Rūgtums ta paliek

Dec. 5th, 2013 | 05:25 pm
music: mans world

Pa ilgākiem laikiem uzrakstīju tiešām labu tekstu.

Negadījums. Brālis izdzēsa.

Trauma.

Bļin, jāpāriet tomēr būs uz automātisko rakstību.
Šodien pie ergoterapeita uzgaidāmajā telpā Mistērijā lasīju,
ka tur, tajā automātiskajā rakstībā, tik zīmulis jātur un viss.
Pietiek man šitās dzemdību mokas, briešanas un dēšanas.

Tā kā tāda vista, nu.

A cik forši būtu tā vienkārši - gar kāju silts un viss.

Tūliņ pat pamēģināšu.

Pamēģināšu, ka es jums saku.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


exhalar

Dec. 5th, 2013 | 06:19 pm
music: weather with you

Nē nu es tomēr paprovēšu drusku ko uzrakstīt,
kamēr mazulis vēl nav atnācis un brālis pārlapo auklītes atstāto Kas Jauns?
(Tas Dons gan ir augstākās raudzes kretīns!)

Es it kā zinu, kas pasauli var padarīt apdzīvojamāku
- nu tas ir tā pat kā pareizticīgo baznīcā -
skaistas smaržas un smuki kad izskatās un ir dzīva gaisma...
Nu protams, arī mūzika!
Bet manī dzīvo protestantu sātans, kas uz blokmāju vien velk,
jo es tik ļoti baidos no tā, ka var aizmālēt acis visādi tādi
iepriecinājumi un izskaistinājumi.
("Aha! Smeh bez pričin!" kā izsaucās viena tante autobusā,
nosodoši uzlūkojot blakus stāvošo jaunieti.)

...Da tas nav nekāds protestantu,
bet drīzāk tāds kreisi orientēts funkcionālistu sātans.
Sūda politika, joptvaimaķ, grib iešlīherēt manā šķīstajā domāšanā...
šitās te...
dēmoniskās idejas, kuras liek mums nogalināt
"dēļ revolūcijas" un "globālām pārmaiņām pēc kurām visiem viss būs labāk".
Fašisti galvā.

Kā man riebjas visas sarunas! Nu saturs vienkārši pazudis.
Var būt tapēc, ka es cenšos klusi aizlavīties no jebkādas formas?
Baidos iecementēties, laikam.

Nu ja. Nāves bailes.
Fonē jau visām domām viņas, kad tik nesen uzskatāmi varēja redzēt,
ka "tik pat labi ķieģelis var uzkrist uz galvas".

Es vēl nesen pāragri priecājos,
cik viegli mani tas skāris. Tak to sūda svecīti jau arī iededzu,
lai cik dziļi man riebtos šitā kolektīvo sēru ideja.
Nedomāju piebraukt Nevienam tur augšā (nosacīti- augšā) ar dedzināmo upuri.
Manā izpildījumā tās ir sēras,
kurām nekādi nevaru izdzīvot līdzi.
Drīzāk robežsignāls, nevis mēģinājums pietuvoties.

Ka tik es nepalieku par tādu kā TV skatītāju.

Jā es ļoti lamāju sevi,

sportiski tā,

bet pa to laiku Spānijā

kādā ekumēniskā misijā...

Link | Leave a comment | Add to Memories