- - July 15th, 2013

Vajadzība piedzimt no jauna
vecā noskumusī āda
paliek pelēka
neapturami lobās nost kārtējā kārta

tikai jāļaujās lai
cauri ciešanām
iznes paļāvības vējš
sažņaugtā dūrē
vēl gulēs pretestības akmentiņš

šodien sevi redzu nogurušu skumju vecu
no jauna piedzimt jūtu pienākušu laiku

jātic ka pēc visa tā
saujā arvien apseglots murrās
guļošs maziņš tīģeris

esmu nobijusies
vai jaunā es
kā vecā tik labi sapratīs
ka neesam pakāpieni
kas atmetami
kad škērsoti

tagad tikai vajag ļauties
lai vada mierinošs
paļāvības vējš
pims pašām beigām
tad teiksim gandarīti
pietiekami stipri
viens otru apskāvām
pietiekami tuvu
viens otam pienācām

skrējienā uz nāvi
es caur tevi esmu pagrieziena punkts
pietura nogurušam ceļiniekam
drošība mierinājums patvērums

tas neapturami
tikai jāļaujās lai
cauri visām ciešanām
iznes paļāvības vējš
un jātic ka pēc visa tā
mēs katrs pa vienam vai divatā
aizlidosim pieradināta pūķa mugurā

Tagad es iešu vienā ļoti vientuļā un skumjā pastaigā.
Un domāšu vienas no skumjākajām domām savā dzīvē.

Wish me luck.

Vispār helvetica man zināmā veidā pareizi iepisa pa seju.
Gaudulīgu mīlas liriku es vislaiku rakstu,
bet - ticiet nu- mana ikdiena pēdējā laikā ir diezgan jau hardcore,
nu ta šite man ieperinājusies tā liriskā samierināšanās daļa

Terapeitisks efekts tai nenoliedzami ir
par citām kvalitātēm neatbildu,
ja reiz uz papīra nedrukāju