad atkal atgriežās tie talanti. Nevar zināt kā tas darbojas.
...Vienvārdsakot, nevar ne sūda uzrakstīt. Tas, ko varētu rakstīt ir tik smagi, ka jau iedomājoties vien nosprāgt gribas.
Man pirmais atšuviens no redakcijas. Stulba sajūta. Tēma gan arī bija izcili garlaicīga. Pirmo reizi savā rakstīšanā tēmu neizvēlējos pati.
Otro reizi dzīvē rakstīšana nebija dzīve, tak daži patiesi uzticami avoti vēstīja, ka tāpat labs gabals bijis.
Bet par svarīgām lietām es arī nevaru parakstīt.
Tur baltas kāpnes pa kurām lejā dejo visu ilūziju personifikācijas. Augšā nekā nav, tikai apmākušās debesis un skan Chinawoman Party girl.
Visa mana jēga divzobainā siekalainā smaidā un zeltlokainā apaļausainībā.
Aj un māju nav.
Bet būs būs, drīz jau būs. Tam jānāk ārā, citādi lūzīs.
Kur tik nolikt rakstāmgaldu, kur noslēpties?
Nevar bibliotēkā, tur grūti tomēr.
Kabinetu vajag. Kabinetu.
Stūrīti, virtuvi, nezinu.
Tūlīt izraus jēga kontaktu, jāpieslēdzas.